No Aknīstes nākušais rīdzinieks Ēvalds Vēveris ir viens no pēdējiem dzīvajiem latviešu leģionāriem, kura prāts 99 gadu vecumā joprojām spējīgs dzīvi un spilgti atsaukt atmiņā baisos Otrā pasaules kara notikumus. Par viņu noteikti varam teikt “dzimis laimes krekliņā”, jo likteņa labvēlība šo vīru no drošas nāves glābusi ne reizi vien. “Sargs.lv” tikās ar Ēvaldu Vēveri, lai uzklausītu viņa stāstus par kaujas laukā piedzīvoto un gūtu apliecinājumu senajai patiesībai, ka Krievijas armijai nekad nav bijis žēl ne savējo, ne svešu karavīru – gan pirms 80 gadiem, gan šobrīd Ukrainas frontē.
Savu jaunību Ēvalds Vēveris aizvadījis ģimenes jaunsaimniecībā Aknīstes pusē, viņa tēvs piedalījies Pirmajā pasaules karā Krievijas armijas ierindā un aizbēdzis no boļševikiem uz Latviju jau pēc kara beigām. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas un Latvijas piespiedu pievienošanas Padomju Savienībai Vēveru ģimenei paveicies, tomēr viņi redzējuši un zinājuši, kas notiek apkārt – pakāpeniskās izsūtīšanas, arestus un masveida deportāciju. Ēvalds Vēveris pauž, ka diemžēl arī civiliedzīvotāju terora metodes šodienas okupanti Ukrainā pārmantojuši no saviem priekštečiem, kas mocīja citas okupētās tautas Baigajā gadā un pēcāk.
Kad Hitlera armijas neveiksmes frontē kļuva arvien lielākas, armijā sāka iesaukt arī latviešus – it kā brīvprātīgi, bet patiesībā viss notika piespiedu kārtā. Pirmajā reizē Vēverim izdevies nemanītam aizbēgt tieši no iesaukšanas punkta, bet otrajā reizē viņu glāba pārpratums – kamēr svaigi izskolotais radists devies pēc ūdens Krustpils stacijā, vilciena sastāvs negaidīti aizbraucis. Vēlāk Vēveris uzzinājis, ka viņa radistu vienību Sokoļņikos iznīcinājusi krievu artilērija.
Kādu laiku viņš dzīvojis ģimenes mājās, līdz vācu šucmaņi par viņu “atcerējušies”. Tā Vēveris nonācis slavenajā 19. divīzijā – kā pats apgalvo, tad ieskaitīts kādā īpašo uzdevumu bataljonā, tomēr uzdevumi neesot bijuši skaidri saprotami. Komandieri, kurš jaunajiem leģionāriem solījis, ka viņi sargāšot nākamo Latvijas valdību (domāta ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa jeb “kurelieši”), uzreiz pēc tam nošāva vācu specgrupa.
Kad Sarkanā armija jau tuvojusies Rīgai, Vēvera bataljonam esot bijis plānā atkāpties līdz jūrai un aizbēgt ar kuģi uz Dāniju, taču pats Vēveris maršā atpalika un vēlāk krita krievu gūstā. Par sava bataljona likteni viņam līdz šai dienai neko nav izdevies uzzināt, nedz arī atrast dokumentālu apstiprinājumu, ka tāda vienība vispār eksistējusi.
Pašam viņam lielākā cīņa ar Sarkanās armijas teroru izvērtās pēc krišanas gūstā un nonākšanas karagūstekņu lēģerī Orskā, kur nācās vairāku gadu garumā izdzīvot par spīti neaprakstāmajam salam, badam un nepārtraukta smaga fiziska darba radītajam pārgurumam. No lēģera viņu atbrīvoja tikai 1946. gadā, bet no turpmākām represijām paglāba par šņabi sarunātā sarkanarmieša karaklausības apliecība.
Taču par krievu armijas taktikas un disciplīnas problēmām Ukrainā viņš nav izbrīnīts, jo līdzīgas kļūdas redzējis arī savām acīm tepat Latvijas kaujas laukā. Kādreizējais 19. divīzijas leģionārs zina stāstīt, ka viņa vienībai 1944. gada vasarā bijis jāiesaistās aizsardzības gatavošanā pret masīvu krievu tanku uzbrukumu pie Tukuma, tomēr uzbrukums esot ticis apturēts jau ātrāk kāda gluži triviāla iemesla dēļ. Izrādās, ka vācieši, atkāpjoties no Jelgavas, bija pametuši uz sliedēm cisternas ar spirtu, kas bija nonākušas krievu tanku vienību rokās.
“Tankistu vienības karavīri sāka dzert no cisternām spirtu, un virsnieki neesot spējuši tikt ar viņiem galā,” toreiz dzirdēto atstāsta Vēveris. “Beigās virsnieki sašāvuši cisternas un spirtu izlaiduši pilsētas kanālā, bet tas neko neglāba. Visi apgādes karavīri esot salēkuši kanālā un sadzērušies spirtu, cik lien. Bet tankisti aizbraukuši tālāk uz Tukumu bez apgādes. Tankus pēc tam vācieši savākuši, jo bez degvielas tie tālāk nav spējuši pabraukt.”
“Pirms Sarkanā armija ķēdē nākusi virsū, vāciešiem esot bijis paradums sapīpēt, bet “kaulu zāģus” (ložmetējus “MG-42”) viņi bija salikuši krustām. Un tad brālēns saka: “Kā laidām, tā visi nogūlās kā klājiens.” Pēc tam uzreiz nācis nākamais vilnis, kāpis vienkārši pāri kritušajiem. Kad uzbrukums pierimis, priekšā kritušo esot bijusi kā sēta. Tā krievi izrīkojās ar saviem karavīriem,” stāstu par citu leģionāru pieredzēto Volhovā noslēdz Ēvalds Vēveris.
Vēlāk viņam jau darba gaitās kādā rūpnīcā Rīgā iznācis sastapties ar latvieti, kurš turpretī karojis padomju spēku pusē un cīnījies “Kurzemes katlā” pret latviešu leģionāriem. Cīņā pret sīkstajiem leģionāriem šis puisis laists par sodu kā dezertieris, un kā pats esot atminējies, tad krievu taktika bijusi ierastā – nostādīt vienību garā ķēdē un laist frontālā triecienā pa uzartu lauku pretī leģionāru nocietinātajām pozīcijām. Viņš vienīgais no savas grupas esot palicis dzīvs, zaudējis kāju, bet otrai atšauts papēdis. Tikai ievainojumi viņu paglābuši no tūlītēja nāvessoda, ko bija gatavi izpildīt sākotnējā pozīcijā palikušie poļitruki.
1944. gada septembrī Ēvalds Vēveris kopā ar savu vienību tika nosūtīti uz Torņkalna staciju gaidīt vilcienu uz Koknesi. Šeit leģionārs piedzīvoja vienu no savas dzīves iespaidīgākajiem un neaizmirstamākajiem batāliju skatiem. Uzbrukumā Rīgai, pēc viņa teiktā, devušies vairāki simti padomju bumbvedēju, kas vēl pirms pilsētas robežām sastapušies ar sīvu vācu zenītartilērijas pretestību.
Tomēr par smagāko posmu paša Ēvalda Vēvera dzīvē noteikti saucams lēģerī aizvadītais laiks, kad nāves klātbūtne bijusi sajūtama visvairāk. Savu piesātināto, bet neapšaubāmi smago pieredzi Otrajā pasaules karā viņš rezumē: “Tie bija seši gadi nebūtībā. Pilni baiļu un nemiera. Ar šauteni ierakumos, cietuma kamerā un lēģerī aiz dzeloņdrātīm. Lietū un dubļos, bunkuros, kur visapkārt birst smiltis. Ar armijas porciju pārtikā un ar konservu bundžu tā sauktās zupas, pie sēnalu un zāģu skaidu maizes pikucīša un arī pilnīgā badā, uz izdzīvošanas robežas.
Tikai paļaujoties uz savu spēku un izturību, bez kādas medicīniskās palīdzības. Pazemots, sists un kājām spārdīts, izsalis, tajās pārbaudēs 50 grādu salā Sibīrijas ziemā un bez galvassegas 40 grādu saules svelmē strādājis 16 stundas dienā Kazahstānā. Vēl un vēl varētu uzskaitīt tikai slikto un slikto, jo kaut ko priecīgu piedzīvot nebija lemts.”
Neraugoties uz visu garajā mūžā pieredzēto, Ēvalda Vēvera un viņa sievas Venijas sirdis lūst par Ukrainā notiekošajām šausmām, īpaši par ukraiņu bērniem, kas vai nu nogalināti un sakropļoti, vai arī piespiedu kārtā aizvesti uz Krieviju, lai tur tiktu pakļauti “smadzeņu skalošanai” un kļūtu par propagandas instrumentu baisās Putina varas mašinērijas rokās. “Noteikti uzrakstiet, ka mēs visi, arī mana mazmeita ar ģimeni, esam par Ukrainas uzvaru un visu laiku sekojam līdzi, kas tur notiek!” pēc sarunas beigām stingri piegodina teju simts gadu vecumu sasniegušais latviešu leģionārs.