Latvijas Centrālā padome – cīnītāji par brīvu, demokrātisku Latviju

Šogad atzīmējam 70. gadadienu kopš LCP izveidošanas un vērtējam tās darbību un nozīmi Latvijas  vēsturē.

LCP veidoja lielāko pirmskara Latvijas politisko partiju - Latvijas Zemnieku savienības, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku partijas pārstāvji ar profesoru juristu Konstantīnu Čaksti priekšgalā.

LCP izveidošanas ierosinātājs bija Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais. Savā vēstulē 1943.g. ģenerālim V. Tepferam viņš izteica domu , ka nepieciešams organizēt organizāciju, lai būtu liecības par pretošanās kustību Latvijā okupācijas laikā, kas  Rietumu lielvalstis noskaņotu par labu mums, Latvijas likteni izlemjot pēc kara.

LCP prezidija sastāvā bija pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, priekšsēdētāja biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns, Bruno Kalniņš, Ādolfs Klīve, Voldemārs Bastjānis, Ludvigs Sēja. Tādejādi formāli LCP bija pamats uzskatīt par parlamenta mantinieci.

LCP izveidoja septiņas komisijas - ārlietu, militāro, informācijas, juridisko, ekonomisko, līdzekļu vākšanas un sakaru uzturēšanas.

Nozīmīga bija informācijas sniegšana un radiosakaru uzturēšana ar Zviedrijas izlūkdienestu, kas savukārt bija saistīts ar ASV izlūkdienestu.

Darbojoties nelegālos apstākļos, LCP nekļuva par plaši pazīstamu tautas pretošanās organizāciju, taču pauda visas tautas nostāju par Latvijas nākotni- demokrātisku valsti  brīvu no abām okupācijas varām.

1944. gadā III LCP biedri Felikss Cielēns un Konstantīns Čakste izstrādāja Memorandu- dokumentu ar pamatnostādnēm - prasību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko neatkarību, atjaunot Latvijas armiju, lai cīnītos pret draudošo padomju okupāciju. Neskatoties  uz iespējamām vācu okupācijas iestāžu represijām,  dokumentu parakstīja 189 Latvijas politiķi, zinātnes, kultūras pārstāvji: P. Kalniņš, K. Pauļuks, J. Rancāns, T. Grīnbergs, P.Juraševskis, V. Zamuels, J. Goldmanis, K. Kundziņš, P. Kundziņš ,A. Švābe, K. Skalbe, Z. Lazda, A.Erss, E.Stērste, M. Peniķis, M. Vācietis, J. Kurelis, J. Endzelīns, J. Vītols , P. Mantnieks, J. Muncis u.c. . Dokuments tika pārtulkots angļu valodā un L. Siliņš to nogādāja Zviedrijā, kur tālāk to pārsūtīja sūtņiem K.Zariņam Londonā un A. Bīlmanim  Vašingtonā, lai iesniegtu Rietumu valdībām. Dokumentā bija pausta viennozīmīga nostāja pret abām okupācijas varām.

Tāpat LCP sadarbojās ar Igaunijas un Lietuvas pretošanās kustībām. Tika izveidotas sakaru grupas un radiosakari ar Zviedriju. 1944.gada aprīlī vācu okupācijas iestādes uzsāka represijas pret LCP dalībniekiem. Apcietināja K. Čaksti, M. Čaksti. B. Kalniņu. L. Sēju u.c. nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni, kuru evakuējot 1945.gada janvārī K. Čakste gāja bojā. Iznīcināta tika arī ģenerāla J. Kureļa grupa, kuras štāba priekšnieks K. Upelnieks bija cieši saistīts ar LCP militāro komisiju. Kureliešu uzdevums bija  kļūt par Latvijas armijas kodolu X stundā, kad viena okupācijas vara būs aizgājusi, bet otra vēl nebūs ieradusies.

Liela nozīme bija  LCP  1944.g.organizētajai  laivu akcijai no Kurzemes  piekrastes: No Ventspils, Staļgenes, Mazirbes Žocenes, Ģipkas, Rojas, Melnsila, Pitraga, Miķlebākas, Ovīšiem, Kolkas, Puzes, Jūrkalnes, Popes, Vārves, Užavas, Zīriem, Mazirbes un Pāvilostas  tika organizētas laivas uz Zviedriju, lai glābtu   LCP aktīvistus un  bēgļus.

Līdz 1945. gada pavasarim ar 30 laivu pārvadātājiem tika izglābti un uz Zviedriju pārvesti 3,5-4000 latviešu.

Pēc otrreizējās padomju okupācijas Latvijā arestēja Memoranda parakstītājus: N. Dūzi, A. Ķišķi, J. Studentu, P. Mucenieku, E. Stērsti, J. Pētersonu ,A. Ersu, kā arī 144 LCP dalībniekus, 314 J. Kureļa grupas biedrus, kas pierāda, ka LCP un tās darbība abām okupācijas  varām bija vienādi nepieņemama.

Memoranda oriģināls atrodas Kara muzejā un ir spilgtākā liecība par okupāciju laiku  Memoranda nozīmīgumu pierāda , ka dokuments ir iekļauts UNESCO programmas ”Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.