Krievijas režīmā arvien skaidrāk saskatāma neoimperiālisma, fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas ideoloģiju pazīmes, par ko liecina ne tikai Krievijas okupantu spēku zvērības Ukrainā, bet arī diktatora Vladimira Putina retorika, kas tiek kultivēta caur Kremļa kontrolētajiem valsts medijiem, intervijā “Sargs.lv” norāda politologi. Viņi uzsver – Krievijas politiku virza iluzora tieksme atjaunot tās impēriju, atgūstot, ja ne visas kādreizējās Padomju Savienības teritorijas, tad vismaz daļu, un šī mērķa sasniegšanai pirmā sarakstā ir Ukraina. Tiesa, Krievijai nedrīkst uzticēties, tādējādi nevar pilnībā paļauties uz ideju, ka tā atmetusi cerības par Baltijas valstīm. Kremļa impēriskās ambīcijas ir jāaptur Ukrainā, jo tur izdarītās zvērības nav kļūdainas epizodes, bet gan ideoloģiska un principiāla nostādne, kas tur var arī nebeigties.
3. aprīlī Krievijas valsts informācijas aģentūra “RIA Novosti” publicēja rakstu “Ko Krievijai vajadzētu darīt ar Ukrainu?”, kurā līdz šim, šķietami, vistiešāk un skaidrāk definēts Krievijas režīma mērķis – Ukrainas valsts un tautas pilnīga iznīcināšana. Turklāt raksta autors dalījies visai precīzos soļos, kā īstenojama “tik ļoti nepieciešamā” Ukrainas “denacifikācija” jeb “deukrainizācija”, lai glābtu “apspiestos”, “mocītos” un “spīdzinātos” Ukrainas krievu tautības cilvēkus no “nacistiskās” Ukrainas valdības un tās atbalstītājiem, kas, kā norādīts rakstā, ir lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju.
Lai ieskatītos nedaudz padziļinātāk “RIA Novosti” sagatavotājā krievu neonacisma manifestā, “Sargs.lv” aicināja dalīties par to savā vērtējumā un analīzē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) Drošības un stratēģiskās pētniecības direktoru doktoru Tomu Rostoku un Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas profesoru, politologu Juri Rozenvaldu.
T. Rostoks norāda – Krievijas plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši valsts kontrolētajos, daļa informācijas uzskatāma, ka tā atbilst valdības politikai, jo Krievijā pastāv cenzūra un raksti pēc to satura visnotaļ tiek atlasīti. Tiesa, pēc eksperta domām, pašreizējā situācijā arī pašā Krievijā nav līdz galam skaidrs, ko tās karaspēks īsti dara Ukrainā un kādi tur ir mērķi, jo vēl pagājušajā gadā diktators Vladimirs Putins un citi politiķi aktīvi izplatīja vēstījumus, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta, paužot cerības par labām savstarpējām attiecībām, kas šobrīd gan vairs nav iespējamas.
“RIA Novosti” raksta autors arī pauž uzskatu – Ukraina jāsadala divās daļas, kur valsts rietumi tiktu neitralizēti un demilitarizēti un tās iedzīvotāji dzīvotu pastāvīgās bailēs no atkārtota Krievijas uzbrukuma, savukārt Ukrainas austrumu daļa būtu pilnīgā Krievijas kontrolē. Tikmēr sabiedrība iedalītos trīs grupās – tie, kuri tiktu likvidēti, tie, kuriem piespiedu kārtā būtu jāpiedalās valsts infrastruktūras atjaunošanā, kas būtu piespiedu darbs jeb sods, un trešā daļa cilvēku, ar kuriem Krievija varētu strādāt, ir “Ukrainas nacistiskā režīma” upuri, kas, kā atzīmē T. Rostoks, protams, arī ir pilnīgas blēņas.
Viņš gan norāda, ka būtiski pievērst uzmanību tam, ka “RIA Novosti” raksta autors “denacifikāciju” un “deukrainizāciju” pozicionē kā vienlīdzīgus procesus.
Eksperta ieskatā, raksts gan nav gluži uzskatāms par detalizētu plānu, bet tas iezīmē aptuvenās kontūras tiem mērķiem, kurus Krievija vēlētos sasniegt Ukrainā.
“No šāda viedokļa raugoties, vēl jo vairāk nepieciešams panākt, lai Krievija nevarētu savus mērķus Ukrainā sasniegt un Krievijas karaspēks šī konflikta noslēgumā pamestu Ukrainas teritoriju,” viņš saka.
Tiesa, eksperts nelabprāt Krievijas režīma darbības salīdzina ar nacistisko Vāciju, vienlaikus, viņš pieļauj – ja Krievijai izdosies okupēt kādas Ukrainas teritorijas, dzīve tajās mainītos pilnībā, Ukrainai faktiski nebūtu savu bruņoto spēku, savukārt Ukrainas okupētās teritorijas tiktu iekļautas Krievijas informatīvajā telpā un pakļautas Krievijas valdošā režīma meliem.
Savukārt, vērtējot Krievijas pašreizējo režīmu, viņš saka – lai arī Krievijas rīcībā var visnotaļ saskatīt fašisma pazīmes, kur kara apstākļos tiek prasīta absolūta lojalitāte Krievijas valdošajam režīmam, Krievijas pašreizējā politika eksperta ieskatā drīzāk raksturojama kā neoimperiālisms.
Līdzīgu viedokli pauž arī LU profesors, politologs Juris Rozenvalds, atzīmējot – apgalvojums, ka Krievijas diktators grib atjaunot Padomju Savienību, ir vismaz daļēji patiess. Tiesa, cits jautājums ir, vai viņš [V. Putins] to realizēs un virzīs ekspansiju uz kādreizējām PSRS republikām, tagad neatkarīgām valstīm. Ukraina šajā ziņā ierindojas saraksta pirmajā vietā, ja, kā norāda politologs, ņem vērā dažāda veida apsvērumus, kas saistīti ar mītiem par kādreiz vienoto krievu tautu, kas sadalījusies apakšvirzienos – baltkrievi, ukraiņi un krievi, kamēr Krievija Ukrainas galvaspilsētu Kijivu vienmēr dēvējusi “Krievijas pilsētu māti”.
Viņš arī norāda – atšķirībā no Padomju Savienības, kas balstījās uz pietiekami skaidrām ideoloģiskās nostādnēm, tad ilgu laiku Krievijā tādu nebija, tai esot bez skaidras ideoloģiskās orientācijas.
Tiesa, pēdējā laikā iespējams novērot arvien skaidrākas Krievijas ideoloģiskās ievirzes, kas iezīmējušās vēl pirms Kremļa “Ria Novosti” sagatavotā raksta. Tomēr šī publikācija, kā uzskata eksperts, Krievijas režīmu atspoguļojusi līdz šim visatklātākā formā, un, vērtējot šo režīmu, profesors J. Rozenvalds, pretēji kolēģim, ir pārliecināts – Krievija arvien vairāk pieņem fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas veidolu.
Viņš atsaucas uz itāļu rakstnieku, filozofu, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālistu Umberto Eko, kurš savulaik definējis 14 fašisma pazīmes, piemēram, sakāpināts patriotisms, citādi domājošo pielīdzināšana nodevējiem, izteikta militarizācija, ekspansija, un pēc šīm pazīmēm vien var spriest – Krievijas režīms kļūst, faktiski jau kļuvis par fašistisku, nacistisku un arī totalitāru.
Tāpat nacistiskās Vācijas režīma viena no idejām bija tās pārākums pār citām tautām – vācieši ir āriešu rases pārstāvji, kas ir pārāki ar tiesībām pakļaut it kā zemākās rases, kas režīma ieskatā bija ebreji un slāvi. J. Rozenvalds atzīmē – “RAI Novosti” rakstā nepārprotami vijas Krievijas pārākums pār Ukrainu, kur ukraiņi ir nepareizi, “nacisma” ideju pārņemti, bet tieši šis uzsvērtais Krievijas pārākums parāda, ka paši krievi ir nacisti. Turklāt šī pārākuma ideja Krievijas iedzīvotāju smadzenēs caur propagandu bīdīta pēdējos 20 gadus un tagad nostrādā.
Eksperts arī vērš uzmanību, ka raksta “Ko Krievijai vajadzētu darīt ar Ukrainu?” autors attīsta V. Putina idejas – ukraiņu nav, tā ir mākslīgi radīta tauta. Tikmēr tas, ka autors raksta “denacifikācija neizbēgami būs arī deukrainizācija” izvirza programmu, ka ukraiņiem arī nemaz nav jābūt. J. Rozenvaldam raksta autora paustais atgādina uzskatu, kas atspoguļots Ādolfa Hitlera grāmatā “Mein Kapf”, ka dzīves telpa domāta tikai augstākai rasei, šajā gadījumā – krieviem. Tiesa, viņaprāt, raksta autors, sakot, ka “Krievijai nebūs sabiedroto Ukrainas denacifikācijā”, arī izpļāpājās, ka viņi [krievi] ļoti labi apzinās, ka Krievija ir atgrūsta no visas pasaules.
Viņš gan atzīmē, ka šobrīd Ukrainā redzamais idejiski nav radies tikai V. Putina valdīšanas laikā, bet gan Krievijas bijušā prezidenta Borisa Jeļcina prezidentūras gados, ko mantojis pašreizējais valsts diktators, kas izpaužas Krievijas vispārējā sajūtā, ka tā kā Padomju Savienība bija lielvalsts, no kuras baidījās visa pasaule, bet līdz ar savienības sabrukumu ir vilšanās, kas ļoti veiksmīgi izmantota, lai radītu Krievijas sabiedrības atbalstu tās agresīvajai politikai.
Viņš arī norāda – Krievijā izteikti konservatīvās un agresīvās ideoloģijas viena no svarīgām sastāvdaļām ir Lielā Tēvijas kara glorifikācija, tās identitāti saistot ar notikumiem šajā karā, kurā Padomju Savienība bija nacistiskās Vācijas upuris. Tiesa, pilnībā tiek aizmirsta, piemēram, Polijas sadalīšana starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, Baltijas valstu okupācija un karš ar Somiju. Šī glorifikācija ir mēģinājums konstruēt kaut ko līdzīgu Lielā Tēvijas kara ienaidniekam, kas bija nacistiskā Vācija, bet tagad tā ir Ukraina.
Viņa vērtējumā rakstā zināmā mērā arī atspoguļojas pašu propagandistu pārsteigums par Ukrainas iedzīvotāju vienotību pret agresoru, tostarp Harkivas un Mariupoles, kurās pamatā dzīvo krievvalodīgie, iedzīvotāju pretestība.
“Šī pretestība ir liels Ukrainas sasniegums, un tas tiek demonstrēts visai pasaulei. Tas ir piemērs visai pasaulei un tās politiķiem, tostarp Latvijai, kā iespējams vienot sabiedrību. Ukrainas krievi nav taisīti no citas mīklas kā Latvijas krievi, un mums ir jāseko Ukrainas pieredzei un tam, kā viņi to panāca. Arī Ukrainas krievi karo, arī viņiem ir naids pret tiem, kuri iebrukuši Ukrainā. Ukraiņi kopš Eiromaidena ir izdarījuši ļoti daudz tieši politiskās nācijas stiprināšanā. Par to viņiem gods un slava, un tāpēc viņi tagad arī var cīnīties plecu pie pleca. Krievijas karaspēks cerēja, ka viņus sagaidīs ar ziediem, slavējot atbrīvotājus, bet tā nebūt nav,” norāda eksperts.
J. Rozenvalds gan pauž bažas, pieļaujot – ja Krievijai būtu tāda vara un iespējas, Latviju, iespējams, sagaidītu kaut kas ļoti, ļoti līdzīgs. Īpaši ņemot vērā, ka Ukraina ir viena no lielākajām Eiropas valstīm, kurā ir vairāk nekā 40 miljonu iedzīvotāju.
Līdzīgu viedokli izsaka arī T. Rostoks, norādot – lai arī šķiet, ka Krievija ir atvadījusies no Baltijas valstīm, to nevar zināt droši, jo nav iespējams paļauties uz Krievijas it kā labo gribu un labajiem nodomiem.
Tāpat, T. Rostoka ieskatā, rakstu var uzskatīt par nepārtrauktu melu straumi. Tiesa gan, Krievijā ir daudz cilvēku, kuri patiešām tic ļoti īpatnējām lietām, kas nav taisnība – gan par nacismu Ukrainā, gan par to, kāda rīcība pieļaujama militārā konflikta laikā pret Ukrainu. “Tas viss ir diezgan šokējoši,” viņš saka.
Līdzīgu viedokli izsaka arī profesors J. Rozevalds, norādot – ja Krievija netiks apturēta, tā var neapstāties pie Ukrainas.
