"Krievija turpmāk būs tikai un vienīgi Krievija", nevis impērija, kas cenšas nostiprināties bijušās PSRS teritorijā. Tā savā jaunākajā publikācijā, analizējot ko par Krievijas ārpolitiku liecina krīzes Baltkrievijā, Kalnu Karabahā un Kirgizstānā, raksta Maskavas Karnegī centra direktors Dmitrijs Treņins. Viņš uzsver, Krievija šādi sāk aptvert realitāti, ka centieni atjaunot ietekmi bijušajā PSRS teritorijā cietuši neveiksmi. Tas Krieviju savos ārpolitikas lēmumos padarījis daudz pragmatiskāku, izvirzot savas intereses pirms personālijām un nostalģisku impērismu.
D. Treņins atzīmē – pasauli pēdējā gada laikā ir pārsteigusi Krievijas šķietami pasīvā un letarģiskā reakcija uz notikumiem Postpadomju telpā. Tas ir pretrunā lielākās daļas Rietumu analītiķu uzskatam, ka iejaukšanās notikumos Krimā, Sīrijā, Donbasā un Lībijā ir režīmam izšķiroši svarīgs stabilizēšanas faktors. Šajā kontekstā D.Treņins uzsver – lai arī savstarpēji izslēdzoši lēmumi Krievijas ārpolitikā nav nekas jauns, esošā situācija tomēr ir daudz niansētāka nekā sākumā varētu likties.
Pēc D. Treņina domām, Krievijas ietekme tā saucamajā Postpadomju sfērā ir izgaisusi – Baltijas valstis ir NATO sastāvā jau 16 gadu, kopš notikumiem Maidanā Ukraina ir atklāti naidīga pret Krieviju un Rietumiem draudzīga, Azerbaidžānas tuvākais partneris ir Turcija, lai arī Moldovā spēcīgi ir abi virzieni, tā lēnām virzās Rietumu pusē, Uzbekistāna kļūst aizvien neatkarīgāka, savukārt Turkmenistāna aizvien aktīvāk meklē ārvalstu kontaktus. Šajā situācijā no 14 bijušajām Padomju republikām tikai piecas – Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgiztāna un Tadžikistāna – ir saglabājušas formālu Kremļa atbalstītāja statusu.
Šajā situācijā Krievija ir no post-impērija stāvokļa nonākusi post-post-impērijas stāvoklī, kurā Krievija sāk apzināties, ka Eirāzijas savienības projekts un citi mēģinājumi atjaunot kaut daļu Padomju Savienības ietekmes ir cietuši neveiksmi. 21. gadsimta otrajā desmitgadē Krievija aizvien vairāk sevi parāda nevis kā ideoloģisku flagmani un ģeopolitisku pasaules pārkārtotāju, bet kā valsti, kas apzinājusies, ka Krievija nākotnē būs “tikai Krievija”.
D. Treņins savu analīzi noslēdz ar pieciem principiem, ko Krievija ir apguvusi pēdējo gadu laikā un kas raksturo Krievijas ārpolitiku Kalnu Karabahas, Baltkrievijas un Kirgiztānas politisko krīžu priekšā. Šie principi, pēc analītiķa domām, nav dzimuši vienā dienā – tie ir gadu desmitiem ilgu politisko procesu, kuri nereti ir kaitējuši Krievijas interesēm vai tās iegrožojuši, rezultāts. Tas, ka Krievija uz ārpolitiku sāk skatīties pragmatiskāk, nenozīmē, ka Krievija plāno vienoties ar citām valstīm vai, ka Krievija noslēgsies sevī. Tas tikai nozīmē to, ka mainās Krievijas modus operandi.
Vispirms Krievija. Krievijas galvenās interese ir Krievija pati jeb, kā izteicās Vladimirs Putins “Krievija nav ieinteresēta pasaulē bez Krievijas”. Kalnu Karabahas konflikta laikā Krievija izvēlējās neiejaukties, saglabājot attiecības ar Azerbaidžānu, izvairoties no konflikta ar Turciju un neradot nevajadzīgu spriedzi Krievijā pašā, ņemot vērā nozīmīgās armēņu un azerbaidžāņu diasporas.
Padomju Savienība vairs neeksistē. Maskavas skatījumā visas bijušās Padomju republikas nu ir skatāmas katras par sevi. Trīsdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma Krievijai visas bijušās Padomju republikas ir ārvalstis, kuru gadījumā emocijas ir jānodala no politikas un vairs nav paredzamas ne bezmaksas atlaides, ne īpašs statuss. Katras divpusējās attiecības tiks vērtētas savādāk.
Divpusējās attiecības ar sabiedrotajiem kļūst mazāk atkarīgas no personālijām. Reaģējot uz vēlēšanu rezultātiem sabiedrotajās valstīs, Krievija liek manīt, ka tā nav saistīta ar konkrētiem līderiem, vienalga, vai runa ir par Lukašenko, vai par Kirgizstānas gāzto līderi Soronbaju Dženbekovu. Tas bija manāms jau iepriekšējās varas maiņās Kirgizstānā 2005. un 2010. gadā, politiskajos notikumos Dienvidosetijā un Abhāzijā, kā arī 2018. gada protestos Erevānā. Krievija šajās valstīs pamatā aizstāv savas vajadzības.
Pienākumi nav interpretējami, un tiem nav jābūt abpusējiem. Kalnu Karabahas krīzes laikā Maskava parādīja, ka tā savus sabiedrotos atbalstīs tikai tik tālu, cik formāli ir nepieciešams, bet ne vairāk. Līdzīgus vēstījumus Krievija sūtīja arī Baltkrievijas krīzes laikā. Tajā pašā laikā Maskava uzstāj, ka tās sabiedrotajiem jābūt lojālākiem, un Maskavas atbalsts ir tiem jānopelna. Sabiedrotā vēlme vērst savu ārpolitiku vairākos virzienos var izpelnīties līdzīgu Maskavas reakciju.
Trešās puses nav iespējams izslēgt no ietekmes reģionā; ar tām ir jārēķinās. Krievija nespēj panākt, ka citas valstis neiejauksies Krievijas politikā bijušās Padomju Savienības reģionā. Ar citām valstīm ir jāsadarbojas ar mērķi samazināt to draudus Krievijas pamatinteresēm. Krievija izmanto neatrisinātos konfliktus Donbasā, Abhāzijā un Dienvidosetijā ar mērķi apturēt Ukrainas un Gruzijas virzību uz NATO. Austrumāzijā Krievija mēģina nodalīt ekonomiskās un drošības intereses, savukārt Kaukāzā un Tuvajos Austrumos Krievija atklāti spēkojas ar Turciju par ietekmi reģionā. Baltkrievijā Lukašenko tiek atbalstīts ar mērķi mazināt viņa dialogu ar Lietuvu un Poliju, savukārt Krievijas garnizons Transnistrijā neļauj reģionam tuvināties Rumānijai.