Šomēnes aprit 15 gadi, kopš dižkareivis Didzis Zariņš dien Militārajā policijā Nacionālajos bruņotajos spēkos, taču no dienesta brīvajā laikā viņš cītīgi trenējas spēkavīru sacensībām. Jau desmit gadus D. Zariņš ir Latvijas spēkavīru elites grupā, un vairākkārtīgi bijis arī spēcīgākais vīrs Latvijā. Par motivāciju, plīsušiem sēžas muskuļiem un tādiem jaunatklātiem talantiem kā klavierspēle viņš vairāk stāsta portāla “Sargs.lv” intervijā.
Kā nokļuvi Nacionālajos bruņotajos spēkos?
Vispār pēc aroda esmu pavārs, taču ātri vien sapratu, ka šajā profesijā ikdienā sevi neredzu. Toreiz Latvijā vēl bija obligātais militārais dienests, tiku iesaukts kā viens no pēdējiem. Tas laiks sakrita arī ar personīgiem pārdzīvojumiem, bija sirdssāpes mīlestībā, tāpēc izlēmu, ka pieteikšos profesionālajam dienestam un turpināšu militāro karjeru. Sākotnēji kā pavārs tiku ielikts Štāba bataljona virtuvē, taču to jau biju izlēmis sen – ka virtuvē ik dienu negribu būt, labāk ar dienesta biedriem veikt citus pienākumus.
Kad saprati, ka gribi būt spēkavīrs?
Tas notika pirms apmēram 16 gadiem, kad tikko biju sācis obligāto militāro dienestu. Atceros, bijām norīkoti vienā objektā, kur bija kabeļtelevīzija, un kanālā “Eurosport” rādīja spēkavīru sacensības, kurās startēja Raimonds Bergmanis. Tas bija tas izšķirošais mirklis, kad izlēmu, ka gribu ar to nodarboties, jo viņš mani ļoti iedvesmoja. Varētu pat teikt, ka R. Bergmanis man savā ziņā bija kā elks, jo toreiz, kad redzēju viņu pārstāvam Latviju starptautiskās sacensībās, izjutu lielu lepnumu. Vēlāk, kad jau kopā devāmies uz sacensībām ASV, jutos ļoti pacilāts, gandrīz kā tēvs ar dēlu – kad esi kopā ar cilvēku, uz kuru sākotnēji skatījies “no lejas”, bet tagad esi kopā plecu pie pleca. Diemžēl tajās sacensībās es neparādīju savu labāko sniegumu, jutos pat mazliet neērti Bergmaņa acīs, jo biju plānojis parādīt visu, uz ko esmu spējīgs.
Kopā ar R. Bergmani un ASV dzīvojošo Latvijas fitnesa treneri Karīnu Smitu (Akmens). Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Kad jau biju karavīrs Militārajā policijā, Nacionālajos bruņotajos tika atjaunotas arī spēka sporta sacensības stiprākajiem karavīriem “Armijas dižvīrs”, un es sāku tajās piedalīties. Paralēli Latvijā notika arī dažādi amatieru spēkavīru mači, izmēģināju savus spēkus arī tur. Pakonsultējos ar R. Bergmani, un viņš mani iedrošināja iet tālāk. Tā nu 2019. gadā apritēja jau desmit gadi, kopš esmu Latvijas elites grupā jeb viens no spēcīgākajiem vīriem Latvijā.
Taču atceros, ka sākums bija ļoti smags, īpaši pirmais gads. Treneris kā tāds man faktiski nekad nav bijis, sporta klubos parasti izpildīju dažādus standarta bāzes vingrinājumus. Reiz bijušais svarcēlājs Māris Forsts man ieteica, ka vajag virzīties tālāk, sniedza vērtīgus padomus, un es pakāpeniski sāku celt lielāku svaru. Mājās tolaik nācu pilnīgi pārguris, spēju tikai iekrist gultā. Toreizējā draudzene to nespēja saprast, viņai likās, ka es visu dienu guļu, bet es tikko no zāles biju atnācis un vispār nevarēju pakustēties. Tā nu mūsu ceļi šķīrās.
Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Kopš esmu dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos, ir izveidojies konkrēts ritms. Tā kā man ir maiņas dežūras, tad visus treniņus ieplānoju brīvajās dienās. Izņēmums ir tad, kad notiek militārās mācības, tad treniņus nākas izlaist. Tā kā mani treniņi ir diezgan smagi, tad bieži pēc mācībām arī ir maza pauze, jo vienkārši nav spēka.
Kur Tu trenējies?
Sākumā daudzi Latvijas spēkavīri trenējās kopā, piemēram, svētdienās braucām uz “Latvijas Gāzes” iekārtoto angāru Ogrē. Taču ar laiku aizvien vairāk sportistu sāka trenēties atsevišķi, lai citi neredzētu vājās vietas un nevarētu tās izmantot sacensībās pret tevi. Jo vienmēr jāpatur prātā – mēs visi esam konkurenti. Tajā laikā man bija lielāks azarts aizbraukt uz vecāku lauku mājām, kur vienatnē varēju trenēties, jo man bija spēcīga apņemšanās kļūt par labāko.
Sacensības "Savickas Classic 2019", Didzim 1. vieta. Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Tagad, kad ierobežojumu dēļ sacensības ir atliktas, visi cenšas uzturēt labu formu, arī es turpinu trenēties. Man šis laiks varbūt pat ir svētīgs, jo pagājušajā gadā sezonas vidū satraumējos, plīsa sēžas muskuļi, līdz ar to pēc sezonas noslēguma paņēmu mazu pauzi. Tagad no janvāra tikai palēnām atsāku kustēties. Atsākt pēc pārtraukuma vienmēr ir ļoti grūti, tu sāc trenēties un saproti, ka nevari pacelt, un tad nāk virsū pat maza depresija. Jo, ja iepriekš esi vairākkārt uzvarējis, tad no tevis visi sagaida tikai labus rezultātus, tas ir liels emocionāls spiediens. Šobrīd ierobežojumu dēļ vairums sporta klubu ir slēgti, es esmu atradis vienu netālu no manas mājas, kur faktiski esmu vienīgais. Tāpat ik pa laikam braucu uz Mārcienu pie vecākiem, kur tagad iekārtots tāds pamatīgāks svaru stieņu stūrītis zem jumta.
Kur rod motivāciju saņemties?
Savā spēkavīra karjerā divas reizes esmu bijis pirmajā vietā, divreiz palicis otrais un reizi ierindojies trešajā vietā. Tā kā esmu jau sasniedzis iepriekš uzstādīto mērķi – būt spēcīgākajam – tad tā motivācija man reizēm pašķobās un pieķeru sevi pie domas – ko tālāk? Vispār uzskatu, ka man labāk padodas motivēt citus nekā pašam sevi.
Pārsvarā es trenējos vienatnē, nav ne trenera, ne treniņu partnera, kurš varētu ik pa laikam uzbļaut, tāpēc man pašam sevi ir jāmotivē, jāpieskata un jādzen uz priekšu. Pēdējos gados treniņa laikā austiņās klausos mūziku, pirms tam to darīju klusumā.
Taču neatkarīgi no tā, cik labi esmu sagatavojies treniņu zālē, reizēm sacensībās uznāk nelielas šaubas – ieraugu to lielo svaru, kas būs jāpaceļ, un nobīstos, uz mirkli pazib doma, vai es to varēšu. Bet tad es saņemos, atceros smagos treniņus gatavojoties un eju un daru. Sacensībās man īpaši labi padodas vingrinājums, kurā dažāda smaguma akmeņi jānovieto uz podesta. Divas sezonas sacensībās es vienīgais varēju pacelt smagāko akmeni, un mani pat iesauca par akmens cilvēku.
Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Nu jau vairāki spēkavīri to var paveikt. Tā es vispār neesmu uz rekordiem tendēts, dažreiz tie sanāk negaidot. Svaru zālē pagājušajā gadā beidzot no zemes pacēlu 400 kg, sen to gribēju izdarīt, jo kādreiz Latvijā bija tikai daži sportisti, kuri ko tādu spēja. Spiešanā guļu rekords man ir kādi 200 kg, bet pietupienā – 335 kg.
Bet sacensībās pagājušajā gadā Somijā uzstādīju Pasaules rekordu Vikingu presē, kas ir smaguma celšana uz augšu – 180 kg desmit reizes pacēlu. Vispār tie spēkavīru rekordi ir tādi nosacīti, ja kaut kas tiek celts pirmo reizi, uzreiz skaitās rekords.
Kādām īpašībām jāpiemīt labam spēkavīram?
Pēdējos gados esmu novērojis, ka atnāk jaunie sportisti uz sacensībām un jau uzreiz grib būt labākie. Protams, augsti uzlikta latiņa ir laba lieta, taču jāsaprot, ka rezultāti nāk ar pūlēm, ar laiku, un visa pamatā ir milzīgs darbs un pacietība. Man bija vajadzīgi apmēram trīs gadi, lai lielajās sacensībās spēcīgākiem vīriem sāktu “kost kājās” un likt par sevi manīt.
Spēkavīru sacensības jau vienlaikus skatītājiem ir arī šovs, tāpēc labi, ja proti viņiem iepatikties. Sacensībās pārsvarā tiek izmantota visa veida tehnika, par standartu jau kļuvusi vieglās automašīnas celšana, smago mašīnu vai traktoru vilkšana iejūgā. Organizatori jau parasti piedomā, lai sacensībās jāvelk vai jāceļ kaut kas iespaidīgs, lai skatītājiem būtu interesanti vērot sacensības.
No tādām neierastākām lietām Rīgas lidostā esmu vilcis lidmašīnu, Ventspilī reiz ar rokām vilku kuģīti. Ir locītas gan pannas, pārplēstas biezās telefonu grāmatas, celtas meitenes virs galvas, kā arī celti smagumi, kad meitene sēž uz pleciem, daudz kas interesants darīts.
Kāda ir Tava ikdiena?
Kad ir dežūra, tad visu dienu pavadu dienesta vietā. Tā kā tā ir salīdzinoši mierīga un nav daudz jākustas, tad tos smagākos treniņus mēģinu veikt iepriekšējā dienā. Brīvdienās visus darbus cenšos izdarīt pa dienu, lai vakarā ir laiks ģimenei. No rīta pieceļos, paēdu brokastis, izdzeru kafiju, palasu ziņas, lai atbrīvotu prātu no liekām domām par to, kas mani sagaidīs treniņā. Citi prasa – cik ilgs ir tavs treniņš? Es atbildu – kad viss ir izdarīts, tad arī treniņš beidzas. Es treniņu procesam pieeju diezgan nežēlīgi, sevi daudz nežēloju. Arī treniņu programmu, protams, pakonsultējoties ar dažādiem speciālistiem, sev esmu sastādījis pats.
Ko par Tavu izvēli saka ģimene?
Mamma pašā sākumā nebija diez ko priecīga, kad no amatieriem pārgāju uz lielajām sacensībām pie Latvijas spēcīgākajiem puišiem, jo tur es kādu laiku biju viens no pēdējiem. Taču uzskatu, ka tikai tā iespējams attīstīties un izaugt, kad apkārt ir konkurence. Lai būtu izaugsme, jābūt iekšā tajā vilku barā.
Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Pēdējos gadus ģimene mani saprot un atbalsta pilnībā. Sakumā varbūt sieva mazliet dusmojās, ka treniņš man ir svarīgāks par visu citu, bet viņa ļoti labi apzinās, ka tikai ar smagu darbu iespējams tikt līdz labiem rezultātiem. Taču es mēģinu atrast laiku arī ģimenei, piemēram, jau vairākus gadus decembrī ņemu atvaļinājumu un sportu nolieku malā. Tad ir laiks apciemot arī radiniekus un draugus, ar kuriem nesanāk bieži tikties. Pirms dažiem gadiem janvāra sākumā man bija iespēja braukt uz sacensībām Ķīnā, bet tā kā decembris bija atvēlēts ģimenei un tajā laikā netrenējos, dalību atteicu. Nepatīk uz sacensībām doties nesagatavotam, jo es vienmēr braucu cīnīties, nevis piedalīties ķeksīša pēc.
Manas pirmās lielās sacensības ārpus Latvijas bija Ungārijā un Vladivostokā, Krievijā. Atceros, ka toreiz ieraugot, ka daži vīri ir uz pusi lielāki par mani, nodomāju: nebūs labi! Taču beigās viss pavisam citādāk izvērsās, jo ne vienmēr ārējais izskats liecina par patieso spēku. Taču bailes no lieliem vīriem sacensībās man bija tikai pirmajos gados, vēlāk es sapratu, ka varu ar viņiem cīnīties un pat uzvarēt.
Vispār man patīk “sodīt” tos, kuri ir ļoti iedomīgi un uzvedas augstprātīgi tikai tāpēc, ka savā valstī ir čempioni. Ar sodīšanu es domāju – uzvaru pār viņiem. Savukārt eksotiskākā vieta, kur esmu piedalījies sacensībās, ir Karību salas.
Sacensībās Karību salās.
Kas vēl ir Tavā atbalstītāju pulkā?
Tie noteikti ir tuvākie cilvēki, draugi, paziņas. Ir arī tādi, kurus dzīvē pat neesmu saticis, bet kontaktējamies caur sociālajiem tīkliem, viņi manu uzmundrina un saka atzinīgus vārdus. Par finansiālo un materiālo atbalstu paldies Madonas novadam un Mārcienas pagastam, arī NBS Sporta klubam, ar kura palīdzību esmu varējis iekārtot treniņu vietu vecāku lauku mājās. Tāpat Jaunpils un Smiltenes pienotavām, kuras mani nodrošina ar spēcinošiem piena produktiem.
Ko spēkavīrs ēd?
Atcerēsimies, ka pēc pirmās profesijas esmu pavārs, līdz ar to es protu daudz ko pagatavot. Virtuvē man patīk improvizēt. Īpaši labi padodas kaut ko gardu pagatavot no sērijas “kad mājās nekā nav”, visi parasti brīnās, cik labi sanācis. Man iecienīti noteikti ir dažādi gaļas ēdieni, patīk eksperimentēt ar visādām marinādēm. Priekšroku dodu vienkāršiem, kārtīgiem latviskiem ēdieniem, piemēram, kartupeļiem ar gaļu un salātiem. Jo spēkavīriem ir jāēd pēc iespējas vairāk – lai būtu spēks un izturība. Arī “Riga TV24” kulinārijas raidījumā “La Dolce Vita. Ar Roberto” esmu gatavojis, toreiz izvēlējos gatavot svētku spēka mielastu – pildītas cūkgaļas kakla karbonādes ar sīpolu mērci, vārītiem apceptiem kartupeļiem un burkānu salātiem.
Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Mans mīļākais ēdiens ir kartupeļu pankūkas, kuras tradicionāli cepa mans patēvs ikreiz, kad viņus apciemoju. Diemžēl viņš pavisam nesen aizgāja mūžībā, un es zaudēju ne tikai tēvu, bet arī treniņu partneri – visus šos gadus viņš bija klāt gandrīz katrā treniņā, ko aizvadīju laukos.
Sākumā, kad savu svaru vēl tikai audzēju, bija jāēd arī tad, kad īsti negribas. Centos to paveikt maksimāli dabīgi bez mākslīgajiem uztura bagātinātājiem, viegli nebija. Toreiz mājās bija tāds izvelkams dīvāns, sākumā apsēdos 90 grādos, ēdu, kad pilns vēders, mazliet dīvānu pavilku, iesēdos ērtāk, kad jutu – atkal pilns vēders, pabīdīju vēl trešajā pozīcijā, beigās bija grūti piecelties. Kādam tas var izlikties smieklīgi, taču, lai kvalificētos sacensībām, ir jābūt konkrētam svaram, un tas ir jāuzēd. Protams, paralēli pamatīgi jātrenējas. Šobrīd, kad svars vairs nav jādabū klāt, man patīk ēst mazas porcijas, bet bieži. Pats pozitīvākais šajā visā – atšķirībā no citiem sporta veidiem, kuros sportistiem mēdz būt arī drastiskas diētas, man nav ļoti jāseko līdzi, tam ko ēdu, drīkstu atļauties arī kūciņas.
Esam pamanījuši, ka savos sociālajos tīklos publicē arī mūzikas video. Vai Tev daudz talantu?
Ģitāru iemācījos spēlēt laikā, kad profesionālajā vidusskolā mācījos par pavāru. Toreiz kopmītnēs daudzi atklāja jaunus talantus, jo kaut kā brīvais laiks bija jāīsina. Mums pat bija pašiem sava grupa “Melnie pipari”. Akordus mācījāmies no pierakstu klades, jo toreiz jau internets nebija tik plaši pieejams kā tagad. Vienīgi līdz tādam īstam koncertam tā arī netikām.
Foto: D. Zariņa personīgais arhīvs
Mūzika man vienmēr bijusi tuva, domāju, ja man būtu bijusi labāka balss, iespējams, būtu izvēlējies mūziķa karjeru. Tā nu vairāk pievērsos sportam, bet mīlestība uz mūziku palikusi. Arī mana meita dzied ansamblī un mūzikas skolā mācās klavierspēli. Nesen nopirku klavieres un tagad kopā ar viņu spēlēju, kaut kas jau pamazām sanāk.
Cik ilgi būsi spēkavīrs?
Man ir 36 gadi un neslēpšu – dažreiz esmu aizdomājies, cik ilgi vēl gribu šo darīt. Ne gluži tā, ka apnicis, bet tagad ir vairāk jāpiestrādā pie motivācijas. Kādreiz mērķis bija būt pirmajam, uzvarēt tos, kuri tolaik šķita neuzvarami. Nu tas ir sasniegts, tāpat man pieder arī vairāki Latvijas rekordi. Līdz ar to man pašam sev jāizvirza jauni mērķi. Pēdējos divus gadus biju tādā kā bedrē, jo traumas dēļ nevarēju aktīvi trenēties, līdz ar to labi rezultāti arī izpalika. Lai arī līdzīgs sēžas muskuļa plīsums kā pirms diviem gadiem man bija arī pērn, kopumā 2019. gads bija veiksmīgs – esmu labāko spēkavīru trijniekā.
Vispār esmu izdomājis atbildi uz jautājumu, cik ilgi vēlos būt spēkavīrs. Tik ilgi, līdz dzimtajā ciematā iela tiks nosaukta manā vārdā, tad arī karjeru varēšu beigt.