Ukrainā cietušajiem karavīriem atlabt palīdz Latvijas armijas psihologi un kapelāni

Savukārt vakar Ukrainas karavīri apmeklēja Ādažu bāzi, tiekoties ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīriem un apskatot Ādažu garnizonu. Vislielākā interese bija par tehnisko parku un militāro tehniku, tāpat viņi atzinīgi novērtēja arī jaunuzceltās kazarmas, atzīstot, ka labprāt paši tādās dzīvotu.

Divdesmitdivgadīgais kareivis Romāns Kašpurs (Roman Kashpur) šajā grupā ir jaunākais, taču optimisma un apņēmības pilns. Pirms četriem mēnešiem viņš uzkāpa kājnieku mīnai un zaudēja kāju līdz celim, tagad ar pagaidu protēzi mācās staigāt no jauna. “Masāžas, baseins, ceļgala vingrināšana – jau jūtu uzlabojumus. Kad atgriezīšos Ukrainā, mani tur gaida pastāvīgā protēze, tad jau atkal būšu formā. Pēc rehabilitācijas plānoju palikt armijā un teikšu jums atklāti, ka ar šādu traumu pat varu turpināt karot. Galvenais pašam pret sevi neizturēties kā pret invalīdu, tad arī apkārtējie to respektēs,” optimistiski saka kareivis R. Kašpurs.

Līdzīgas traumas kā kareivim R. Kašpuram, daudzi Ukrainas karavīri gūst ikdienu. Arī viņa cīņu biedrs, kurš armijā iestājās 2014. gadā kā brīvprātīgais, vecākais seržants Oleksandrs Krjukovs (Oleksandr Kriukov) pirms dažiem mēnešiem sprādzienā gūto ievainojumu dēļ ir zaudējis kāju. Viņu no sprādziena vietas uz rokām iznesa Romāns, kurš pats pēc neilga laika guva līdzīgu traumu, tāpēc tagad abus vieno īpašas saites. Arī O. Krjukovs ir optimistisks un priecīgs, ka palicis dzīvs. “Viss ir labi, mani atbalsta ģimene, mana meitiņa. Man ir protēze un galvenais, ka varu staigāt. Svarīgi ir visu laiku būt nodarbinātam, tad neatliek laika domāt neko sliktu, tāpēc pēc atlabšanas atgriezīšos armijas rindās”.  

Majors Levkuns Mikola (Levkun Mykola) sprādzienā abas kājas zaudējas pirms divarpus gadiem, tāpēc viņam ir bijis vairāk laika aprast ar jauno situāciju. Pirmajā brīdī nezinātājs pat nepateiktu, ka viņš staigā ar protēzēm, jo dara to pārliecinoši.

Kaut arī šis rehabilitācijas kurss Latvijā ilgs vien 18 dienas, viņš saka, ka tas ir ļoti svarīgs. “Jāuzslavē rehabilitācijas iespējas un līmenis šeit, Ukrainā tas tomēr mazliet atšķiras. Šis mums visiem ir ļoti labs stimuls, pēc tam mājās varam turpināt vingrināties pēc labākajiem paraugiem. Kāju zaudēšana man neatņems prieku trenēties, aktīvi peldu, patīk krosfits, esmu noskatījies neskaitāmus vingrojumu un arī motivācijas video, ko var darīt cilvēki ar amputācijām. Tas iedvesmo, ir sajūta, ka viss ir iespējams,” stāsta majors L. Mikola. Par palikšanu aktīvajā dienestā viņš gan ir skeptiskāks par saviem kolēģiem. “Saprotu, ka jābūt reālistam. Apzinos savu stāvokli. Ja, piemēram, sāktos uzbrukums no gaisa, es taču nevarētu ātri paskriet un paslēpties,” saka majors L. Mikola.

Rehabilitācijas komandā kopā ar mediķiem un ortopēdiem strādā arī  Nacionālo bruņoto spēku kapelāni un  psihologi, Ukrainas karavīriem sniedzot morālu un psiholoģisku atbalstu.

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš uzsver, ka sākumā pats svarīgākais ir vienkārši būt līdzās cietušajiem, ne vienmēr vajag runāt. “Noklausoties karavīru stāstus par piedzīvoto, par dažiem var teikt, ka tiešām Dieva brīnums, ka viņi ir palikuši dzīvi, ka viņi varējuši atbraukt. Kapelāni ir tie, kas nes to garīgo rūpi arī praktiskā veidā – esot klāt, aizvedot viņus kādā ekskursijā, palīdzot atrast speciālistu, kas ar viņiem strādās Ukrainā, lai ir pieejams kapelāns vai nu vienībā, vai ārpus Ukrainas armijas ,” saka E. Pļaviņš.

Savukārt Nacionālo bruņoto spēku galvenais psihologs Vilnis Čerņavskis atklāj, ka dažreiz pat uzreiz nesaka, ka ir psihologs, jo bieži iepriekšējā negatīvā pieredze, ja tāda bijusi, cilvēku var izbiedēt. Turklāt daudzu karavīru rindās valda uzskats, ka vīrieši taču ir stipri un neraud. Bet tieši ar šādiem cilvēkiem saruna mēdz būt visilgākā.

“Smagu traumu gadījumā karavīri ir jāiedrošina, viņiem jāskaidro, kāpēc viņi jūtas tieši tā un ka emociju izpausmes veidi ir dažādi. Tāpat notiek regulāra pieredzes apmaiņa ar Ukrainas kolēģiem, jo tur armijas psihologu dienests izveidots pavisam nesen. Svarīgi, lai pēc atgriešanās mājās, darbs tiktu turpināts. Jāstrādā arī ar ģimenēm, tuviniekiem, lai viņi zina, kā reaģēt uz cietušā emocijām, kā viņi var palīdzēt,” stāsta V. Čerņavskis.

Šī ir jau trešā Ukrainas karavīru grupa, kurai ar Latvijas valsts atbalstu  rehabilitāciju nodrošina Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”.

Medicīniskās palīdzības sniegšanu personām, kas guvušas ievainojumus militāro sadursmju laikā Ukrainas austrumos, Latvija uzsāka 2014. gadā.

Šogad Ministru kabinets Ukrainā cietušo personu rehabilitācijai Latvijā piešķīra 45 000 eiro. Līdz šim rehabilitācijas kursu Latvijā saņēmušas jau 33 Ukrainas militārpersonas. 

Savukārt Latvijas aizsardzības nozare militārā konflikta rezultātā cietušajiem Ukrainas karavīriem un viņu ģimenēm atbalstu sniedz jau sesto gadu.

Kopš 2014. gada vasaras Ukrainas bruņoto spēku un Ukrainas Nacionālās gvardes karavīru bērni saņem sūtījumus, uzsākot skolas gaitas, kā arī dāvanas Ziemassvētkos, uz Ukrainu nosūtītas vairākas kravas ar humāno palīdzību.

Kopš 2017. gada humānās palīdzības kravas nogādātas tieši Doņeckas apgabalā, kur palīdzība gan karavīriem, gan civiliedzīvotājiem nepieciešama visvairāk.
2017. gadā Jaunsardzes centrs uzsāka tradīciju Latvijā organizēt vasaras nometnes karavīru bērniem no Ukrainas, sniedzot iespēju iepazīties ar jaunsargiem un kopīgi piedalīties dažādās aktivitātēs un ekskursijās.

Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienests regulāri sadarbojas ar Ukrainas armijas atbildīgajām struktūrvienībām, lai nodrošinātu atbalstu Ukrainas karavīriem un viņu ģimenēm.