Pirms 100 gadiem, 1917. gadā, Latvijas teritorijā, līdzīgi kā visā Krievijā, notika daudzi liktenīgi notikumu pavērsieni, kuri bija cieši saistīti arī ar militārajām norisēm — janvārī Rīgas frontes iecirknī noslēdzās Ziemassvētku kaujas ar aktīvu latviešu strēlnieku piedalīšanos un milzīgiem zaudējumiem, martā — Februāra revolūcija ar tās izraisītajām pārmaiņām. Rīga kopš 1915. gada vasaras faktiski bija piefrontes pilsēta — jau 1915. gadā no tās tika evakuētas fabrikas un valsts iestādes, pilsētu atstāja daudzi iedzīvotāji. Tomēr, kad frontes līnija stabilizējās, apmēram 30 kilometru attālā lokā apņemot Rīgu, stāvoklis uzlabojās, turklāt tajā atgriezās arī daudzas iestādes. Dzīve pat sāka ritēt gandrīz ierastajā kārtībā — darbojās veikali, tirgi, skolas un citas iestādes, galu galā arī iedzīvotāji pilnībā aprada ar piefrontes pilsētas dzīvi, ko gandrīz ik dienas apliecināja dzirdamā lielgabalu dunoņa un arī vācu kara lidmašīnu un cepelīnu mēģinājumi nomest bumbas, ko centās novērst krievu zenītartilērija.
Rīgas krišana 1917. gada septembrī: Latviešu strēlnieku muzeja pārziņa Kārļa Strauberga liecība
Krasas pārmaiņas izraisīja Februāra revolūcija. Uzreiz pārstāja darboties policijas iestādes, bet izsludinātā tās aizvietotājas — milicijas veidošana negāja tik ātri, kā iecerēts, turklāt, kad tika pabeigta, izrādījās, ka trūkst profesionālisma. Kārtības sargāšanā pilsētā tāpēc iesaistīja karaspēka daļas, arī latviešu strēlniekus. Tomēr neierastās politiskās brīvības, partiju aktīvā darbošanās, mēģinot gūt sev piekritējus arī armijā, «vecās iekārtas graušana» un runas par gaidāmo muižnieku zemes dalīšanu izraisīja pakāpenisku, bet strauju kriminālās situācijas pasliktināšanos un arī disciplīnas krišanos Krievijas armijas daļās frontē un aizmugurē. Armijas daļās veidojās daudzas un dažādas komitejas, kas apšaubīja virsnieku autoritāti un dotās pavēles, katastrofāli pieauga patvarīgu karaspēka daļu pamešanu skaits u. tml.
Septembra sākumā, vācu spēkiem kārtējo reizi pārejot uzbrukumā Rīgai, šoreiz tas bija sekmīgs. 1. septembrī (pēc vecā stila — 19. augustā) plkst. 5 no rīta vācu spēki sāka artilērijas apšaudi Ikšķiles iecirknī, pēc tam, sākot būvēt pontona tiltus pāri Daugavai, artilērija apšaudīja arī Rīgas dzelzceļa stacijas un citus rajonus, bija nogalinātie un ievainotie starp civiliedzīvotājiem. Faktiski kaujas nespējīgās 12. armijas daļas gandrīz bez cīņas atstāja pozīcijas, panikā bēgot. Tādējādi vāciešiem gandrīz izdevās sākotnējā iecere — pārceļoties pāri Daugavai pie Ikšķiles, apņemt Rīgu, ielencot tajā esošās krievu daļas. Tikai pateicoties latviešu strēlnieku pulkiem, kas, kārtējo reizi ciešot smagus zaudējumus, pie Mazās Juglas apmēram diennakti aizturēja vāciešu uzbrukumu, 12. armijas daļām izdevās iziet no Rīgas, atkāpjoties uz Vidzemes iekšieni.
Vienlaikus iestādes un politiskās organizācijas Rīgā drudžaini centās saprast, kā rīkoties esošajā situācijā un uz ko aicināt iedzīvotājus, ņemot vērā to, ka 1915. gadā notikusī bēgļu masveida kustība bija sevi pilnībā sakompromitējusi (simtiem tūkstošu bēgļu atradās neapskaužamā stāvoklī revolucionārā haosa un pat bada pārņemtās Krievijas iekšienē). 2. septembrī Rīgas pilsētas galva Gustavs Zemgals paziņoja izsludināto Vidzemes zemes padomes vēlēšanu atlikšanu, no rīta Rīgas pilī Latvijas sociāldemokrātijas Centrālkomitejas apspriedē tika nolemts, ka dažiem tās locekļiem jāpaliek Rīgā, tāpat tika nolemts pieprasīt guberņas komisāram apstiprināt pirms nedēļas ievēlēto pilsētas domi, taču vakarā vadošās amatpersonas jau bija atstājušas Rīgu. 3. septembrī no rīta Krievijas karaspēka daļas atstāja Rīgu, uzspridzinot Daugavgrīvas nocietinājumus un tiltus pār Daugavu, bet karavīru marodierisms (atklātas laupīšanas) sasniedza kulmināciju; plkst. 14.15 jaunievēlētās Rīgas pilsētas domes 40 locekļi sapulcējas uz sēdi, runāja par pašaizsardzību un laupīšanas ierobežošanu (vakarā izlaida paziņojumu, ka pilsētu ieņēmis vācu karaspēks), Vidzemes jūrmalu apšaudīja vācu zemūdenes, bet pirmās vācu vienības vakarā ienāca Rīgā no Maskavas priekšpilsētas puses, atbruņoja Krievijas armijas marodierus un dezertierus, kuru pirmo grupu ieslodzīja pareizticīgo katedrālē Aleksandra bulvārī (tag. Brīvības ielā, Esplanādē). 4. septembrī Rīgā pa Petrogradas šoseju ienāca vācu kavalērijas daļas, kam sekoja Bavārijas gvardes vienības. Vācu okupācijas pārvalde uzreiz ieviesa kartīšu sistēmu uz visiem produktiem, no gūstekņiem saformēja darba vienības, iesaistot tās nocietinājumu būves darbos pie Juglas ezera; uzreiz tika izsludināta t. s. komandanta stunda (aizliegums atrasties ārpus mājas) no 21 vakarā līdz sešiem no rīta.
Rīgas un Latvijas vēsturē sākās jauns posms. Fronte izveidojās un līdz 1918. gada februārim palika Vidzemē, kuru turpināja plosīt arvien vairāk bez apgādes atstāto un degradējošos krievu karaspēka vienību laupīšanas un patvaļa. Taču tas jau ir cits stāsts.
Šogad septembrī aprit 100 gadi kopš Rīgas nonākšanas vācu varā. Notikumu gaita ļoti spilgti apliecina, cik sarežģītā stāvoklī toreiz atradās Krievijas armija, latviešu strēlnieki un arī Rīgas un Vidzemes iedzīvotāji, to, kāda vispār bija situācija Latvijā. Tālās norises ir zināmā mērā zudušas no tautas atmiņas, tāpēc vērts paskatīties uz tām ar aculiecinieka acīm. Publicējam profesora Kārļa Strauberga atmiņu stāstījumu, kurš tapis 20. gs. 30. gados.
Nekas nevēstīja par katastrofu. Skaistā Rīga mierīgi aizmiga katru vakaru, un tikai tālie lielgabalu dūcieni atgādināja frontes tuvumu, bet tas turpinājās jau ilgu laiku, no 1915. g., un tikai pa retam tā atdzīvojās, notika lielākas kaujas, ko izcīnīja un uz saviem pleciem nesa latviešu strēlnieki. Tā tas bija 1916. g. martā, jūlijā, decembrī, bet atkal viss palika mierā, uz Rīgu plūda karavīri atpūtā, un dzīve ritēja strauji jo strauji. Pilnas bija kafejnīcas, pilni teātri. Vasaras sezona 1917. gadā bija sevišķi dzīva. Rīdziniekiem bija pieejama — opera, drāma, farss, žīdu operete, ukrainiešu trupa, 2 intīmi teātri un, protams, visi vietējie latviešu. Karavīru bija arī jo daudz, sevišķi pēc frontes sabrukuma, un Vērmaņa parkā tiem ierīkoja speciālu dejas grīdu. Politiskie notikumi mainījās žilbinošā ātrumā: pilsētas domes, Zemes Padomes, Krievijas satversmes sapulces vēlēšanas drīz aizmirsās jauno notikumu gaitā, lieliniecismam piebriestot, un brāļošanās frontē arī lika aizmirst par visām briesmām kara laukā. Tomēr augusta mēnesis 1917. g. bija nemierīgs. Klīda baumas; Nāves salas un Ķemeru rajona atstāšana bija arī sistemātiska. Bet pagāja laiks, 9. augustā noliktais un gaidītais vācu uzbrukums nenotika, un viss vēl bija mierīgi. Nerima tikai baumas, un nervozēšana bija nomanāma arī varenajās padomēs. 19. augustā nāca zināms par vācu uzbrukumu pie Ķekavas, 12 reizes atsistu, un viņu pārcelšanos pār Daugavu pie Ikšķiles. Jau naktī bija apšaudīta Šķirotava un tika stāstīts, ka šāviņi krituši Artilērijas ielā, Maskavas priekšpilsētā un pie Zaķu salas. Tomēr neviens nevarēja iedomāties, ka apšaudīt varētu arī Rīgas centru, jo šādu barbarismu neuzskatīja par iespējamu. Bet katastrofa tuvojās. Ap plkst. 4 krita pirmais šāviņš «Kolisejā», Marijas ielā pie depo, bet publiku, kas no turienes skrēja, tāpat kā no Vērmaņa parka, kur arī bija kritis šāviņš, ķēra nākošais. Izcēlās panika, jo no sprādziena sagrauta bija koka mājiņa līdzās Suvorova viesnīcai Elizabetes un tag. Krišjāņa Barona ielas stūrī; apkārtējām mājām bira stikli, publikā daudz ievainotu un kontuzētu. Kādam virsniekam šķembele ievainoja kaklu, un ar pārgrieztām artērijām viņš pakrita; sievietei, kas runājās ar avīžnieku, kājas vien pa gaisu nogāja; tur aizskrēja jaunava bez kreisās rokas, otru, ar smalku šķembeli izķēmotu seju, aizveda bez samaņas. Laimīgi izgāja diviem maniem draugiem — strēlniekiem; Šantekleram tas maksāja vienu zobu un cauru lūpu, otram skrambu cauri cepurei. Apšaudīšanai vajadzēja būt tikai ar vienu lielgabalu, jo šāvieni nāca kārtīgi pēc 5 minūtēm, un apšaudāmais rajons bija viens un tas pats — ap Tērbatas un Dzirnavu ielu un Vērmaņa dārzu. Dzirnavu ielā aizdegās māja. Panika bija liela, jo ielas bij cilvēku pilnas, un pirmā laikā varēja domāt par bumbām, lai gan nebija redzams ne cepelīnu, ne aeroplānu. Tikai vēlāk brīvprātīgie sanitāri un karavīri sāka publiku lūgt izklīst un no mājām ārā nenākt. Ap plkst. 7 izbeidzās bombardēšana; steidzīgi gāja uz mājām tie, kas bija patvērušies namu ejās, un publika atkal sāka ielas pildīt. Laiks bija skaists un nakts brīnišķīga, klusa, mēness sudrabota; tajā naktī Rīgā tomēr reti kāds gulēja. Pa ielām tika redzamas garas vezumu rindas — sākās evakuācija; karaspēka daļas devās Ikšķiles virzienā. Tukšas bija kafejnīcas, un pilsētā gūlās neuztverams slogs; ilgi vēl pulcējās ļaužu bari ap Dzirnavu un Brīvības ielā apžogotām un ar laternām apzīmētām granātu bedrēm, bet mēnesnīcas gaismā spokaini rādījās māju tumšie silueti. Arī naktī bija dzirdami sprādzieni — apšaudīja Šķirotavu, Kuzņecova fabriku, Vjazmas kazarmas; bumbas svieda arī Rīgu apciemojušais cepelīns. Gari un lēni vilkās 20. augusta [3. septembris] diena. Jaukās ziņas par vāciešu atsišanu aiz dzelzceļa atvietoja ļaunākas. Stāvoklis bija nopietns, bet vēl Rīgā palika armijas štābs, izņemot jau agrāk aizbraukušo operatīvo daļu. Pārrunās pieminēt apšaudīšanas nejēdzību, jo neapcietinātas un neaizsargātas pilsētas bombardēšana likās pilnīgs barbarisms esam; pie tam šāviņi krita tikai nevācu kvartālos. Pienāca atkal plkst. 4 pēc pusdienas. Kaukdamas sāka lidot bumbas pār pilsētu, laikam uz preču staciju un Meža parku, bet ap pus 6 pirmais šāviens ķēra Zeltiņa māju Tērbatas ielā; nogāza divus stāvus; tam sekoja otrs, un māju aizdedzināja; tā arī dega visu nakti, jo dzēšana iespējama nebija tāpēc, ka arī ūdensvadu Rīgā pārsita granātas šajā rajonā, šāviņi krita visapkārt, šodien jau vairāk uz dienvidrietumiem, uz Ģertrūdes un Stabu ielas pusi. Ģertrūdes ielā tie norāva 5 stāvu mājas stūri. Visa iela, īsti viss kvartāls, no kaļķiem balta; augšstāvā atklāta stūra istaba bez sienām, mēbeles savās vietās; stāvu zemāk tāpat, un grīda vaļējā stūrī uz leju saliekusies pavisam greizi; kāds matracis tikko turas malā, bet lejā uz ielas asins peļķe… Akas ielā lielu māju vidū sapostīta maza koka mājiņa. Uz ielas bedre, koku gabali tālu izsvaidīti, priekšnama metāla daļas salauzītas, bet siena izrauta; redzamas klavieres, palmas…
Nav aizmirstams iespaids no visiem tiem skatiem, ko velti aprakstīt. Saimnieces 5 g. vecais dēlēns nervu lēkmē kliedz, arī naktī murgos to moka šāvieni. Nakts… Pie sagrautās mājas sargs; durvis uz ātru roku aizsistas ar dēļiem, bet pusaizslēgtā istabā uguntiņa. Upuru šajā dienā bija mazāk, jo ļaudis pie visa prot pierast. 4 minūtes varēja iet savu ceļu un tad patverties tajā ielas pusē aiz lielām mājām vai to koridoros, kur šāvieni ķert nevar.
Ausa trešā diena. Jau agri mani modina saimniece, lai gan viss ir klusu. «Dariet, kā gribat, es gulēt vairs neļaušu; pilsētā pogroms, karaspēks aiziet; brauciet prom, ja vēl iespējams.» Es nekā vēl nesapratu, bet sarunām nebija laika: vācu barbarismam bija pievienojies krievu bandītisms. Atminos bēgļu laikus un braucienu cauri Rīgai, un to sajukumu, kāds ir tad, kad viena vara faktiski izbeigusies un citas vēl nav. Pa Rīgas ielām rindās iet pēdējās karaspēka daļas no Pārdaugavas; iedzīvotāji un iestāžu pārstāvji, kas vēl ir Rīgā, par pasakainu cenu meklē zirgus tikt vai līdz preču stacijai, kur vēl iet vilcieni, štāba vairs nav, nav arī citu iestāžu, nav skaidrības un nav arī baumu. Kas noticis, kas būs, neviens nezin, bet ielās pogroms. To sākušas krievu karaspēka daļas, atkāpjoties pa Iekšrīgu, Brīvības un Marijas ielu, bet tagad to turpina aizdomīgas personas un grupas kareivju tērpos, t. i. dezertieri un marodieri, bet arī tāpat kara laika mīlestības māsas, kuru Rīgā tik daudz salasījies.
Tās uzbrūk cepuru, kosmētikas un gardumu veikaliem, un pievienojas pamazām arī pūlis, pa daļai apsverot iespējamo badu. Grautiņi aug un pāriet arī uz citām, arī šķērsielām. Jāstaigā pa stikliem, visādām lupatām, konservu bundžām. Pie tam tik daudz ir nejēdzības visā šai lietā. Lūk, bārdains kareivis cīnās ar kādu bundžu, beidzot to viņš ir atvēris, pamēģina saturu, laiž to tad pa roku galam, un ielas bruģi klāj brūnā kakao nevajadzīgie putekļi. Tur sieviete ar cepuru pindelēm apkrāvusies, tur kāds stiepj cukura maisu, bet otrs no muguras ar nazīti to pārgriež, un nevienam tur nav labuma. Kareivis iet, uz muguras tam sienas pulkstenis, kas skaļi tinkšķ — viņa liktenis būs šosejas grāvī būt pēc dažiem kilometriem. Tā vairs nav pat laupīšana, bet bakchanālija, kādu pazīst arī Tarnopole u. c. pilsētas. Lūk, banda laupītāju savai patikšanai; to ir 20—25, visi kareivji; tie iet no loga pie loga, vienalga, lai tas būtu laikrakstu kiosks vai grāmatu, vai pārtikas veikals — viss pārvēršas par drupām. Apavu veikalā lieta nāk līdz kautiņam. Ap 10 vīru, cik vien var piekļūt, cīnās ap noslēgto dzelzs aizkaru logam; gadījies cirvis, to iegrūž ar rokām stūrī, stūri lauž un velk, un beidzot, pēc ilga un grūta darba, nāk atlauzts lielāks stūris un visa apakša: atliek izdauzīt logu un pa to sviest uz ielas visu, kas veikalā atrodams. Mūsu strēlnieki tajā laikā, neskatoties uz politisko aizraušanos un pretkara noskaņu, mira par dzimteni pie Ikšķiles un Juglas…
Ap 10 gandrīz visam jau ir beigas, jo maz vairs palicis veikalu; jau sāk uzlauzt un postīt privātos dzīvokļus Iekšrīgā. Steidzīgi slēdzās stiprie dzelzs vārti un māju durvis, un tikai bailes atpakaļ palikt aizdzen no Rīgas krievu armijas pēdējās atliekas, bailes no marodieru likteņa atmaksas. Ap plkst. 10 aiziet pēdējais karaspēka ešelons, divi pēdējie bruņu vilcieni pāriet pār tiltu, uzspridzina tad abus dzelzs tiltus, un melni dūmi paceļas pār tiem. Sprādzieni dzirdami Daugavgrīvas cietoksnī, arī reti šāvieni nāk no turienes, kā stāsta, gan tajā pašā nelaimīgā Latgales priekšpilsētā krītot. Visapkārt tikai sprādzieni un dūmi; spridzina visas Rīgas fabrikas un dedzina to korpusus, jo mašīnas aizvestas uz Krievijas guberņām jau sen. Rīga ir tagad klusa kā mirusi; skraida vēl ar saiņiem viens otrs uz pēdējiem vilcieniem, un ar pašu pēdējo, spridzinātāju vilcienu aizbraucu arī es; uzņēma tajā kalpotājus no aizdedzinātām dzelzceļu ēkām. Lēni nonākam līdz Juglai. Visur bēgļu rindas; apšauda Juglas dzelzceļa tiltu, visur apkārt deg fabrikas, visa Rīga melnos dūmos. Arī turpmākais ceļš ir chaotisks. Uz šosejas vairāk rindās baterijas, ķēķi, auto un bēgļu vezumi, ko, panikai uznākot, nogrūž vienkārši grāvī. Ceļš ir bezgalīgi garš; ešelons pieaudzis jau līdz 20 vilcieniem, to starpā ir arī bruņotie, bet kādam no visiem arvien kāda klizma. Līdz Ropažiem jau nakts, kareivji izlec no vilcieniem, nosviež šautenes, mēteļus un arī zābakus, lai vieglāka bēgšana. Vilciena vidū ielikts preču vāģis. Nevienmērīgi braucot, tam sarauj dzelzs stāvu; plecu pieliekot, to iesviež grāvī. Pirmajam vilcienam lokomotīve noiet no sliedēm; kamēr to uzceļ no Inčukalna atbraukušie palīgi, paiet laiks, bet taisni līdzās deg spožām liesmām dzelzceļsarga būda — labs mērķis vāciešiem, kas laužas uz Ropažiem un Inčukalnu, lai nogrieztu ešelonus un armijas daļas, kas iet pa šoseju. Pēc 5 stundām lokomotīve kārtībā, bet nu ir visas jau bez ūdeņa; to nes, ar katliņiem no grāvja…
Izredzes ārā tikt arvien top mazākas, un, nevarēdams palikt gūstā ar saviem strēlnieku 2 karogiem maisiņā uz muguras, nolemju doties kājām uz priekšu pa šoseju. Siguldā vēl nesagaidīju savu vilcienu; tur gatavojās dedzināt visu pilsētu; uz jumta tiku līdz Cēsīm un pēc 24 stundu atpūtas atkal iekāpu vilcienā, ar kuru biju no Rīgas braucis. Pāris aeroplāna bumbu sašķaidīti vagoni, pie Inčukalna vāciešu ķēdes sašautie logi — bet ešeloni tomēr bija izvesti [..]