Aizmirstie karavīri: Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargi

Mobilizācija Krievijā un zemessargu darba rotas

Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda slepkavība un tam sekojošais starpvalstu sa-spīlējums 1914. gada vasarā aizsāka Pirmo pasaules karu. Iesaistītās valstis sāka mobilizēt savu karaspēku. Mobilizācija Krievijas impērijā norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot kara dienestam derīgos vīriešus. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī pirmās šķiras zemessargus (vecāka gadagājuma vīriešus, kurus nepieciešamības gadījumā varēja iesaistīt arī kaujas darbībā, papildinot aktīvo armiju). Mobilizētos zemessargus iedalīja atsevišķās rotās un bataljonos, formējot tos pēc teritoriāla principa. Latvijas apriņķos mobilizētos zemessargus ap-vienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas, daļu rotu apbruņo-jot. Piecas no tām tika formētas no Rīgas iedzīvotājiem, taču pārējās no deviņu apriņķu Kurzemes guberņas (mūsdienās — Kurzemes un Zemgales) vīriešiem. Tas noteica arī rotu etniski viendabīgo sastāvu — vairāk nekā 98% ierindas kareivju bija latvieši, vecumā no 21 līdz 42 gadiem. Līdz ar to turpmākajos gados etniskā sastāva dēļ Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas pamatoti dēvētas arī par pirmajām latviešu karaspēka vienībām.

Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš, kurš bija atbildīgs par rotu darbību un apgādi, jau no pirmajām dienām saskārās ar vairākām sarežģītām problēmām. Pēc mobilizācijas noliktavas bija iztukšotas — trūka dažādu uzkabes priekšmetu, apģērba un pat ap-avu. Atsevišķas rotas cietoksnī ieradās bez formas tērpiem, trūka pat ieroču un citu pilnvērtīgam karavīram nepieciešamo lietu, kuras zemessargiem bija jāizsniedz jau apriņķos. Rotu organizēša-nas pirmajos mēnešos bija novērojams arī izteikts virsnieku trūkums (latviešu virsnieku skaits rotās svārstījās 50—70% robežās). Tāpat problēmas sagādāja zemessargu izmitināšana — ne visi tika novietoti cietokšņa kazarmās. Atsevišķas latviešu zemessargu rotas tika izvietotas dažādu organizāciju un valsts iestāžu telpās cietokšņa tuvākajā apkārtnē — Bolderājā un Vecmīlgrāvī.

Apgādes problēmas turpmākajos mēnešos pakāpeniski izdevās atrisināt, taču Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas jau pildīja savus tiešos pienākumus — veica nocietinājumu būvi, nostiprināšanu un veidošanu cietoksnī un tā apkārtnē. Taču stāvoklis mainījās, un Daugav-grīvas cietokšņa latviešu zemessargiem bija jāstājas pretī ienaidniekam.

Apvienošana bataljonos un kaujas Lietuvā

1915. gada pavasaris iezīmēja Krievijas impērijas karaspēka neveiksmes. Vācu karaspēks bija uzsācis jaunu ofensīvu Austrumu frontes ziemeļos, iesaistoties kaujas darbībā Lietuvas teritorijā un tuvojoties jau Kurzemei un Zemgalei. Lai aizsargātu Rīgas—Šauļu līniju, vairākas karaspēka daļas, kuras bija paredzētas Daugavgrīvas cietokšņa aizsardzībai, tika nosūtītas stāties pretī uzbrūkošajai vācu armijai. Lai nodrošinātu cietokšņa aizsardzību un kompensētu kājnieku garni-zona trūkumu, cietokšņa komandants nolēma izmantot latviešu zemessargu darba rotas, to sastā-vu iepriekš papildinot ar gados jaunākiem zemessargiem, kā arī uzsākot to apmācību. Trūkstošo virsnieku sagatavošanai rīkoja speciālus kursus, kuri kopumā ilga trīs mēnešus. 1915. gada feb-ruārī Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā dienēja vairāk nekā 2000 apmācītu latviešu zemessargu, veidojot jau ievērojamu spēku un papildinot cietoksnī jau esošās karaspēka daļas.

Vācu armija Lietuvas teritorijā izvērsa strauju ofensīvu, un zemessargu rotas ilgstoši nepalika cietokšņa garnizona dienestā. 1915. gada martā Viļņas kara apgabala priekšnieks, kura pakļautībā atradās arī Daugavgrīvas cietoksnis, deva pavēli astoņas apbruņotas zemessargu darba rotas apvienot divos bataljonos un nosūtīt tos uz Liepāju, lai pēc tam tos iesaistītu turpmākās cīņās Lietuvā. Abi bataljoni cietoksni atstāja 19. martā un jau dienu vēlāk ieradās pilsētā. Krievu ģenerālis Aleksejs Potapovs, kura rīcībā atradās abi bataljoni, pauda nepieciešamību aktīvāk aiz-stāvēt Klaipēdas—Tilzītes rajonu, un jau nākamo nedēļu laikā abi bataljoni ieradās Pluņģē Lie-tuvā. Pluņģes un Rietavas apkārtnē abi bataljoni aizvadīja smagas kaujas, ciešot ievērojamus zaudējumus. Īpaši smagi cieta otrais bataljons, kurš pirmajās kaujās zaudēja vismaz 300 zemes-sargu. Vācu karaspēks virzījās uz priekšu, un abi zemessargu bataljoni aprīļa pēdējās dienās pār-spēka priekšā bija spiesti strauji un haotiski atkāpties virzienā Pluņģe—Žagare līdz tie sasniedza Jelgavu.

Jelgavas aizstāvji

Bija noticis tas, ko pat vācu Austrumu frontes virspavēlniecība nebija gaidījusi, — vācu ģe-nerāļa Oto Lauenšteina vārdā nosauktās armijas grupa, realizējot strauju ofensīvu, kuras kodolu veidoja kavalērija, ļoti īsā laikā bija sakāvusi Krievijas impērijas armijas spēkus un sasniegusi Kurzemi un Zemgali. Uzbrukumu mūsdienu Latvijas teritorijai vācu spēki izvērsa divos virzie-nos — uz Liepāju un Jelgavu. Liepājas pilsēta negaidīti krita vācu rokās 7.—8. maijā, taču Jel-gavu sākotnēji izdevās nosargāt, galvenokārt pateicoties abiem Daugavgrīvas cietokšņa apvieno-tajiem zemessargu darba bataljoniem, kuri varonīgi stājās pretī ienaidnieka pārspēkam.

Ienaidnieka straujā tuvošanās pilsētai bija izraisījusi paniku. 1. maijā tika dota pavēle evakuēt pilsētas iestādes. Tajā pašā dienā vācu izlūki jau bija pilsētas pievārtē. Jelgavnieki steidzās atstāt pilsētu, kuru pametušas bija arī gandrīz visas krievu karaspēka daļas. Stāvoklis likās bezcerīgs, un arī tuvojošies vācieši negaidīja būtisku pretestību. Taču pilsētu tik vienkārši atdot vāciešiem negrasījās ģenerālis A. Potapovs, kura vadībā Daugavgrīvas cietokšņa latviešu bataljoni gatavojās pilsētu aizstāvēt. Ierakušies un ieņēmuši pozīcijas starp Lielupi un Dobeles šoseju, zemessargi gatavojās izpildīt viņiem doto uzdevumu — apturēt vācu karaspēku un noturēt pozīcijas diennakti, līdz ieradīsies papildspēki pilsētas aizstāvībai. Neskatoties uz lielo nogurumu pēc at-kāpšanās no Lietuvas, abi bataljoni uzdevumu veica sekmīgi — vācu ofensīvu, kura sākās 2. maija vakarā, izdevās atvairīt, un pēc papildspēku ierašanās pilsēta tika nosargāta. Nogurušie un vāji apbruņotie latviešu zemessargi, kuri bija guvuši salīdzinoši nelielu pieredzi aprīlī kaujās Lietuvā, ciešot zaudējumus, negaidīti atsita vācu vienības un guva uzvaru.
Turpmākajos mēnešos zemessargi iesaistījās kaujās pret vāciešiem gan Kurzemē, gan arī vēlāk Ziemeļu frontes Rīgas sektorā. Taču Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba bataljonu varonīgā cīņa pie Jelgavas, lai gan tā uzskatāma tikai par nelielu kaujas epizodi 1915. gadā Latvijas teritorijā, cēla pašapziņu un ļāva latviešiem noticēt saviem spēkiem, stājoties pretī uzbrūkošajam ienaidniekam. Šāda pašapziņa bija būtiska arī 1915. gada vasarā, dibinot latviešu strēlnieku bataljonus, kuru sastāvā vēlāk karoja arī daudzi no tiem, kas aizstāvēja Jelgavu 1915. gada maija pirmajās dienās.