Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, agresorvalsts diktatora Vladimira Putina vērienīgās ambīcijas uzreiz kļuva acīmredzamas. Viņš plānoja gāzt valdību Kijivā un pārņemt kontroli pār valsti. Taču V. Putina centieni sniedzās tālāk par ietekmes sfēras izveidošanu Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pakļaujot Ukrainas valsts iekārtu, V. Putins cerēja aizsākt jaunu globālās politikas ēru, kurā nebūtu ASV vadošās lomas. Krievijas diktators solīja tādu starptautisko sistēmu, kas būtu postkoloniāla, balstīta uz konservatīvām vērtībām un daudzpolāra. Krievija tajā spēlētu vienu no galvenā arbitra lomām.
Pat pēc neskaitāmajām neveiksmēm kaujas laukā Ukrainā V. Putins joprojām ir apņēmības pilns turpināt brutālu, iznīcinošu karadarbību. Viņš ir gatavs darīt visu iespējamo, lai maksimāli novājinātu Ukrainu, cenšoties panākt savas starptautiskās sistēmas izveidi, kas tādējādi vājinātu Rietumu ietekmi.
Maskavas novēršanās no Rietumiem, par kuru V. Putins savā runā paziņoja 2007. gada Minhenes drošības konferencē, paātrinājās pēc Krimas okupācijas 2014. gadā, sasniedzot lūzuma punktu līdz ar iebrukumu Ukrainā 2022. gadā. Jo ilgāk Krievijas sāktais karš turpināsies, jo vairāk V. Putins meklēs iespējas, kā novājināt Rietumus
Krievijas stratēģijai, tās izraisītā kara Ukrainā globalizācijai ir vairākas dimensijas. Savās ekonomiskajās attiecībās Maskava ir izmantojusi pret konfliktu vienaldzīgo valstu oportūnismu. Kremļa mērķis ir integrēt Krieviju ārpus Rietumu tirdzniecības, aizsardzības un komercijas tīkliem. Ideoloģiski Krievija karā vaino Rietumus un Ukrainas it kā paveikto nodevību, izvirzot dažādas apsūdzības pret ASV un tās sabiedrotajiem. Veicinot apātiju un neapmierinātību ar karu citu valstu galvaspilsētās, Maskava cer, ka tās pievienosies Krievijas izplatītajiem uzskatiem par iebrukumu Ukrainā, vai vismaz distancēsies no Rietumu paustā uzskata par kara izraisīšanu un tā patieso aizsācēju.
Pēc mēnešiem ilgiem draudiem izstājoties no Melnās jūras labības darījuma, Krievija to beidzot izdarīja 2023. gada jūlijā, būtiski saasinot situāciju tieši pārtikas apgādes jautājumā. Ar Turcijas un ANO starpniecību šis nolīgums nodrošināja Ukrainas graudu eksportu, turpinoties karadarbībai. Kopš izstāšanās no nolīguma Krievija ir mēģinājusi de facto bloķēt jūras tirdzniecības sakarus uz un no visām Ukrainai piederošajām Melnās jūras ostām. Lai kavētu Ukrainas sūtījumus, tā ir uzbrukusi ostām un graudu noliktavām. Šādi rīkojoties, Krievija cer iegūt ilgtermiņa ietekmi pār Ukrainu, vienlaikus turpinot bruņotu konfrontāciju, lai pilnībā pakļautu Ukrainu.
Tālab ASV un citām valstīm, kas atbalsta Ukrainu, domājot par Krievijas iespējamo lejupslīdi, ir jāizvairās šī jautājuma apskatīšanas vēlmju domāšanas līmenī.
Nedz ASV, nedz citas Ukrainu atbalstošās valstis nedrīkst novērtēt par zemu Maskavas ambīciju mērogu. Lai gan Krievija nav pasaules lielvara, tā ir reģionāla lielvara ar ievērojamu globālo ietekmi. Lai neitralizētu V. Putinu, ASV un to partneriem būtu jādomā par karu globālā mērogā – līdzīgi, kā to dara Krievija. Tas nozīmē vēl vairāk palielināt pret Krieviju vērstos sankciju ierobežojumus, preventīvi noteikt nākamos pret Krieviju vērstos spiediena punktus, uzsvērt pārtikas nodrošinājuma nozīmi un izstrādāt diplomātisku nostāju, kas nav domāta tikai šaurai transatlantiskajai telpai, bet uzrunā valstīs arī ārpus Rietumu reģiona.
Šobrīd Krievija izmantos savus globālos līdzekļus un instrumentus, lai paildzinātu karu Ukrainā. Tālab ASV ir jāizmanto sava globālā ietekme, lai saīsinātu karu, maksimāli palielinot atbalstu Ukrainai un vēl vairāk norobežojot Krieviju.
Krievu pasaule
V. Putina Krievija ir mantojusi Krievijas impēriskās ārpolitikas un padomju lielvalsts statusa ambīcijas. Krievija kopš 17. gadsimta bija daļa no Eiropas valstu sistēmas. Padomju Savienība pārņēma Krievijas imperiālo pagātni un ārkārtīgi aktīvi darbojās Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Latīņamerikā. Šīs izpausmes vēl vairāk pieauga pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū, kad pie varas nāca Ņikita Hruščovs. Viņš to definēja kā jaunās padomju internacionālisma izpausmes.
Pēc 2000. gada Krievijā sāka ieplūst nauda par energoresursiem. Tā ļāva V. Putinam modernizēt Krievijas armiju un atjaunot Padomju Savienības maigās varas izpausmes. Par “naftas dolāriem” veiktā Krievijas militārā modernizācija ļāva Maskavai 2015.gadā īstenot savas cietās varas projekciju Tuvajos Austrumos. Toreiz Krievija Sīrijas pilsoņu kara laikā atklāti nostājās Sīrijas diktatora Bašara al Asada režīma pusē.
V. Putins ir konsekventi pasniedzis Krieviju kā autonomu globālu spēku un kā pretlīdzekli “neapdomīgajām, revizionistiski noskaņotajām ASV”. Šādi viņš sevi prezentē kā paraugu citiem līderiem, kuri ir neapmierināti ar pašreizējo status quo starptautiskajā sistēmā.
Daudzas valstis uzskata, ka Rietumi ir koncentrējušies uz karu Ukrainā, atstājot novārtā citas steidzamas problēmas. Tās apgalvo, ka ASV, kas iepriekš ir cīnījušās karos Vjetnamā un Irākā, pašas neievēro savus izvirzītos standartus un principus. Tagad Brazīlijas, Sīrijas, Venecuēlas un Zimbabves valdības, atkārto Kremļa naratīvu par Rietumu agresīvo un augstprātīgo politiku pret Krieviju. Maskava uz šīm nostādnēm atsaucas ANO Drošības padomē, tās sasauktajās diplomātiskajās sanāksmēs (piemēram, Krievijas un Āfrikas samitā, kas šogad jūlijā notika Sanktpēterburgā), kā arī BRICS grupas samitos, kas apvieno Brazīliju, Krieviju, Indiju, Ķīnu un Dienvidāfriku un drīzumā tiks paplašināta, iekļaujot tajā vēl sešas valstis. Krievija šajos forumos turpina apgalvot, ka tās sāktais karš Ukrainā patiesībā ir Rietumu vaina.
Krievijas ekonomikas noturība izgaismo kara globālo kontekstu. Par spīti sankcijām Rietumi tā arī nav būtiski izjaukuši Krievijas ekonomikas līdzsvaru, un daudzas lielās ekonomikas, sākot no Indijas un beidzot ar Dienvidāfrikas Republiku, aizvien turpina vai paplašina tirdzniecības sakarus ar Krieviju. Karš ir mainījis Krievijas tirdzniecības un tehnoloģiju pārnesi. Tagad tie ir Irānas piegādātie droni vai mikročipi, kas kontrabandas ceļā tiek ievesti caur “paralēlā importa” valstīm. Savukārt Krievijas galvenā eksporta prece – energoresursi tiek tirgoti jaunos noieta tirgos Āzijā. Lai gan Rietumi sākotnēji paļāvās, ka sankcijas, vai to pielietošanas draudi, atturēs Krieviju no iebrukuma Ukrainā, realitāte ir pierādījusi pretējo.
Zem spiediena
Ieslīgusi pašas izraisītā ilgstošā karā Krievija palielina globālo spiedienu vairākās kritiskās jomās. Gan Krievijas ārpolitikas eksperti, gan plašsaziņas līdzekļu propagandisti ir likuši noprast - ja Rietumi neatkāpsies Ukrainas jautājumā, var izcelties kodolkarš.
Šie kodoldraudi ir izskanējuši Rietumos un visā pasaulē. Dažu valstu politiķu vidū nostiprinājusies pārliecība, ka Krieviju nevajadzētu spiest pārāk tālu un ka tās prasības nedrīkst ignorēt. Arī pati Krievija ir ievērojami ierobežojusi sadarbību ar Rietumiem tādos neatliekami risināmos jautājumos, kā kodolieroču kontrole. Izmantojot savu varu, Krievija būtiski palēninājusi ANO darbību.
Tāpat Krievija ir bloķējusi Ukrainas graudu tirdzniecību. Valstīm, kas cīnās par savu iedzīvotāju apgādāšanu ar pārtiku. Ņemot vērā, ka savu pilsoņu apgāde ar pārtiku ir ikkatras valsts svarīgs pienākums, šādos, Krievijas radīta spiediena apstākļos, tā var piespiest atsevišķas valstis sadarboties ar Maskavu, lai nodrošinātu stabilu graudu piegādi par pieņemamām cenām. Lai atrisinātu pārtikas piegādes problēmas, atsevišķām valstīm var nākties glaimot Krievijai vai pārskatīt savus balsojumus starptautiskajās institūcijās par jautājumiem, kas ir kritiski svarīgi Krievijai.