Dvīņi Makss un Alekss Hilmeni šī gada 1. jūlijā brīvprātīgi uzsāka valsts aizsardzības dienestu Ādažu militārajā bāzē Sauszemes spēku mehanizētajā brigādē. Šobrīd brāļi ir sekmīgi pabeiguši pamatapmācības kursu un devuši karavīra zvērestu, turpinot dienestu kā pilnvērtīgi karavīri. “Sargs.lv” apmeklēja Ādažu bāzi dažas dienas pēc militāro mācību “Namejs 2023” noslēguma, lai aprunātos ar brāļiem par motivāciju pieteikties un dienesta gaitām.
Makss un Alekss Hilmeni piedzima Lielbritānijas pilsētā Miltonkeinsā, viņu māte ir latviete, bet tēvs – brits. Kad dvīņiem palika četri gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Balvos.
Par pirmajām atmiņām Latvijā puiši stāsta, ka sākotnēji bijis grūti pierast pie valodas, daudzus vārdus bija sarežģīti izrunāt. Ar laiku viņi valodu apguva un tagad pauž sajūsmu par Latviju.
Pēc Balvu Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Maksim un Aleksim nebija skaidru plānu, ko darīt tālāk, tādēļ abi kopā izlēma pievienoties valsts aizsardzības dienestam. “Mēs nevarējām izvēlēties, kur studēt. Paņemt pauzi arī nebūtu tas labākais variants, tādēļ izlēmām gadu izmantot lietderīgi, uzlabojot savas fiziskās un garīgās spējas valsts aizsardzības dienestā,” stāsta Makss.
Abi brāļi ir vienisprātis, ka pirmās divas nedēļas bija grūtākās, taču pakāpeniski sāka veidoties ieradums, un tagad jau ir priecīgi par aizvadīto adaptācijas un pamatapmācību laiku Ādažu militārajā bāzē.
“Man personīgi pamatapmācības process nelikās tik grūts. Varbūt tāpēc, ka pirms dienesta jau sevi biju pieradinājis pie agriem rītiem un lielākām fiziskām slodzēm. Redzēju, ka citiem dienesta biedriem bija grūtības ar fiziskajiem uzdevumiem,” intervijā atklāj Makss.
Tikmēr Aleksim bija zināmas grūtības, pildot fiziskos uzdevumus, jo, kā viņš pats norāda: “mazliet par vēlu sāku gatavoties.”
Dvīņu vectēvs no tēta puses dienējis Lielbritānijas bruņotajos spēkos. Pirms Alekss un Makss pieteicās dienestam, viņu tēvs uzsvēra, cik šī pieredze puišiem sniegs lielu brālības sajūtu ar dienesta biedriem. “Es negaidīju, ka būs tik pozitīvi. Visi ir ļoti pretimnākoši, un mēs vienmēr cenšamies izpalīdzēt viens otram, ja kādam ir grūtāk kādā uzdevumā,” atklāj Alekss.
Makss gan atzīst, ka viņam ne vienmēr bija viegli ar vada biedriem. Gan uzdevumu izpildes laikā, gan sadzīvē vienaudžiem dažbrīd bija savas rakstura iezīmes, kas traucēja sadarboties.
Jautājot par pamatapmācības laiku, Alekss bez mazākajām pārdomām atbild, ka grūtākās bija apmācība lauka apvidū. Jaunieši vairākas dienas uzturējās mežā, un esot bijis grūti pierast pie meža.
“Īsti nevarēju izgulēties, visu laiku bija jābūt kaujas gatavībā, bet pēc pāris dienām pieradu un viss bija labi,” saka Alekss.
Arī Makss piekrīt brāļa teiktajam – dzīvošana mežā sagādāja lielākās grūtības. “Miega trūkums radīja lielu slodzi. Īpaši, kad nakts vidū bija jāstāv sardzē, un tevi pamodina ar sarkano gaismu. Tu nevēlies to redzēt nakts vidū,” smejas Makss.
Taču pozitīvās emocijas dienestā atsver grūtības. Alekss portālam “Sargs.lv” atklāj, ka viņam visvairāk pamatapmācības laikā patika izmēģināt roku kaujas granātas mešanā. “Pirms mešanas es domāju, ka tik ļoti nebaidīšos to izmest. Kad pienāca brīdis, rokas svīda, bija uztraukums. Beigās viss sanāca un ļoti patika,” atminas Alekss.
Puišiem patikušas arī praktiskās nodarbības mežā, apgūstot maskēšanos, izlūkošanu, topogrāfiju.
Uz jautājumu par to, kas brāļus sagaida tālāk, viņi atklāj, ka gatavojas iesaistīties rotu sastāvā. Alekss ir norīkots Štāba un sakaru rotā, kur apgūs CVRT kaujas izlūkošanas bruņumašīnas vadīšanu. Savukārt, Makss ir Kaujas nodrošinājuma rotā, kur veiks degvielas vedēja operatora pienākumus.
Abi ir pārliecināti, ka visus 11 mēnešus valsts aizsardzības dienestā izturēs bez problēmām, jo grūtākais jau aiz muguras.
Runājot par nākotnes plāniem, Alekss atzīst, ka “ideja par palikšanu Sauszemes spēku Mehanizētajā brigādē nemaz nav tik slikta, jo šī ir ļoti laba vieta”. Maksa plāns pēc valsts aizsardzības dienesta ir iestāties Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmiju un kļūt par leitnantu.
