Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu var bremzēt vairāki faktori, tostarp reģionu iedzīvotāju atsvešinātība no galvaspilsētas, uzticēšanās trūkums politiķiem un atšķirīgs potenciālo draudu raksturojums, uzskata Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieki, kuri veic apjomīgu pētījumu par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri.
Kā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta (LU SPPI) vadošā pētniece un LU Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa, šis pētījums par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri savā ziņā ir oriģināls, jo iepriekšējie pētījumi par līdzīgiem tematiem vairāk uzskatāmi par socioloģiskām aptaujām, bez “iedziļināšanās argumentos, kāpēc cilvēki domā tā un ne citādāk”.
Draudu “top trīs” Latvijas pilsētās
Ž. Ozoliņa norāda, ka dažādu draudu, tostarp militāro, uztvere Latvijā ir ļoti atšķirīga. Tādu sabiedrības vispārējo attieksmi iezīmē 2020. gada sākumā veiktais Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra veiktais pētījums “Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti: veicinošie un kavējošie faktori”. Pēc tā datiem – šobrīd Latviju ar ieročiem rokās no potenciālā agresora būtu gatavi aizstāvēt 31 % respondentu, savukārt, 55% iedzīvotāju valsti būtu gatavi aizstāvē nemilitārā veidā, sniedzot cita veida atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Atšķirībā no minētā pētījuma, LU SPPI drošības uztveres pētījuma ietvaros tika noskaidroti konkrētā Latvijas pilsētā dzīvojošo cilvēku uzskati par drošību. Fokusa grupas tika veidotas 12 Latvijas pilsētās, aptverot visu Latviju, Rīgu ieskaitot. Ž. Ozoliņa stāsta, ka cilvēkiem tika uzdoti dažādi jautājumi par to, kas viņus uztrauc, no kā viņi baidās. Diskusijas ilgušas vairākas stundas, un šai laikā respondenti klāstījuši savu uztveri par drošību un potenciāliem apdraudējumiem. Tāpat intervēti arī pašvaldību darbinieki, un rezultātā katrā no 12 pilsētām tika identificēti trīs populārākie iespējamie draudi jeb sava veida draudu “top trīs”. Kā stāsta vadošā pētniece – pirmie pētījuma secinājumi nebija liels pārsteigums, taču sniedza daudz interesantu atklāsmju.
“Piemēram, secinājām, ka izvēlētajās pilsētās ļoti maza nozīme ir militāriem draudiem. Vienīgā pilsēta, kur tie tika minēti kā iespējami, ir Ādaži. No vienas puses tas nav pārsteidzoši, jo militārās bāzes klātbūtne rada zināmu satraukumu, ka potenciālā militārā apdraudējuma situācijā tā varētu ciest pirmā. Taču salīdzinoši – Liepājā, kur atrodas NBS Jūras spēki, militārie draudi netiek uzskatīti kā nozīmīgi,” saka Ž. Ozoliņa.
Trešajā vietā pēc respondentu domām ierindojas personiskie draudi – kādā pilsētā vairāk minēti ar veselības aprūpi saistītie (Valmiera), citviet atkal bažas par izglītību (Ļaudona). Hibrīddraudus savā “top trīs” minēja iedzīvotāji Ādažos, Daugavpilī, Talsos un Valmierā. Savukārt Rīga ir vienīgā pilsēta, kur iedzīvotājus uztrauc potenciālie vides draudi. Iespējams, tas saistīts ar lielo ostu tuvumu un līdzīgiem vides riskiem, kuri nav tik izteikti citviet Latvijā.
Raksturojot Krievijas radītos draudus, pētījuma autori secina – lai arī Krievija kopumā tiek uztverta kā agresīvs kaimiņš ar visai grūti paredzamiem nodomiem, vairākums respondentu tomēr uzskata, ka Latvijai aktuālākas ir citas problēmas.
Trūkst zināšanu par visaptverošu valsts aizsardzību
Kā norāda Ž. Ozoliņa, respondentu emocionālo stāvokli lielā mērā ietekmē politiskā situācija Latvijā. Neticība valdībai un politiskajām partijām transformējas neticībā sev, valsts nākotnei un tās attīstībai. To daudzi respondenti uzsvēra kā personisku draudu, norādot – kā var plānot ģimenes nākotni, ja valstī nav politiskās stabilitātes.
Līdz ar to pētnieki secina, ka Latvijas iedzīvotāji par vienu no nozīmīgākajiem nedrošības avotiem šobrīd uzskata valdības mainīgos lēmumus un skaidra nākotnes redzējuma un stratēģisko plānu trūkumu.
Tāpat pētnieki secina, ka informētība par visaptverošu valsts aizsardzību un tās ieviešanas gaitu daudzviet Latvijā ir nepietiekama. “Pārsteidzoši, ka par to nezināja arī daudzu pašvaldību darbinieki, norādot, ka trūkst komunikācijas ar politiķiem tieši par drošības un aizsardzības jautājumiem,” saka Ž. Ozoliņa, piebilstot, ka atsevišķu pašvaldību līmenī arī jūtama zema gatavība atbalstīt nacionāla līmeņa iniciatīvas un vāja interese par savas kompetences paplašināšanu atbilstoši visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas vajadzībām.
Tāpat jāņem vērā, ka cilvēku drošības draudu uztveri lielā mērā ietekmē viņa dienaskārtība. Daudzi no Latvijas iedzīvotājiem šobrīd neizjūt izteiktus ārējus draudus, jo viņiem aktuālākas ir ikdienas problēmas. “Jāmeklē arvien jauni veidi, kā komunicēt par visaptverošu valsts koncepciju dažādos līmeņos. Kā sasniegt katru cilvēku Latvijas reģionos, kur daudzi par drošības jautājumiem vispār neinteresējas un nedomā. Turklāt daudzi ieņēmuši pozīciju – ja kaut ko saka valdība, tad tas nav nopietni uztverams. Vai arī – norobežojas no temata, kas cilvēku neietekmē personīgi,” stāsta pētniece.
Valsts visaptverošā aizsardzība nozīmē dziļāku sabiedrības transformācijas procesu, un tas prasa visu iedzīvotāju vēlēšanos, gatavību un spēju pilnvērtīgi iesaistīties. Turklāt valstiskā līmenī ir jāveido mērķtiecīga komunikācija par valsts drošību un aizsardzību, lai šie jautājumi nebūtu tikai kampaņveidīgi.
Lai arī aģentūras “Latvijas fakti” sabiedriskās domas aptauja, kas veikta pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasūtījuma, liecina, ka iedzīvotāji mūsu valstī visvairāk uzticas tieši Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (63% šībrīža situācijā un 68% uzticētos arī krīzes laikā), LU SPPI pētījumā realizēto fokusa grupu interviju dati liecina, ka Nacionālie bruņotie spēki vien netiek uzskatīti par simtprocentīgas drošības garantētājiem. Iedzīvotāju skatījumā militārās drošības garants galvenokārt ir Latvijas dalība NATO un NATO sabiedroto spēku klātbūtne Latvijā. Vienlaikus vairums aptaujāto atbalsta, ka 2% no valsts budžeta tiek tērēti valsts aizsardzībai.
Lai tiktu veicināta katra indivīda atbildību, tai skaitā arī visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanā, Ž. Ozoliņas norāda – būtiski stiprināt attiecības starp Latvijas galvaspilsētu un reģioniem. “Šī doma izskanēja arī fokusa grupu intervijās ar vietējiem iedzīvotājiem. Daļa no viņiem teica – ko jūs mums prasāt par ārēju apdraudējumu, mūs jau pat Rīgā neviens nedzird. Otrkārt, ir svarīgi veicināt cilvēku līdzdalību, te domājot ne tik daudz dalību politiskajās partijās, bet citās uz brīvprātības principa balstītās kustībās. Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm nav attīstītas kopienu tradīcijas. Un šī kopā darīšana jau ir arī visaptverošas aizsardzības sistēmas pamatā, kurā svarīgs ir gan kontaktu, gan cilvēku tīkls. Tāpēc jāattīsta t.s. tīklošanās un jauni komunikācijas veidi, kā ar cilvēkiem runāt par drošību un aizsardzību, un tam vajadzīga kompleksa pieeja,” secina Ž. Ozoliņa.
Kā daudzu Latvijas iedzīvotāju skepsi pret jaunām iniciatīvām skaidro sociālantropoligs Klāvs Sedlenieks – ņemot vērā notikumus Latvijas vēsturē, neuzticēšanās pārmaiņām vai jaunām idejām nav gluži nejauša.
Turklāt viņš norāda, ka mūsdienu pasaulē arvien izteiktāka kļūst tendence uzsvērt individuālo, ne kolektīvo līmeni – ka no katra paša atkarīgi ir gan panākumi, gan karjeras izaugsme, gan ietekme uz vidi. “Līdz ar to pret kolektīviem pasākumiem, tai skaitā, arī aizsardzības formām, daļai cilvēku var būt pretēja reakcija,” pauž sociālantropologs. Līdz ar to dažādu kampaņu veiksmes atslēga un vienlaikus arī izaicinājums ir atrast pareizo pieeju katras sabiedrības grupas uzrunāšanai.
Aizsardzības ministrija koordinē VVA ieviešanu
Šobrīd notiek intensīvs darbs pie visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas Latvijā, ko iniciējusi un koordinē Aizsardzības ministrija. Šādas sistēmas esamība skaidri noteiks atbildību un rīcību gan valsts un pašvaldību, gan uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un iedzīvotāju līmenī jebkurā krīzes situācijā, tostarp potenciālu militāro draudu jeb kara gadījumā.
Kā iepriekš publiski norādījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks, visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešana ir apjomīga un ļoti nozīmīga aizsardzības nozares reforma, kāda līdz šim Latvijā nav veikta. Tā sevī iekļauj ne tikai militāros pasākumus, bet arī citas aktivitātes. Vienkāršoti to var dēvēt arī par sava veida gatavības kultūru, kad katrs uzņēmums, iestāde, organizācija un arī katrs indivīds zina, ko darīt krīzes gadījumā.
Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas procesā Aizsardzības ministrija pēdējā laikā aktīvi iesaistījusi dažādas sabiedrības grupas. Rīkotas gan diskusijas un krīzes izspēles skolās, augstskolās un pašvaldībās. Tāpat apzināts nevalstiskais sektors un īstenots pirmais apziņošanas vingrinājums, kā arī aizvadīts pirmais vairāku dienu valsts aizsardzības seminārs, tajā iesaistot viedokļu līderus no dažādu nozaru uzņēmumiem un iestādēm.
Notiek regulāra sadarbība arī ar citiem sektoriem par to lomu potenciālā apdraudējuma gadījumā – reliģiskajām organizācijām un komersantiem. Tiek apzināti neskaidrie jautājumi no viņu puses un, piesaistot ekspertus arī no citām ministrijām, meklēti labākie risinājumi.
Kā informē Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktors Vitālijs Rakstiņš, jau tagad ir pilnveidoti vairāki valsts aizsardzības plānošanas dokumenti un notiek darbs pie grozījumiem atsevišķos Ministru kabineta noteikumos.
Tāpat ik gadu Aizsardzības ministrija organizē arī augstākā līmeņa – Ministru kabineta – mācības “Kristaps”, kurās ārkārtas izbraukuma sēdes formātā valsts augstākās amatpersonas, tiesībsargājošo un drošības iestāžu vadība un valsts pārvaldes iestāžu eksperti pilnveido praktiskās un teorētiskās iemaņas valsts apdraudējuma situācijas pārvarēšanas plānošanā, lēmumu pieņemšanā un izpildē.
Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma ir daļa no Valsts aizsardzības koncepcijas, kas ir galvenais aizsardzības nozares plānošanas dokuments Latvijā. Tā tiek izstrādāta, balstoties uz Nacionālo drošības koncepciju un Militāro draudu analīzi un paredz pasākumus valsts aizsardzības nodrošināšanai miera, valsts apdraudējuma un kara laikā. Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 29. pantu Saeimai aktuālā Valsts aizsardzības koncepcija jāapstiprina līdz šī gada 1. oktobrim.
Portāls “Sargs.lv” jau rakstīja, ka krīzes var būt dažādas – gan dabas katastrofas, kad pazūd elektrība un applūst mājas, gan ķīmisko avāriju izraisītās sekas un visbeidzot – arī potenciāls militārs apdraudējums jeb karš. Tāpēc svarīgi, ka ikvienā no šiem scenārijiem ir skaidrs rīcības plāns par rīcību konkrētā situācijā.
Lai visi Latvijas iedzīvotāji būtu zinoši un sagatavoti rīcībai nestandarta situācijās, Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi informatīvu bukletu “72 stundas. Kā rīkoties krīzes gadījumā”.
Tajā vienkārši un strukturēti aprakstīta rīcība pirmajās 72 stundās, kam jābūt t.s. “ārkārtas gadījumu somā” un kā rīkoties militāra apdraudējuma gadījumā. Plānots, ka buklets pie visiem Latvijas iedzīvotājiem nonāks jau tuvākajā laikā.
Buklets tapis, pētot tādu visaptverošas jeb totālās valsts aizsardzības “pionieru” kā, piemēram, Zviedrija un Somija, pieredzi. Tāpat iepriekš pētītas arī Lietuvas, Igaunijas un Singapūras totālās valsts aizsardzības sistēmas.
Arī Ž. Ozoliņa uzsver šāda bukleta nepieciešamību Latvijā. Tā trūkumu pamanījuši arī pētījuma respondenti, norādot, ka, piemēram, kaimiņvalstīs tāds jau ir.
Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētījums par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri ir vairāku gadu projekts, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Ž. Ozoliņa norāda, ka, ņemot vērā pastiprināti pievērsto uzmanību cilvēka psiholoģiskajiem aspektiem – gan hibrīdkara apdraudējumiem, gan dažādiem informācijas telpas izaicinājumiem, šāds cilvēku subjektīvais skats uz drošību uzskatāms kā inovatīvs. Līdz ar to tas ir lokāls pētījums ar nacionālu rezultātu.
Pētījuma rezultāti tiks apkopoti grāmatā, kas plašākai sabiedrībai būs pieejama nākamgad.
Vairāk materiālu par visaptverošu valsts aizsardzību meklējiet portāla "Sargs.lv" sadaļā "72 stundas", kas regulāri tiek papildināta.
