Somijas jēgeru gaitas Latvijā

Pirmais pasaules karš
Juris Ciganovs, Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
BC9DE51370F740ACAE48584A08ECCD7F.jpg

Pēc vairākus gadsimtus ilgušās pa­kļautības Zviedrijas karalim, 1809. gadā Somija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Somiju nodēvēja par lielkņazisti un šai teritorijai piešķīra iekšējo autonomiju, kura paredzēja vietējo pašpārvaldi. Taču laika gaitā krievu valdība šo Somijas pašpārvaldi arvien vairāk ierobežoja, cenšoties somus pārkrievot un somu autonomiju vispār likvidēt. Sevišķi spēcīgi pārkrievošanas draudi izvērtās 19. gadsimta beigās, kad par Krievijas caru kļuva Aleksandra III. Šis krievu valdnieks pasludināja, ka somu nākotne ir «krieviskumā un pareizticībā». Pārkrievošanas un autonomijas palieku likvidēšanas tendences turpinājās arī 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Tas viss Somijas sabiedrību noskaņoja pret Krieviju un Krievijas valdību, un somu vidū valdīja izteikti pretkrievisks noskaņojums. Ideja par nacionālu valsti Somijā radās 19. gadsimta beigās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ļoti daudzi Somijas iedzīvotāji vēlējas Vācijas uzvaru pār Krieviju, paredzot, ka Somijas neatkarību var veicināt tieši tādā veidā.

Somijas jēgeru gaitas Latvijā

1914. gada 20. novembrī Helsinkos notika Somijas neatkarības kustības dibināšanas sanāksme. Šīs organizācijas dalībnieki uzskatīja, ka Somijai jākļūst par pilnībā neatkarīgu valsti, taču tādā gadījumā tai būtu nepieciešama sava armija. Somijai savu bruņoto spēku nebija, arī krievu armijā somi nedienēja, tāpēc tobrīd vienīgais veids, kā somiem izveidot savas bruņotās vienības, bija lūgt Krievijas ienaidnieci Vāciju, lai šī valsts palīdz izveidot un apbruņot somu vienības. Vācijas valdība šādai idejai piekrita, taču šim procesam bija jānotiek slepeni. 1915. gada sākumā vairāk nekā divi simti somu brīvprātīgo caur Zviedriju nonāca Vācijā, kur netālu no Hamburgas, Lokštedas militārajā nometnē uzsāka kareivju apmācības kursu. Sākumā Lokštedas nometnē bija 189 vīri, lielākā daļa no viņiem bija studenti un lielākajai daļai dzimtā valoda bija zviedru. Viņi zināja, ka mājās varēs atgriezties tikai tad, kad Somija kļūs par neatkarīgu valsti.

Somus vācieši neuzskatīja par karavīriem, bet par civilpersonām, kas viesojās Vācijā, tāds juridiskais statuss šiem karavīriem saglabājās arī turpmāk. Sākumā noteiktais mācību periods bija četras nedēļas, bet vēlāk tā ilgumu vairākas reizes pagarināja.

1914. gada augustā Vācijas ķeizars Vilhelms II izdeva pavēli par somu brīvprātīgo vienības pārveidošanu par paplašinātu jēgeru bataljonu, kura skaitliskais sastāvs būtu 2000 vīru. Tā kā šāds skaits somu brīvprātīgo Vācijā nebija, tad sākās aktīvs, bet nelegāls un ļoti bīstams vervēšanas darbs pašā Somijā. Krievu militārās administrācijas kontrolētajā Somijā brīvprātīgo vervēšana ar Krieviju karojošajam Vācijas karaspēkam varēja beigties ar kara lauka tiesu, tomēr jau līdz 1916. gada maija beigām, izmantojot dažādus, parasti nelegālus veidus, Vācijā bija nonākuši vēl 1510 nākamie jēgeri. Pēc atlases somu jēgeru bataljonā pēc saraksta skaitījās 1890 vīru. Par somu brīvprātīgo komandieri iecēla vācu armijas majoru Maksimiliānu Baijeru, kas šajā amatā bija līdz 1917. gada janvāra vidum.

Somu brīvprātīgo juridiskais statuss nomainījās 1915. gada septembrī, kad viņus pielīdzināja Vācijas armijas karavīriem, bet bez prasības nodot militāro zvērestu. No Krievijas viedokļa šie vīri kļuva par valsts nodevējiem. Šajā laikā somu brīvprātīgo apmācība turpinājās turpat Lokštedas nometnē. Militārās apmācības vadīja vācu armijas virsnieki un instruktori, lielāko uzmanību veltot šaušanas un kaujas apmācībai. Vēlāk jēgeri savās atmiņās uzsvēra, ka apmācības bija smagas, daudzpusīgas un efektīvas, tāpat somi tika radināti pie prūšu militārās disciplīnas.

1916. gada 9. maijā somu brīvprātīgajiem piešķīra 27. Karaliskā Prūsijas jēgeru bataljona nosaukumu. Maija beigās bataljons no Lokštedas nometnes ar trim vilcieniem devās uz Vācijas austrumu fronti — vācu militārā vadība somus vēlējās novietot frontes iecirknī pēc iespējas tuvāk dzimtenei.  Bataljona sastāvā skaitījās 203 vācieši un 1254 somi.

1916. gada 11. un 12. jūnijā bataljonu izvietoja frontes priekšējās līnijās — somu jēgeru atbildībā nonāca apmēram četrus kilometrus garš purvains rajons Misas upes krastā. Galvenais jēgeru uzdevums bija Misas upes pozīciju apsargāšana un nostiprināšana. Jūlijā bataljona apakšvienības iesaistījās kaujās arī citur: somu artilērijas baterija piedalījās krievu uzbrukuma atvairīšanā Iecavas—Ķekavas frontes iecirknī, bet sapieru vienība piedalījās kaujās Smārdes apkārtnē. Augusta beigās bataljonu pārcēla uz Klapkalnciema apkārtni, kur kaujās somu jēgeri cieta pirmos zaudējumus — vācu karavīru kapos Klapkalnciemā apglabāti pieci kritušie somi.

Laiku pa laikam somu jēgeri atradās mācībās vai rezervē Tukumā. 1916. gada beigās somi savu frontes sektoru nodeva vācu vienību apsardzībā un Ziemassvētkus pavadīja Liepājā. Taču jau pēc trim nedēļām somu jēgeri atkal devās uz fronti, šoreiz lai atvairītu krievu uzbrukumu no Lielupes puses rietumos no Jelgavas. 1917. gada janvārī par bataljona komandieri kļuva kapteinis Jūliuss Knatss. 1917. gada 25. martā bataljonu no frontes pārvietoja uz Liepāju, kur šī vienība uzturējās līdz pat 1918. gada februārim. Liepājā somus izvietoja vecajās kazarmās Dārza ielā, kā arī tagadējā 10. vidusskolā un Mākslas vidusskolā. Šīs telpas gan neesot bijušas sevišķi piemērotas karavīru dzīvošanai, turklāt karavīru vidū sākusi plosīties malārijas un dizentērijas epidēmija.

Liepājā somu karavīru apmācība turpinājās, izveidoja otru ložmetējnieku rotu, jēgeri apguva jaunas militārās iemaņas: mācījās partizānu cīņas taktiku, iznīcināšanas un sabotāžas operācijas. Kamēr jēgeri atradās Liepājā, somu virsnieki virsleitinanta Armasa Stolberga vadībā sastādīja militāro komandu vārdnīcu somu valodā, kas kļuva par militāri profesionālās literatūras aizsākumu Somijā.  1917. gada 29. septembrī somiem bija iecelts jauns komandieris — kapteinis Eduards Ausfelds, kas kļuva par bataljona pēdējo komandieri. Somu karavīrus gaidīja ceļš uz mājām, jo 1917. gada 6. decembrī Somijā proklamēja neatkarīgu valsti, un jēgeri vēlējās ātrāk nokļūt dzimtenē.

1918. gada 5. februārī Vācijas Kara ministrija izdeva pavēli izformēt 27. Karalisko Prūsijas jēgeru bataljonu, nosakot 13. februāri kā izformēšanas dienu. Jēgeriem iecēla jaunu komandieri — pulk­vedi-leitnantu Vilhelmu Theslefu, kurš bija ieradies Liepājā kā Somijas valdības pilnvarots pārstāvis. Jēgeri parakstīja apņemšanos dienēt Somijas bruņotajos spēkos un saņēma somu dienesta pakāpes. 13. februārī Liepājā, Sv. Trīsvienības baznīcā somu jēgeri deva uzticības zvērestu Somijas likumīgajai valdībai, kļūstot par Somijas karaspēka vienību. Divas dienas vēlāk, 15. februārī, somi ar vairākiem kuģiem devās prom no Liepājas. Dzimtenē viņi nonāca pēc vairākām dienām. Somijā jau plosījās Brīvības karš, kurā piedalījās arī mājās pārbraukušie somu jēgeri.

Pēc Brīvības kara beigām daudzi bijušie somu brīvprātīgie karavīri turpināja dienestu Somijas armijas rindās: 1921. gadā Somijas bruņotajos spēkos dienēja vairāk nekā seši simti bijušo jēgeru. Somu jēgeri savas dzimtenes aizstāvēšanā piedalījās arī vēlāk — gan 1939. gada beigās Ziemas karā, gan Turpinājuma karā 1941.—1944. gadā. 

Latvijas teritorijā kaujās gāja bojā 16 somi. Vairāki somu karavīri miruši ar slimībām. Bez jau minētā Klapkalnciema, somu karavīri apbedīti arī Galiņu kapsētā pie Olaines, kā arī Jelgavas un Tukuma kapos.   

 

 

Dalies ar šo ziņu