10. martā pāragri mūžībā aizgājis kinorežisors un operators, daudzu patriotiski vēsturisku dokumentālo filmu autors un vairākkārtējs Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” laureāts Askolds Saulītis (1966–2021). “Sargs.lv” režisoru intervēja vēl salīdzinoši nesen – 2020. gada novembrī. Toreiz viņš atzina, ka Lāčplēša diena būs dubulti svētki, jo tieši 11. novembrī pirmizrādi piedzīvoja viņa un Daiņa Īvāna kopīgais darbs – dokumentālā filma par Latvijas armiju “Mans zelts”.
Kādā novembra pēcpusdienā, stāstot par gaidāmo dokumentālo filmu, Askolds Saulītis “Sargs.lv” teica: “Mēs, latvieši, esam saņēmuši ievērojamu vēsturisko mantojumu. Ja ikdienas rutīnā ir iespēja ar filmas starpniecību uz brīdi pavērt šī mantojuma vāku, durvis vai failus, tas noteikti ir jāizmanto.”
A. Saulītis kā kinorežisors un operators latviešu skatītājiem ir pavēris ne vienas vien vēstures durvis, jo savā radošajā mūžā uzņēmis daudzas dokumentālās filmas, tai skaitā arī par Latvijas militāro vēsturi – “Sarkanais un Brūnais” (1999), “Keep smiling!” (2003), “Parāds Afganistānai” (2008), “Bermontiāda” (2009), “Astoņas zvaigznes” (2017) un vairākus mini seriālus.
“Tas būs stāsts par Neatkarības kara (1918-1920) Latvijas tautas cīņām par savu 1918. gada 18. novembrī “de facto” proklamēto valsti līdz Latvijas starptautiskai atzīšanai “de iure” 1921. gada 26. janvārī. Tikai retais zina, ka tā laika Latvijas armijas pats jaunākais karavīrs bija desmitgadīgais ebreju zēns Kopels Goreliks, nevis kāds Jānis Liepiņš vai Kārlis Bērziņš. Mazais Goreliks, kara romantikas iedvesmots, aizmuka no savas mammas un uz četriem mēnešiem tika ieskaitīts Latvijas armijā,” sarunā ar “Sargs.lv” 2020. gada novembrī sacīja režisors. Viņš uzsvēra, ka Neatkarības karš bija visas Latvijas tautas karš, jo toreiz par jaunās Latvijas valsts izdzīvošanu, sabiedroto valstu atbalstīti, cīnījās ne tikai latvieši, bet arī Baltijas vācieši, krievi, ebreji, poļi, leiši, igauņi, baltkrievi un ukraiņi. Tāpēc loģiski radies arī filmas nosaukums – “Zem viena karoga”.
Režisors un producents Askolds Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā (1972–1984), Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984–1986). 1987. gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa spēlfilmā “Dzīvīte” (1989), bijis administrators Arvīda Krieva spēlfilmā “Ievas paradīzes dārzs” (1990), paralēli kā kinoamatieris sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas, viena no tām – “XXX” (1989) saņēmusi “Grand Prix” Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet “Opera” (1991) apbalvota Gdaņskas filmu festivālā (Polijā).
1990. gadā Askolds Saulītis sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā “Kaupo”, veidojis reklāmfilmas. 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35mm lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem “Kas dzīvo komunalkā” (teksta autors – dokumentālā kino klasiķis Aivars Freimanis).
90. gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā “Kaupo” veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu – “Eiropas nolaupīšana” (1998, Helēnas Demakovas scenārijs). Strādājis arī filmu studijā “F.O.R.M.A.”, veidojot dokumentālo filmu “Sarkanais un Brūnais” (diplomdarbs, 1999), par kuru saņēmis "Lielo Kristapu", un noveli “Tristans un Izolde” Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilmā “Trīs stāsti par…” (1999), arī filmu studijā “Rija”, uzņemot animācijas filmu “Clara & Rubinšteins” (1999).
2000. gadā dibinājis filmu studiju “Subjektiv Filma”, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija “Jaunības avots” (2001), kas atnesa Askoldam Saulītim jau otro Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram.
Divos nacionālajos festivālos Askolda Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu – 1998. gadā “Eiropas nolaupīšana” un 2003. gadā “Keep smiling!”. Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai NIKA. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma “Svētku anatomija” (2005) Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.
