70 gadus Ķīnai un ASV ir izdevies nepieļaut krasu situācijas saasināšanos Taivānā, taču starp ASV politikas veidotājiem veidojas vienprātība, ka šis miers nepastāvēs ilgi. Daudzi analītiķi un politiķi apgalvo, ka ASV ir jāizmanto viss militārais spēks, lai sagatavotos karam ar Ķīnu Taivānas šaurumā. Amerikāņu starptautisko attiecību laikraksts “Foreign Affairs” skaidro, vai tiešām ASV un pasaulei jāgatavojas jaunam militāram konfliktam un kāda būtu labākā izeja no situācijas, kurā gan Taivāna saglabātu savu status qou, gan Ķīna neveiktu salas aneksiju.
Viens no svarīgākajiem iemesliem kādēļ ASV saglabā savas intereses un turpina koncentrēt savu aizsardzību Taivānai ir 1979.gada Taivānas attiecību likuma, kas paredz, ka ASV ir pienākums nodrošināt Taivānas militārās spēju gatavību aizsargāt valsti. Kā arī Vašingtonai ir spēcīgi stratēģiski, ekonomiski un morāli iemesli, lai stingri aizstāvētu salu. Tā kā Taivāna ir vadošā demokrātiskā valsts Āzijas centrā, tā atrodas globālo vērtību ķēžu centrā, padarot salas drošību par Amerikas Savienoto Valstu galvenajām interesēm.
Taču vienīgais rādītājs, pēc kura būtu jāvērtē ASV politika, ir tas, vai tā palīdz saglabāt mieru un stabilitāti Taivānas šaurumā, nevis vai tā uz visiem laikiem atrisinās Taivānas jautājumu vai arī turēs salu pastāvīgā ASV paspārnē. Raugoties šādi kļūst skaidrs patiesais mērķis: pārliecināt Pekinas un Taipejas līderus, ka laiks ir viņu pusē, lai novērstu konfliktu. Visam, ko ASV dara, jābūt vērstam uz šo mērķi.
Lai saglabātu mieru, ASV ir jāsaprot, ka jāizvairās no Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina iespiešanas stūrī, kā arī jāpārliecina Pekina, ka apvienošanās ir tāla nākotne. ASV arī jāattīsta niansētāka izpratne par Pekinas pašreizējo stratēģiju, kas pārsniedz vienkāršoto un neprecīzo pieņēmumu, ka Sji Dzjiņpins paātrina plānus iebrukt Taivānā.
ASV atbalstam Taivānai vajadzētu stiprināt ne tikai salas drošību, bet arī tās noturību un labklājību. Lai palīdzētu Taivānai, būs nepieciešami arī jauni ASV ieguldījumi instrumentos, kas salai sniedz labumu ārpus militārās jomas, tostarp atturēšanas stratēģijā, lai tiktu galā ar Pekinas piespiedu pelēkās zonas taktiku. Kritiķi var apgalvot, ka šī pieeja apiet grūtos jautājumus, kas ir konfrontācijas pamatā, taču dažreiz labākā politika ir izvairīties no neatrisināmu problēmu atrisināšanas.
Situācijas attīstība
1945.–1949. gada Ķīnas pilsoņu kara zaudējušie nacionālisti atkāpās uz Taivānu, 1954. gadā noslēdzot savstarpējās aizsardzības līgumu ar ASV. Tomēr 1979. gadā Vašingtona pārtrauca šīs saites, lai varētu normalizēt attiecības ar Pekinu. Kopš tā laika ASV ir strādājusi, lai saglabātu mieru Taivānas šaurumā, nepieļaujot divas darbības, kas varētu radīt tiešu konfliktu - Taipejas neatkarības pasludināšanu un salas piespiedu pievienošanu Ķīnai.
Dažkārt ASV ir savaldījusi Taivānu, baidoties, ka sala ir pārāk tuvu neatkarībai. 2003. gadā prezidents Džordžs Bušs stāvēja blakus Ķīnas premjerministram Venam Dzjabao (Wen Jiabao) un publiski iebilda pret Taipejas ierosinātajiem “komentāriem un darbībām”, kuras ASV uzskatīja par destabilizējošām.
Savukārt, citā situācijā ASV ir parādījusi savu militāro spēku Ķīnai, kā tas notika 1995.–1996. gadā Taivānas šauruma krīzes laikā, kad ASV prezidents Bils Klintons nosūtīja aviācijas bāzes kuģi uz ūdeņiem pie Taivānas, reaģējot uz virkni ķīniešu raķešu izmēģinājumiem.
Gadu desmitiem šī pieeja darbojās labi, pateicoties trim faktoriem. Pirmkārt, ASV saglabāja lielu pārsvaru pār Ķīnu, kad runa bija par militāro spēku, kas atturēja Pekinu no konvencionālā spēka izmantošanas, lai būtiski saasinātu situāciju starp valstīm. Otrkārt, Ķīna galvenokārt koncentrējās uz savu ekonomisko attīstību un integrāciju pasaules ekonomikā, ļaujot Taivānas jautājumam palikt otrajā plānā. Treškārt, ASV veikli risināja problēmas, kas saistītas ar stabilitāti, neatkarīgi no tā, vai tās radās Taipejā vai Pekinā, tādējādi nepieļaujot konflikta rašanos.
Kopš 1995. gada jaudas atšķirība starp abiem bruņotajiem spēkiem ir ievērojami samazinājusies, īpaši ūdeņos pie Ķīnas krasta līnijas. Pekina tagad var viegli uzbrukt mērķiem ūdeņos un gaisa telpā ap Taivānu, trāpīt ASV aviācijas bāzes kuģiem, kas darbojas šajā reģionā, konkurēt kosmosā un apdraudēt ASV militārās bāzes Klusā okeāna rietumos, tostarp Guamā un Japānā.
Tā kā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijai ir maza reālas kaujas pieredzes, tās patiesās spējas vēl ir jāredz. Tomēr tās iespaidīgās spēku izvirzīšanas spējas jau ir devušas Pekinai pārliecību, ka konflikta gadījumā tā var nopietni kaitēt ASV un Taivānas spēkiem ap salu.
Līdztekus Ķīnas militārajiem uzlabojumiem, Pekina tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir gatava parādīt savu pārākumu ASV un arī citām valstīm, lai īstenotu plašākas ambīcijas. Sji Dzjiņpins ir vairojis valsts militāro spēku vairāk nekā viņa nesenie priekšgājēji, un šķiet, ka viņš ir gatavs uzņemties risku, kad runa ir par Taivānu.
Visbeidzot, Amerikas Savienotās Valstis ir atteikušās no jebkādas izlikšanās darboties kā šķīrējtiesnesis, kas ir apņēmies saglabāt status quo un ļaut abām pusēm nonākt pie sava mierīgā izlīguma. ASV galvenā uzmanība ir pievērsta tam, lai novērstu draudus, ko Ķīna rada Taivānai. Parādot šo attieksmes maiņu, ASV prezidents Džo Baidens vairākkārt ir teicis, ka ASV militāri aizstāvēs Taivānu pret Ķīnas uzbrukumu.
Vai ir gaidāms iebrukums?
Vairāki ASV analītiķi norāda, ka Sji ir nolēmis tuvākajā nākotnē uzsākt iebrukumu vai īstenot Taivānas blokādi. 2021. gadā admirālis Filips Deividsons (Philip Davidson), tā brīža ASV Indijas - Klusā okeāna pavēlniecības vadītājs, prognozēja, ka Pekina “nākamajos sešos gados” varētu vērsties pret Taivānu. Tajā pašā gadā politoloģe Oriana Skailara Mastro (Oriana Skylar Mastro) “Foreign Affairs” sacīja, ka "ir bijuši satraucoši signāli, ka Pekina pārdomā savu miermīlīgo pieeju un apsver bruņotu apvienošanos". 2022. gada augustā bijušais ASV aizsardzības ministra palīga vietnieks Elbridžs Kolbijs (Elbridge Colby) “Foreign Affairs” rakstīja, ka ASV ir jāgatavojas nenovēršamam karam pret Taivānu. Visas šīs analīzes tiek pamatotas ar Ķīnas militārā spēka paplašināšanu, taču diemžēl šiem ekspertiem nav skaidrojums, kādēļ Ķīna līdz šim jau nav iebrukusi Taivānā.
Savukārt Pekina saglabā savu vēstījuma, ka starpšauruma attiecības virzās pareizajā virzienā. Ķīnas līderi turpina stāstīt saviem iedzīvotājiem, ka laiks ir viņu pusē un ka spēku līdzsvars arvien vairāk sliecas uz Pekinu. Savā runā Ķīnas komunistiskās partijas 20. kongresā Pekinā 2022. gada oktobrī Sji Dzjiņpins paziņoja, ka “mierīga atkalapvienošanās” joprojām ir “labākais veids, kā īstenot atkalapvienošanos ar Taivānu”, un ka Pekina ir “saglabājusi iniciatīvu un spēju vadīt pārrobežu attiecības.”
Taipejai ir sava steidzamības sajūta, ko izraisa bažas par Pekinas pieaugošo militāro spēku un pastāvīgās bažas par to, ka ASV atbalsts varētu samazināties, ja Vašingtonas uzmanība tiks pievērsta citiem konfliktiem vai amerikāņi vairs nebūs ieinteresēti attiecību uzturēšanā ar Taivānu.
Šī steidzamības sajūta zināmā mērā ir pamatota ar faktu. Pekinai patiešām ir skaidras un pastāvīgas ambīcijas anektēt Taivānu, un tā ir atklāti draudējusi izmantot militāru spēku, ja secinās, ka durvis uz mierīgu apvienošanos ir aizvērtas.
Faktiski nav pārliecinošu pierādījumu tam, ka Ķīna darbojas pēc noteikta laika grafika, lai sagrābtu Taivānu. Vašingtonas pieaugošas bažas galvenokārt izraisa Ķīnas armijas pieaugums, nevis norādes, ka Sji Dzjiņpins gatavojas uzbrukt salai.
Iebrukuma scenāriju noteikšana mudina ASV politikas veidotājus izstrādāt risinājumus nepareizajiem tuvākā laika draudiem. Aizsardzības amatpersonas dod priekšroku gatavoties blokādēm un iebrukumiem, jo šādi scenāriji vislabvēlīgāk saskan ar amerikāņu spējām, kā arī tos ir visvieglāk konceptualizēt un plānot.
Tomēr ir vērts atgādināt, ka Ķīnas līderi savu mērķu sasniegšanai agrāk ir izvēlējušies citas metodes, nevis militāro okupāciju, bet, piemēram, mākslīgu salu būvniecību Dienvidķīnas jūrā un likumu grozīšanu Honkongā.
Taivāna gadiem ilgi ir aizstāvējusies pret dažādiem Ķīnas pelēkās zonas uzbrukumiem, tostarp kiberuzbrukumiem, iejaukšanos Taivānas vēlēšanās un Ķīnas militārajām mācībām, kuru mērķis ir iedragāt salas pārliecību par tās aizsardzību un ASV atbalsta uzticamību.
Ķīnas atbilde uz ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi (Nancy Pelosi) vizīti Taivānā 2022. gada augustā uzsver Ķīnas centienus iedragāt Taivānas psiholoģisko pārliecību par pašaizsardzību. Pēc vizītes Pekina pirmo reizi izmēģināja raķetes virs Taivānas, veica bezprecedenta gaisa operācijas pāri Taivānas šauruma viduslīnijai un simulēja Taivānas galveno ostu blokādi.
Lai gan militārie draudi pret Taivānu ir reāli, tas nav vienīgais vai tuvākais izaicinājums salai. Koncentrējoties tikai uz militārām problēmām, ASV riskē pieļaut divas nopietnas kļūdas. Pirmkārt, vairāk veicina spriedzes eskalāciju, nevis attur no konfliktiem. Otrkārt, tiek aizmirstas plašākas stratēģiskas problēmās, ar kurām tā, visticamāk, saskarsies.
Jebkurš konflikts par Taivānu būtu katastrofāls Ķīnas nākotnei. Ja Pekina militāri uzbruks Taivānai, tas brīdinās pārējo reģionu par Ķīnas gatavību izmantot karu, lai sasniegtu savus mērķus, kas iespējams, veicinās citu Āzijas valstu apbruņošanos un saliedēšanos, lai novērstu Ķīnas dominanci. Kā arī Taivānas iebrukums apdraudētu Pekinas piekļuvi globālajam finansējumam, datiem un tirgiem, kas būtu ir postoši valstij, kas ir atkarīga no naftas, pārtikas un pusvadītāju importa.
Pat pieņemot, ka Pekina varētu veiksmīgi iebrukt un anektēt Taivānu, Ķīna tad saskartos ar neskaitāmām problēmām. Taivānas ekonomika, tostarp tās globāli nenovērtējamā pusvadītāju nozare, būtu sabrukusi. Neskaitāmi civiliedzīvotāji būtu miruši vai ievainoti, un tie, kas izdzīvotu, būtu naidīgi noskaņoti pret Ķīnu. Pekina, visticamāk, saskartos ar nepieredzētu diplomātisku atbildes uzbrukumu un sankcijām. Konflikts pie Ķīnas austrumu krasta līnijas padarītu rīcībnespējīgu vienu no pasaulē noslogotākajiem jūras koridoriem, radot postošas sekas pašas Ķīnas eksporta virzītajai ekonomikai. Un, protams, iebrūkot Taivānā, Ķīna veicinātu militāro sadarbību starp ASV un, iespējams, citām reģionālajām lielvarām, tostarp Japānu.
Tā kā Pekinai nav labi pārdomāta apvienošanās plāna, tā faktiski ir iestrēgusi stratēģiskā strupceļā. Pēc tam, kad Pekina sagrāva Honkongas autonomiju, neviens vairs netic, ka Ķīna atrisinās krīzi šaurumā, īstenojot politiku “viena valsts, divas sistēmas”. Arī Ķīnas cerība, ka tās ekonomiskā vara piespiedīs Taipeju pie saruna galda, neiztur kritiku gan Taipejas ekonomisko panākumu, gan Sji Dzjiņpina nepareizās ekonomikas pārvaldības dēļ.
Sji Dzjiņpins riskētu tikai tad, ja ticētu, ka viņam nav citu iespēju. Un nekas neliecina, ka viņš būtu tuvu šāda secinājuma izdarīšanai. ASV šo stāvokli vajadzētu to saglabāt. Tāpat neviena no Sji Dzjiņpina runām nelīdzinās tām, kuras teicis Krievijas diktators Vladimirs Putins, gatavojoties iebrukumam Ukrainā. Tomēr nav iespējams izslēgt iespēju, ka Sji Dzjiņpins varētu nepareizi aprēķināt vai kļūdīties konfliktā, taču viņa izteikumi un uzvedība neliecina, ka viņš rīkotos tik neapdomīgi.
ASV un Ķīnas attiecības atrodas uz krīzes robežas. Divpusējās nesaskaņas ir pārgājušas no tirdzniecības un tehnoloģiju kariem uz tiešiem militāras konfrontācijas draudiem. Protams, Pekinas draudi Taivānai ir galvenais iemesls spriedzei visā jūras šaurumā. Taču šis atklātais fakts tikai parāda, cik ļoti svarīgi ir, lai ASV rīkotos tālredzīgi, apņēmīgi un veikli. Tieša konfrontācija starp ASV un Ķīnu radītu nenovēršamus postījumus. Amerikāņu centienu pamatmērķiem ir jābūt miera un stabilitātes saglabāšanai, Taivānas pārliecības stiprināšanai par tās nākotni un atklāti demonstrēt Pekinai, ka tagad nav īstais laiks uzspiest militāru konfrontāciju.
