Pēdējā bloka samitā neizdevās sniegt palīdzību Ukrainai, bet izdevās sākt pievienošanās sarunas. Kas notiks tālāk? Vieni dod priekšroku uzskatīt, ka samits ir izdevies, jo ziņās dominē lēmums sākt pievienošanās sarunas Ukrainai un Moldovai, bet citi apgalvo, ka Ungārijas nostāja ne tikai Ukrainas jautājumā kļūst arvien problemātiskāka ES un ka ir pienācis laiks citām dalībvalstīm kaut ko darīt, lai novērstu Viktora Orbāna kavēšanos pieņemt svarīgus lēmumus.
Ungārijas veto attiecībā uz ilgi gaidītā 50 miljardu eiro atbalsta paketes Ukrainai piešķiršanu ievērojami iedragāja samita pozitīvo vēstījumu. Tomēr secinājumi ir iepriecinoši, un ne tikai attiecībā uz kandidātvalstīm.
Beidzot ir jūtama Vācijas vadošā loma ES paplašināšanās jautājumā, pat ja tā izpaudās dīvainā veidā - kanclers Olafs Šolcs aicināja V. Orbānu pamest zāli, lai panāktu izšķirošo balsojumu par Ukrainas pievienošanos.
Pagaidām šķiet, ka Vācijas Bundestāgā un Ārlietu ministrijā ir uzvarējusi paplašināšanos atbalstoša nostāja, un kanclers ir izvēlējies vadīt šo tendenci, nevis palikt neiesaistīts. Tas ir daudzsološi, ņemot vērā, ka Vācija bija arī iepriekšējā ES paplašināšanās procesa līdere. Tomēr šoreiz Vācija nebūtu spējusi to paveikt bez Polijas lielā atbalsta.
Tagad pret Ungāriju valda dziļa naida sajūta. Kāda augsta ranga amatpersona trāpīgi paziņoja, ka "vismaz 26" bloka līderi ir atbildīgi cilvēki, savukārt kāds ES augsta ranga diplomāts aģentūrai "Reuters" sacīja, ka Budapeštas valdība ir "huligāni" attiecībā uz Ukrainas politiku. Šāda valoda ir neparasta un atspoguļo dziļu sašutumu par V. Orbāna un Ungārijas politiku.
Šajā kontekstā ir vērts pieminēt neseno Francijas nostājas maiņu attiecībā uz ES reformu. Prezidenta Emanuela Makrona iepriekšējā uzstājīgā prasība veikt reformas pirms paplašināšanās šķiet aizmirsta. Tagad Francija signalizē, ka tā atbalstīs centienus apiet iespējamo Ungārijas veto, lai izmantotu vairākuma balsojumus.
Joprojām nav zināms, kā marta samitā tiks atrisināts jautājums par ES palīdzību Ukrainai. Skaidrs ir viens: nav šaubu, ka, lai gan Ungārijas nostāja nevar apturēt ES paplašināšanās virzību vai vienpersoniski novērst savienību no atbalsta Ukrainai, tā var palēnināt lēmumu pieņemšanu un tādējādi graut vienotību. Tas savukārt var būt par labu galēji labējām populistiskajām partijām.
Agri vai vēlu ES būs nopietnāk jāpārdomā Ungārijas taktika un draudi, ka citi vēlāk varētu to atkārtot.
Mēģinājumi atmaksāt Ungārijai par lēmumu pieņemšanu never kalpot par ilgtermiņa praksi. Šomēnes bloks atbrīvoja vairāk nekā 10 miljardus eiro, bet joprojām tur aptuveni 20 miljardus eiro no valstij paredzētajiem līdzekļiem.
V. Orbāns Ungārijas premjerminstra amatā darbosies vismaz līdz 2026. gadam, un viņam var pievienoties citas pret Ukrainu noskaņotas valdības. ES līderiem būs nopietni jārisina problēmas ar Ungāriju, un jo ātrāk tas notiks, jo labāk.