Ziemassvētku kaujās kritušo atceres tradīcija tiek saglabāta arī laikā, kad nav iespēju viņus godināt plašos piemiņas pasākumos un karavīru, zemessargu un jaunsargu vienojošos lāpu gājienos. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks kritušo karavīru atdusas vietās nolika ziedus, pieminot pirms 104 gadiem izcīnītās nozīmīgās Ziemassvētku kaujas.
A. Pabriks, godinot 1916. gadā Ziemassvētku kaujās kritušo strēlnieku piemiņu, nolika ziedus karavīru atdusas un piemiņas vietās – Rīgas Brāļu kapos, Tīreļu jeb Antiņu kapos, kā arī Ložmetējkalnā.
Turklāt pandēmija un vīruss nav atcēlis strēlnieku piemiņu un neliek aizmirst par viņu paveikto. A. Pabriks pauda - neatkarīgi no tā, cik daudzi un dažādi ierobežojumi šobrīd ieviesti, šie karavīri ir jātur savā piemiņā, paturot prātā – iespējams, bez latviešu strēlniekiem, nebūtu arī Latvijas valsts.
Ziemassvētku kaujas bija vienas no lielākajām un sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā. Kaujas notika starp vācu 8. un krievu 12. armijas daļām, kuru sastāvā cīnījās astoņi latviešu strēlnieku pulki. Ģenerāļa Augusta Misiņa vadībā strēlniekiem bez artilērijas atbalsta izdevās pārraut vācu fronti Lielā Tīreļpurva rajonā un izlauzties cauri nocietinājumiem, nokļūstot līdz Ložmetējkalnam.
Šajās kaujās krita daudz strēlnieku, taču vienlaikus tās cēla tautas nacionālo pašapziņu un apliecināja latviešu spēju aizstāvēt savas intereses ar militāra spēka palīdzību.
Ziemassvētku kaujas norisinājās no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim pēc vecā stila jeb no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim pēc jaunā stila.
