Pirms simt gadiem, 1918. gada 25. martā, Minskā tika proklamēta Baltkrievijas Tautas Republika. Proklamēšanas brīdis norisinājās agrā rīta stundā, un agrārās bankas ēkas logos (ēkā telpas nomāja valsts proklamētāji) iespīdēja uzlecošā saule. «Aust neatkarīgās Baltkrievijas saule!» iesaucās kāds no sapulces dalībniekiem. Lai arī šai valstij bija savs karogs, ģerbonis, himna un pases, par pilnvērtīgu valsti proklamētā demokrātiskā Baltkrievija tā arī nekad nekļuva, taču vietu šīs mūsu kaimiņzemes vēsturē tā ir ieguvusi. Pēdējos gados mūsdienu Baltkrievijas Republikas vadība pieļauj 25. marta atzīmēšanu, nodēvējot šo datumu par Tautas gribas dienu un atļaujot pieminēt arī pirms gadsimta pasludināto baltkrievu valstiskumu, kaut gan nesaista šodien pastāvošo valstiskumu ar pirms simt gadiem proklamēto valsti
Baltkrievijas Tautas Republikas gadsimts
Baltkrievu nacionālo ideju paudēji bija aktivizējušies jau 1917. gadā pēc februāra revolūcijas Krievijā. Šī paša gada jūlijā notika baltkrievu nacionālo organizāciju II kongress, kura dalībnieki pieņēma rezolūciju, apliecinot nepieciešamību cīnīties par Baltkrievijas autonomiju republikāniskās Krievijas sastāvā. Kongresā tika ievēlēta Baltkrievijas Centrālā rada, kas bija iecerēta kā visus baltkrievus pārstāvoša organizācija jeb priekšparlaments. Oktobrī to pārveidoja par Baltkrievijas Lielo radu, un šī organizācija nostājās opozīcijā pret tobrīd lielāko Baltkrievijas teritorijas daļu kontrolējošo lielinieku Rietumu apgabalu izpildkomiteju. 1917. gada 20. decembrī sākās Visbaltkrievijas I kongress, taču pēc vienas dienas lielinieki to padzina. Šis kongress gan paguva ievēlēt Izpildkomiteju, kura, savukārt, bija iecerēta kā baltkrievu zemju pagaidu valdība. 1918. gada 18. februārī sākās Vācijas karaspēka uzbrukums, un pēc dažām dienām vācu armija ieņēma Minsku un lielāko daļu no mūsdienu Baltkrievijas teritorijas. 21. februārī Izpildkomiteja izdeva savu pirmo rezolūciju, paužot, ka tā pārņem varu visā baltkrievu apdzīvotajā teritorijā. Rezolūcijai, protams, bija tikai deklaratīva forma, jo reālas iespējas pārņemt varu Izpildkomitejai nebija. 3. martā Brestļitovskā krievu un vācu pārstāvji parakstīja miera līgumu, saskaņā ar kuru lielākā daļa baltkrievu apdzīvoto zemju palika Vācijas karaspēka kontrolē.
1918. gada 9. martā Izpildkomiteja izdeva otro rezolūciju, kurā paziņoja par nepieciešamību veidot neatkarīgu valsti un pārdēvēja sevi par Baltkrievijas Tautas Republikas radu, bet 25. martā Minskā šī rada paziņoja par neatkarīgas un brīvas Baltkrievijas Tautas Republikas proklamēšanu un Tautas sekretariāta jeb pagaidu valdības izveidošanu. Pēc šī akta vācu okupācijas varas iestādes radu un sekretariātu padzina, tomēr lēnām sāka veidoties jaunās valsts pārvaldes iestādes. Arī rada un sekretariāts turpināja darboties, tiesa, tā kā vācu okupācijas iestādes nekādu Baltkrieviju neatzina, tas notika daļēji nelegāli. 1918. gada vasarā vācu varas iestāžu attieksme pret baltkrievu pārvaldes struktūrām kļuva nedaudz pielaidīgāka, un bija atļauta ierobežota Tautas sekretariāta darbība tirdzniecības, rūpniecības, sociālajā un kultūras jomā.
Visu šo laiku baltkrievu nacionālo ideju paudēji aktīvi diskutēja par topošās valsts robežām. Jau 25. marta rezolūcijā valsts proklamētāji deklarēja, ka Baltkrievijas Tautas Republikai ir jāapvieno visas baltkrievu etniskās teritorijas, pretendējot arī uz vairākiem apvidiem mūsdienu Polijas, Lietuvas un Latvijas teritorijā — konkrēti Latvijā par baltkrievu zemēm uzskatīja daļu no Latgales un Augškurzemes. Valsts pārvaldes struktūras gan tika izveidotas tikai nelielā daļā no topošās valsts iecerētajām teritorijām, galvenokārt Minskas, Mogiļevas un Grodņas apkārtnē. Starptautiski Baltkrievijas Tautas Republika neguva nekādu atzīšanu, lai arī tās pārstāvji centās šo atzīšanu iegūt gan no Vācijas un Austroungārijas, gan no Rietumu sabiedroto lielvalstīm. Neformāli kontakti valdību līmenī notika ar Lietuvu, Latviju un Poliju. Baltkrievi centās ar šo valstu delegāciju palīdzību panākt savu atzīšanu arī Parīzes miera konferencē, taču šis darbs nesekmējās.
Arī mēģinājumi izveidot savu nacionālo bruņoto spēku baltkrievu valdībai neizdevās. Baltkrievu izcelsmes Polijas vēsturnieks Oļegs Latišonoks savās publikācijas min, ka Baltkrievijas Tautas Republikas ideju ar ieročiem rokās 1918.—1923. gadā atbalstījuši apmēram 11 tūkstoši cilvēku, pārsvarā brīvprātīgie, tomēr vienotu bruņotu spēku izveidot neizdevās. Tieši tāpēc 1918. gada nogalē, kad pēc vācu karaspēka aiziešanas Baltkrievijas teritorijā ienāca padomju Krievijas Sarkanā armija, Baltkrievijas nacionālajai valdībai nebija resursu savas teritorijas aizstāvēšanai.
1919. un 1920. gadā Baltkrievijas Tautas Republikas valdība uzturējās Polijas karaspēka ieņemtajā Grodņā, vienlaikus mēģinot pārliecināt Polijas valdību par nepieciešamību veidot kopīgu federatīvu valsti. Polija gan šādai baltkrievu iniciatīvai nepiekrita, un arī Lietuvas valdībai līdzīgi piedāvājumi par baltkrievu apdzīvoto teritoriju iekļaušanu Lietuvā uz federatīviem principiem nešķita saistoši. Polija un Lietuva gan sniedza palīdzību baltkrievu nacionālo valdību atbalstošo karaspēka vienību apbruņošanā un finansēšanā, taču abu šo valstu valdības cerēja baltkrievu karavīrus izmantot savstarpējo pretrunu risināšanā.
1920. gada beigās Baltkrievijas Tautas Republikas valdība pārtrauca savu aktīvo darbību, jo gan Polija, gan Lietuva bija zaudējušas interesi ar to sadarboties. Līdz 1923. gadam Baltkrievijas Tautas Republikas rada un valdība darbojās emigrācijā Kauņā, vēlāk tā pārcēlās uz Prāgu, cenšoties starptautiskā sabiedrībā panākt šo organizāciju atzīšanu par baltkrievu gribas oficiālajiem paudējiem. Rada un Baltkrievijas Tautas Republikas valdība emigrācijā darbojās gan starpkaru posmā, gan laikā pēc Otrā pasaules kara. Baltkrievijas Tautas Republikas rada pastāv arī mūsdienās, tiesa, šai organizācijai ir simboliska nozīme, un tā neatzīst šobrīd pastāvošās Baltkrievijas valsts valdības likumību.