Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

YMCA darbības aizsākums Latvijā 1920. gadā

ASV palīdzības rakstura organizācijas (Amerikas Sarkanais Krusts, Amerikas Palīdzības administrācija) sniedza ievērojamu palīdzību Latvijas iedzīvotājiem un armijai jau kopš 1919. gada, bet 1920. gadā tām pievienojās arī YMCA. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un armijas virspavēlnieks Jānis Balodis pēc Latvijas armijā dienošā amerikāņu pulkveža-leitnanta Džozefa Stēlina (Stehlin) ieteikuma jau 1920. gada 12. martā vērsās pie YMCA vadības ar piedāvājumu uzsākt organizācijas darbu Latvijas armijā, jo amerikāņi jau strādāja Polijas, Igaunijas un citu reģiona valstu bruņotajos spēkos. Viņi uzsvēra smago stāvokli, rakstot: «Šī palīdzība varētu labākajā veidā iespaidot karavīru cīņasgaru, kas paši savām acīm redzētu aizokeāna nācijas simpātijas viņu cīņai pret civilizācijas ienaidniekiem.» 3. aprīlī organizācijas Eiropas sekretārs nosūtīja virspavēlniekam J. Balodim pārskatu par YMCA līdzšinējo darbību Igaunijā. 18. jūnijā Gordons Berijs (Berry) no Parīzes — YMCA Galvenās mītnes Eiropā — informēja J. Balodi, ka nolemts uzsākt darbu Latvijā «ar nelielu sekretāru skaitu, kuri tomēr, jācer, ar vietējo darbinieku palīdzību spēs izveidot tādu programmu, kāda darbojas citu Eiropas valstu armijās un kura izrādīsies materiāli lietderīga tiem cilvēkiem Latvijas armijā, kurus tā sasniegs». Par organizācijas vecāko sekretāru Latvijā tika iecelts Aira Lainss (Lines), kas pirms tam bija strādājis par ģenerālsekretāru Austrumāfrikā un tādējādi pilnībā pazīstams ar organizācijas kara laika «ārkārtas» programmas (Emergency Program) darbu. Darbībai nepieciešamie materiāli jau bija nosūtīti uz Rīgu, bet kinematogrāfa inventārs u. c. tikšot nosūtīts tuvākajā laikā. 2. jūlijā Valsts kanceleja informēja Armijas virspavēlnieka štābu, ka no Antverpenes uz Rīgu izbraucis kuģis «Ina» ar organizācijas materiāliem. 11. jūlijā Rīgā ieradās YMCA fotogrāfs Kenings (Kening).

Oficiālie YMCA pārstāvji ieradās 1920. gada 23. jūlijā, un 27. jūlijā tika noslēgts YMCA un Latvijas armijas virspavēlniecības līgums par sadarbību, kas paredzēja, ka YMCA ierīko telpas, taču tās ar iekārtām, kurināmo un apgaismojumu apgādā Latvijas aizsardzības resors. Latvijas puse apņēmās arī piegādāt transportu, YMCA automašīnas nodrošināt ar garāžām un remontu, piešķirt degvielu par iepirkuma cenām, YMCA saraksti uzskatīt par bezmaksas militāru korespondenci un piekomandēt kareivjus palīgfunkciju veikšanai. Līgums noteica, ka YMCA klubos var tikt pārdotas arī preces no Latvijas armijas noliktavām par latviešu puses noteiktām cenām. Prese atzīmēja, ka organizācijas mērķis ir veidot un uzturēt karavīru atpūtas klubus, ko tā ar panākumiem darījusi pasaules kara laikā Francijā un Beļģijā, bet «mūsu iestādes dara visu, lai veicinātu amerikāņu jauno pasākumu». Tūlīt pēc līguma noslēgšanas YMCA sāka darbību vecākā sekretāra A. Lainsa un ģenerālsekretāra Dž. Šafhauzera (Schaffhauser) vadībā. Norisinājās aktīva sarakste starp YMCA vadību un Latvijas ministru prezidentu K. Ulmani, kā arī viņa pēcnācēju šajā amatā Zigfrīdu Annu Meierovicu, saņemot no tiem visu iespējamo atbalstu. Vispirms darbība tika attīstīta Rīgā, bet uzreiz pēc tam — arī Latgalē.

1920. gada 18. novembrī presē A. Lainss informēja, ka organizācija iekārtojusi telpas Rīgā, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa telpās, un tās būs pieejamas karavīriem no 22. novembra, kā arī par iespējām, kādas karavīriem tiks dotas. Viņš uzsvēra: «Jaunekļu kristīgajai savienībai nav jāskaidro savs kristīgās savienības nosaukums. Savienība nenodarbojas ar teoloģiskiem jautājumiem, bet cenšas praksē iedzīvināt galvenos kristietības principus — draudzību, mīlestību un labdarību. Šī organizācija interesējas par cilvēku fiziskām, garīgām un reliģiozām vajadzībām un cenšas tās apmierināt.» Savukārt 1921. gada pavasarī A. Lainss publicēja plašāku, ilustrācijām papildinātu skaidrojumu, kurā uzsvēra, ka daudzi karavīri uzdod jautājumu, pie kādas baznīcas  pieder organizācija, vai tā ir politiska vai saimnieciska? Viņš atbildēja, ka pilnīgi noteikti neviena no nosauktajām, bet savienība ir «kristīga» šī vārda labākajā un plašākajā nozīmē.

Septembra sākumā tika iecelti trīs YMCA sekretāri provincē — Herberts Brants Daugavpilī, Alfreds Mašeks Kārsavā (vēlāk Rīgā, Maskavas ielā), kā arī bijušais landesvēra krievu nodaļas pulkvedis Kliments Didorovs Rēzeknē. Organizācijas pārvalde atradās Rīgā, Elizabetes ielā 9 A, vēlāk — Tērbatas ielā 4 (Skolas ielā 1, kuras adrese figurē uz dažām YMCA veidlapām, atradās šīs organizācijas centrālais karavīru klubs Sieviešu palīdzības korpusa telpās). Līdz gada beigām organizācijai Latvijā piešķirto līdzekļu ietvaros (25 000 dolāru) tika organizētas bezmaksas kino izrādes karavīriem, 1920. gada septembrī—novembrī atvērti un uzturēti divi klubi Rīgā, pa vienam Daugavpilī, Rēzeknē un Rozenavā (no turienes 1921. gada sākumā klubs tika pārvietots uz Ludzu, aktīvi sadarbojoties ar 13. Tukuma kājnieku pulka, bijušā landesvēra, štābu). Neilgu laiku YMCA klubs darbojās arī Kārsavā. Turklāt 1921. gada vasarā organizācija dāvāja galda spēles un rakstāmpiederumus Kurzemes divīzijas karavīru klubam Liepājā. Tiesa, YMCA finansiālu apsvērumu dēļ nespēja izpildīt K. Ulmaņa lūgumu par kluba atvēršanu Liepājā, kaut arī 1921. gada 7. janvārī A. Lainss bija solījis, ka jautājums tiek apsvērts.

1920. gada septembra sākumā Armijas virspavēlnieka štābs deva rīkojumu Daugavpils, Rēzeknes un Kārsavas komandantiem sagatavot ēkas klubu ierīkošanai un «arī citā ziņā sniegt palīdzību.» Pastāvēja īpaša vienošanās ar Daugavpils un Rēzeknes garnizonu priekšniekiem par bezmaksas elektroenerģijas piegādi kinofilmu demonstrēšanai. Tiesa, dažkārt sadarbība nenoritēja pilnīgi gludi, ko apliecina A. Lainsa 1920. gada 5. novembra lūgums dot rīkojumu Rēzeknes komandantam piegādāt nepieciešamo malku kluba vadītājam K. Didorovam, jo šajā jautājumā  radušās domstarpības. Vienlaikus viņš uzsvēra atbalstu organizācijai no garnizonu vadības Daugavpilī un Rīgā, kur šajā laikā tika atklāts klubs Maskavas ielā, 140. namā. Par zināmu, kaut arī acīmredzami pārejošu nesaprašanos liecina arī A. Lainsa tālāk rakstītais (Armijas virspavēlnieka štābā 1920. gada novembrī veiktā tulkojumā no oriģināla angļu valodā): «Man ticis zināms, ka kāds no Jūsu štāba virsniekiem ir tajās domās, it kā mūsu iestāde iesitot [domāts: pelna — Ē. J.] naudu. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo mēs nevis iesitam naudu, bet gan izdodam lielas summas. Turklāt, ja Jūs jeb kāda no armijas jeb valdības iestādēm domā, ka mūsu iestāde iesit naudu, tad mūsu grāmatas būs vienmēr pieietamas priekš pārliecināšanās. Varu paskaidrot, ka pēc mūsu Parīzes galvenā štāba noteikumiem mums jāņem maksa par tēju, kafiju, kakao un cepumiem, lai atmaksātu šo produktu iepirkšanas cenu. Pie šīs iepirkšanas cenas aprēķināšanas nekādā ziņā netiek pieskaitīti algas, operatīvie izdevumi un citi izdevumi, un kā līdz šim, tā arī turpmāk mēs nevēlamies pelnīt nevienas kapeikas uz mūsu darbu. Šo rakstu Jums priekš informācijas un ceru, ka neviena armijas jeb valdības iestāde nenāks ar aizdomām, it kā mēs dzenam savās kantīnēs peļņu.»

1920. gada 31. oktobrī un decembra sākumā klubus Latgalē apmeklēja armijas virspavēlnieks J. Balodis. Visumā palikdams apmierināts ar redzēto, viņš 6. decembrī vēstulē A. Lainsam tomēr izteica neapmierinātību ar klubu amatpersonām — «ārzemniekiem», no kuriem daudzi nav pratuši latviešu valodu, un apmeklētāji spiesti runāt ar tiem krieviski: «Tas rada arī zināmu neuzticību un lietas labā ļoti būtu vēlams palielināt pēc iespējas latviešu personāla skaitu.» Viņš piedāvāja nosūtīt YMCA rīcībā latviešu valodu protošus darbiniekus. A. Lainss atbildēja, ka darbinieki nav izvēlēti ar nodomu un tas noticis augustā — pirms viņa iepazīšanās ar vietējiem apstākļiem.   Jautājumu A. Lainss bija pārrunājis arī ar ministru prezidentu, paskaidrojot, ka «nodoms nav bijis favorizēt ārzemniekus attiecībā pret latviešiem». A. Lainss gan piebildis, ka Amerikā netiek praktizēta šāda «diskriminācija», tomēr Latvijā valdošie īpatnējie apstākļi izvirza savas prasības, tāpēc viņš solījis panākt, ka viss personāls prastu latviešu valodu un izvairītos no «jebkāda veida diskusijām par politiku». Viņš uzsvēra, ka YMCA vienīgais mērķis Latvijā ir kalpot karaspēkam, un organizācija nekādā veidā nav saistīta ar ASV valdību. Attiecīgi 20. decembrī tika nomainīts Daugavpils kluba pārzinis vācietis H. Brants. Organizācijas struktūrās kopumā tika nodarbināti samērā daudzi vietējie iedzīvotāji. Šajā laikā kluba pārzinis Daugavpilī bija bijušais Latvijas armijas leitnants (igaunis pēc izcelsmes, precējies ar latvieti) Adalberts Kergs. No pārējiem deviņiem darbiniekiem pieci bija latvieši, divi — krievi, pa vienam lietuvietim un polim. Savukārt Rēzeknē, kur no 11 darbiniekiem septiņi bija latvieši, darbu kā YMCA sekretārs vadīja Latvijas pilsonis K. Didorovs, kura iecelšanai amatā bija piekritis virspavēlnieks J. Balodis (A. Lainsa 10. decembra rakstā bija piezīme, ka viņš būs vienīgais no sekretāriem, kurš vēl nepratīs latviešu valodu, taču kantīnei piekomandēts seržants — latvietis, un arī darbinieces ir latvietes). Sievietes, kuras strādāja kantīnē, bija no Sieviešu palīdzības korpusa. Ludzā darbu vadīja franču-vācu izcelsmes Latvijas pilsonis Augusts Sikards, kurš bija dienējis landesvērā, bet kopumā šajā klubā strādāja deviņi vācbaltieši un viena krieviete. 1920. gada oktobrī YMCA bija uzsākusi sadarbību tieši ar vācu zemessargu karavīriem (pēc pārdēvēšanas par 13. Tukuma kājnieku pulku) Zilupē, no kurienes kantīne 1921. gadā tika pārcelta uz Ludzu. Savukārt klubā Rīgā, Skolas ielā par vadītāju strādāja Latviešu nacionālās jaunatnes savienības vadītājs Jānis Štelmahers. Tomēr 1921. gada martā virspavēlnieks J. Balodis vēlreiz lūdza A. Lainsu nomainīt kantīnēs Latgalē nelatviešus ar latviešiem. 12. aprīlī A. Lainss pieklājīgi atteicās to darīt, lūdzot pierādījumus par profesionālo nepiemērotību amatam un norādot, ka nav iemesla atbrīvot cilvēku, ja viņš ir Latvijas pilsonis un ir lojāls valdībai.

Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers 1920. gada novembrī ziņoja, ka Daugavpils klubu dienā apmeklē vidēji 300 karavīri, uzkodu un dzērienu cenas ir «diezgan dārgas, tomēr klubs priekš kareivjiem atnes zināmu labumu, sagatavodams par velti brīva laika kavēkli, jo pie kluba ierīkots kinematogrāfs, dažādas spēles un kursi angļu valodā un matemātikā, ko kareivji apmeklē par velti un diezgan lielā skaitā». Pēc O. Dankera ziņojuma, no apkalpotājiem divi bija latviešu, bet pārējie trīs — krievu tautības, turklāt pēdējie «sevišķas aizdomas politiskā ziņā nerada, jo tie ir no vietējiem Daugavpils iedzīvotājiem un jau agrāk kalpojuši Daugavpils Garnizona kareivju klubā».

Apmeklētāju viedokli izteica kareivis Ulberģis 1920. gada novembrī vēstulē laikrakstam «Latvijas Kareivis». Tajā viņš pauda pārsteigumu par klubā valdošo «kārtību un tīrību». Viņš izteica pateicību amerikāņiem un Sieviešu palīdzības korpusa dalībniecēm, kuras «ziedo savu laiku, lai apkalpotu ar lielāko rūpību klubā ienākušos karavīrus». Tāpat atzinīgi vārdi teikti arī par klubā pieejamo bibliotēku, mūziku vakaros u. c. Savukārt YMCA mēneša pārskatā par organizācijas klubu darbību 1920. gada decembrī atzīmēts, ka karavīru uzvedība klubos ir teicama, bijis tikai viens nenopietna pārkāpuma gadījums: «Karavīri ļoti lielā mērā ir parādījuši, ka viņi ir kārtīgi, pieklājīgi un ar labām manierēm.»

Darbības paplašināšana 1920. gada nogalē

1920. gada nogalē pie YMCA darbojās Latvijas armijas virspavēlnieka un Vidzemes divīzijas sakaru virsnieki. Organizācijai bija piekomandēti vairāki virsnieki un kareivji, kas izpildīja bibliotekāru, ziņnešu un citus amatus. Kopumā 1921. gada jūlijā organizācijā Latvijā strādāja trīs sekretāri no ASV, septiņi — vietējie, 54 vietējie civilie darbinieki un 6 piekomandētie karavīri. YMCA Rīgā, netālu no Vidzemes divīzijas kazarmām, Maskavas ielas 140. namā 1920. gada novembrī ierīkoja klubu, kurā bija lasītava, bibliotēka, notika lekcijas, muzikāli priekšnesumi, norisa analfabētisma likvidēšana starp karavīriem. Par zemām cenām varēja iegādāties pārtiku. 1921. gada 14. jūnijā šajā klubā apsardzības ministra biedra Eduarda Laimiņa un armijas ģenerālinspektora Mārtiņa Peniķa klātbūtnē, orķestrim vairākkārt spēlējot ASV himnu, tika atklāta kinozāle (demonstrēja filmas ar subtitriem latviešu valodā), kuru karavīri turpmāk varēja apmeklēt otrdienu, ceturtdienu un sestdienu vakaros par simbolisku samaksu — 2—5 Latvijas rubļiem (atklāšanas pasākuma noslēgumā klātesošie tika cienāti ar kūkām un kakao). 1921.—1922. gada ziemā tika sarīkoti latviešu valodas kursi apmēram 300 karavīriem — nelatviešiem, varēja mācīties arī angļu, franču un vācu valodu. Kopumā palīdzība bija vērā ņemama, un Latvijas iestādes centās atvieglot YMCA darbību, apmaksājot telegrammas u. tml.

1920. gada 17. decembrī valdības vadītājs K. Ulmanis personiski vērsās pie YMCA ar lūgumu materiāli atbalstīt ar 1000 dolāru summu 400 lekciju sarīkošanu Rīgā un citur par dažādām tēmām, un 7. janvārī Lainss atbildēja principā pozitīvi, vienīgi skaidrojot, ka juridisku apsvērumu dēļ asociācija nevar piešķirt šim mērķim visu prasīto summu (nevar piešķirt līdzekļus pasākumiem ārpus programmas, kā arī — arvien sarežģītāk ir panākt naudas piešķīrumus Savienotajās Valstīs). Tomēr YMCA izteica gatavību piešķirt 500 Latvijas rubļus par katru organizēto lekciju kopumā ne vairāk par 240 šāda veida pasākumiem gadā. 

1921. gada 20. janvārī sakarā ar minēto vienošanos par Virsnieku kluba telpās Rīgā organizācijas atklātajiem bezmaksas kursiem dažādās zinātnes nozarēs ministru prezidents visas valdības vārdā izteica YMCA «izjustu pateicību» par kārtējo apliecinājumu «labvēlībai» pret Latvijas armiju, kā arī to, ka organizācija, «sekojot valdības lūgumam, kopš mēnešiem sekmīgi darbojas Latvijā, rūpējoties par kareivju fizisko labklājību un sabiedrisko un garīgo dzīvi». 21. janvārī A. Lainss, pateicoties K. Ulmanim par viņa kursu atklāšanā teiktajiem «labajiem vārdiem», tomēr izteica arī neapmierinātību, ka nav pateikts — YMCA kursu organizēšanā vienīgi līdzdarbojas, un cerību, ka to norādīs turpmākajās nodarbībās. Viņš arī apstiprināja, ka organizācija ir gatava piešķirt kursu organizācijai pat vairāk nekā 140 000 Latvijas rubļu (K. Ulmanis iepriekš bija prasījis 120 000, bet A. Lainss apstiprināja 140 000 summu, tagad tika apsolīts vēl vairāk). Tāpat februāra sākumā K. Ulmanis vēlreiz pateicās A. Lainsam par 600 sezonas lekcijām piešķirtajiem dolāriem un apsolīja, ka priekšlasījumu organizatori piegādās YMCA informāciju par lektoriem un priekšlasījumiem, kā arī publiskos ziņas par organizācijas atbalstu. Tāpat 1921. gada sākumā ar koncertiem karavīriem Rīgas un nedaudz vēlāk — Daugavpils un Rēzeknes garnizonos YMCA aizsāka šādu savas darbības jomu Latvijas armijā. Tajos piedalīties tika aicināti latviešu mūzikas mākslinieki.

Gadījumos, kad organizācijas darbībā Latvijā radās traucējumi, tās vadība varēja meklēt palīdzību pie valdības vadītāja. Piemēram, 1921. gada 3. janvārī vecākais sekretārs Lainss informēja ministru prezidentu K. Ulmani, ka YMCA ir pastāvīgas problēmas ar Latvijas muitas iestādēm, kuras sagādā sarežģījumus transporta, malkas un preču ievešanas jautājumos tā, it kā nezinātu, ka YMCA darbojas Latvijā «nu jau ilgāk par četriem mēnešiem». Arī raksta tapšanas brīdī muitas iestādēs bija aizturēts miltu sūtījums», un Lainss lūdza Ulmani spert soļus, lai Latvijas iestādes izturētos pret YMCA tāpat kā pret ARC. Savukārt 28. februārī, atsaucoties uz tikko notikušo personisko sarunu, Lainss lūdza Ulmani nodrošināt organizācijai papildu telpu piešķiršanu Rīgā, kas tai nepieciešamas darbam (Valsts kanceleja atbildē gan ieteica šajā jautājumā vērsties pie Apsardzības ministrijas). Tāpat 1921. gada 5. jūlijā visus YMCA sporta laukumus un klubu Maskavas ielā personiski apmeklēja apsardzības ministrs G. Zemgals, bet vēl pēc dažām dienām šajā klubā vizītē ieradās ministru prezidents Z. A. Meierovics. 

1921. gada 4. februārī ziņojumā uz Vašingtonu ļoti pozitīvi YMCA darbību Latvijā un Igaunijā novērtēja komisijas vadītājs Rīgā E. Jangs. Viņš rakstīja, ka organizācija veic efektīvu darbu armijā, izmantojot ļoti nelielu darbinieku skaitu.

YMCA klubus labi raksturo kapteiņa Herberta Brašņevica, Latvijas armijas virspavēlnieka štāba sakaru virsnieka ar šo organizāciju, 1921. gada 2. aprīlī, savu darbību YMCA nobeidzot, rakstītais: «Visās telpās valda lielākā tīrība, un patīkamo sajūtu vēl papildina pretim plūstošais siltums un laba apgaismošana. Telpas visas ir, pateicoties arī attiecīgo karaspēka daļu priekšnieku laipnai pretimnākšanai, pienācīgi izlabotas. Vienā no šām telpām mūsu brašie karavīri var par iepirkšanas cenām saņemt kakao, kafiju, tēju, kūkas, cigaretes utt. Lai nebūtu jāgarlaikojas, tad liek spēlēt gramofonam, jeb vakaros tiek sniegti priekšnesumi uz klavierēm. Pie sienām karājas skaistas gleznas, pie kurām var pakavēt acis vaļas brīžos. Pēc pabeigtas maltītes karavīrs var iet vai nu biljarda istabā un kādu partiju biljarda spēlēt, jeb tas iet lasāmā jeb rakstāmā istabā, kur viņš atrod priekšā derīgas grāmatas visās trijās vietējās valodās, laikrakstus, spēles kā šahu, dambreti un citas. Ja viņš grib rakstīt vēstuli, tad turpat atrodas viņa rīcībā jau papīrs un konverti. To visu viņš var lietot par brīvu. Vienreiz nedēļā notiek sacenšanās šaha, dambretes jeb biljarda spēlē, pie kam vinnētājiem tiek izdalītas godalgas piemiņai no YMCA. Šie vinnesti no karavīriem ir ļoti iecienīti. Ar vārdu sakot, viscaur klubos valda labākā kārtība, un mūsu karavīri, sarunās ar mani, ir ar lielāko mīlestību izteikušies par YMCA. Ja kāds no karavīriem grib turpināt izglītību, tad viņš var par brīvu apmeklēt vispārizglītojošos kursus, kādi pastāv pie katra kluba. Šajos kursos tiek pasniegtas latviešu, angļu, franču un krievu valodas, kā arī matemātika, ģeogrāfija, vēsture, literatūra utt. Kas interesējas par reliģiju, tas var noklausīties arī priekšlasījumus par reliģijas jautājumiem. Ka šie kursi ir atraduši dzīvu interesi, norāda viņu lielais apmeklētāju skaits. Vienu reizi par 2 mēnešiem YMCA priekšnieks Lines kungs un es apmeklējam tos klubus, kas atrodas ārpus Rīgas. Arī tur visur tā pati kārtība un tīrība, un visi viņi ir ļoti apmeklēti no mūsu karavīriem. Gribu še atzīmēt, ka uz mani sevišķi labu iespaidu atstāja Rēzeknes klubs, kuru vada Didorova kungs.»

Līdzīgi labi iekārtots bija arī klubs Kārsavā, kas tika atvērts 1920. gada septembrī: «Ir dabūjamas grāmatas, laikraksti, ir pieietas dažādas spēles: šahmats, šaškas un citas. Ir arī mazs biljards un gramofons ar teicami izvēlētām platēm. Klubā karavīri var arī uz amerikāņu dāvātā papīra  rakstīt vēstules saviem tuviniekiem. Turklāt pret lētu atlīdzību var dabūt kakao, kafeju un labu baltmaizi. Tikai telpu ziņā sajūtama liela neērtība, jo viss klubs ar bufeti saspiesti četrās mazās istabiņās.»

Interesanta ir tālāk laikrakstā «Latvijas Kareivis» publicētajā rakstā ievietotā piezīme: «Pašā sākumā, kad klubs sāka darboties, dažs labs kareivis nevarēja saprast amerikāņu rīcību. Tā, piemēram, viens ne par ko negribēja ticēt, ka tik dārgas grāmatas dodot līdzi uz mājām bez jebkādas drošības naudas. Tagad pie amerikāņu draudzības un uzticības sākam pierast un, gribas ticēt, ka dāvāto uzticību arī attaisnosim. Kārsavas amerikāņu klubs īsā laikā ir pārvērties par vietējo kareivju visiemīļotāko sapulcēšanās vietu, kamdēļ pa brīvlaiku viņš pastāvīgi pārpildīts.» 

Sākot ar 1921. gada 1. septembri, sakarā ar organizācijas darbības sašaurināšanu Eiropā, YMCA klubu skaits valstī tika samazināts no pieciem līdz diviem — pa vienam Rīgā (Maskavas ielā) un Rēzeknē. Pārējos klubus, zināmu laiku izmantojot amerikāņu atstātās iekārtas bez tiesībām tās pārdot, pārņēma Latvijas armija (piemēram, Daugavpilī 29. augustā noslēgtā vienošanās paredzēja, ka Zemgales divīzijas komandieris uzņemas atbildību par aizdotajām grāmatām, galda spēlēm, traukiem un kinoaparatūru). Palikušajos amerikāņu uzturētajos klubos aktīva darbība turpinājās. Septembra beigās Latvijas ministru prezidents Z. A. Meierovics vēstulē YMCA Latvijas nodaļas vadītājam Džozefam Somervilam (Sommerville) izteica valdības pateicību organizācijai, sevišķi atzīmēts paša Somervila un viņa palīga Šafhauzera, viņa priekšgājēja Lainsa un sporta direktora Rūdolfa Hansena (Hansen) «pašaizliedzīgais, nopelnu bagātais darbs». Savukārt novembrī latviešu prese secināja, ka YMCA «neilgā laikā attīstījusi tik enerģisku darbību, ka paspējusi daudzās jaunatnes dzīves nozarēs iegūt pašu pirmo vietu. Pret šo organizāciju vairs nav aizspriedumu nevienā sabiedrības grupā, bet gan vislielākās simpātijas».

Organizācijas veikumu labi raksturo dati tikai par viena mēneša laikā paveikto — 1920. gada decembrī klubus Daugavpilī, Rēzeknē, Zilupē, divās vietās Rīgā bija apmeklējuši 38 927 karavīri, grāmatas bibliotēkās aizņēmušies — 5927, vēstules rakstījuši — 8317 karavīri, demonstrētas 54 kinoizrādes, organizēti četri priekšlasījumi, kā arī izsniegtas 27 148 kakao, 6670 kafijas krūzes, 49 003 kūkas, 2608 otrie ēdieni, 6984 sviestmaizes (sendviči), dota iespēja spēlēt biljardu, šahu, domino un citas galda spēles, katrā klubā bija pieejams gramofons, četros no tiem — klavieres. Salīdzinājumam — 1921. gada oktobrī divos palikušajos organizācijas klubos Rīgā (Maskavas priekšpilsētā) un Rēzeknē bija sarīkotas 30 kinoizrādes (8720 skatītāji), trīs priekšlasījumi (714 klausītāji), koncerti (1938 klausītāji), mūzikas un izglītības kursi (73 nodarbībās piedalījās 1993 kursanti), ik dienas abus klubus apmeklēja vidēji 862 karavīri, bija lasītas 7242 grāmatas vai žurnāli, uzrakstītas 6668 vēstules, karavīriem izsniegtas 3346 tases kakao, 550 — kafijas, 2489 sviestmaizes un kafijmaizītes, 6130 kūkas; Fiziskās audzināšanas nodaļa oktobrī Rīgā bija sarīkojusi deviņas futbola spēles (6000 apmeklētāji), noīrēta Vingrotāju biedrības zāle, kur atklāti pastāvīgi vingrošanas kursi, Rīgas Kultūrtehniskās skolas skolēniem un valsts Rīgas tehnikuma audzēkņiem vadīts pašdarbības un pašizglītības pulciņš «Kvēle», Priekuļu lauksaimniecības centrālbiedrības skolā vienu nedēļu pasniegtas sporta nodarbības, Latvijas armijas Rīgas pils apsardzības rotai un ieslodzījumā Kara cietumā ievietotajām personām organizētas dažādas sporta spēles un vingrošanas kursi (kopumā 3420 apmeklētāji); turklāt organizācijas Karagūstekņu nodaļa bija apgādājusi trīs karagūstekņu transportus (tajā skaitā 1. ungāru virsnieku transportu no Krievijas) — nodaļas telpās transportētie gūstekņi bija uzrakstījuši 2525 vēstules, 936 gūstekņiem bija noskūta bārda, 279 — nogriezti mati, tiem bija dota iespēja lasīt grāmatas, žurnālus un avīzes, sarīkotas dambretes un šaha sacensības, gandrīz katru vakaru karagūstekņi izklaidēti ar dažādiem priekšnesumiem.

Organizācijas pārskatā par darbu 1921. gada oktobrī, kas 15. novembrī tika nosūtīts komisijas vadītājam Evanam Jangam (Young), atzīmēts, ka turpināts darbs ar karavīriem Maskavas priekšpilsētā Rīgā un Rēzeknē, papildus tam «spēles un vingrošana» organizēta Rīgas pils «sargiem» (apsardzības karavīriem) un Kara cietuma ieslodzītajiem, kopumā ar 3420 vīru piedalīšanos. Tāpat demonstrētas 30 kinoizrādes (8720 apmeklētāji), organizētas trīs lekcijas (714) un koncerti (1938 apmeklētāji), mūzikas nodarbības (1993), izsniegtas grāmatas, dota iespēja rakstīt vēstules, apmeklēt kantīnes, organizētas sporta nodarbības civiliedzīvotājiem Rīgā — 9 futbola spēles (6000 apmeklētāji), divās Rīgas skolās, kā arī Priekuļu lauksaimniecības skolā pasniegtas sporta nodarbības, kā arī turpināts caurbraucošo gūstekņu aprūpes darbs. 

Tāpat 1921. gada novembrī bija sarīkotas 36 kino izrādes, ko noskatījās 9608 karavīri, 6 koncerti un 4 lekcijas (1502 karavīri), kā arī 135 priekšlasījumi par audzināšanas un mūzikas jautājumiem. Klubus dienā apmeklēja vidēji 894 cilvēki, bet klubu spēļu telpās bija nospēlētas 2559 biljarda, 1533 šaha un dambretes partijas; karavīriem bija ierīkotas slidotavas un vairāki nobrauciena kalni, aizdodot slidas un ragavas; organizācijas kantīnēs karavīri par salīdzinoši zemām (iepirkuma) cenām bija iegādājušies tēju, kafiju, kakao, raušus, sviestmaizes, augļus utt. Rīgā bija nodibināta YMCA fiziskās audzināšanas instruktoru skola, pirmo reizi atvērtas ģimnāzijas klases privātpersonām, ko apmeklēja kopumā 455 cilvēki. 1922. gada janvārī situācija bija līdzīga, pārskatā teikts, ka abos klubos karavīri izrāda lielu interesi par izglītību un mūziku — pasniegtas 164 latviešu valodas stundas, ko apmeklējuši 7905 cilvēki, 66 angļu, vācu un franču valodas stundas (498 karavīri), 14 matemātikas stundas (144 cilvēki), 80 mūzikas stundas (dziedāšana, orķestris, vijole un teorija — 2367 cilvēki), 32 kinoizrādes noskatījās 13 667 skatītāji, sniegti 10 priekšlasījumi par veneriskajām slimībām ar kinomateriāla izmantošanu (3844 virsnieki un kareivji), kareivji turpināja izmantot slidotavas un slidkalnus, kā arī «pa reizei» spēlēja hokeju. Organizācijas vingrošanas kursus bija apmeklējuši 3898 Rīgas civiliedzīvotāji, bija izveidotas hokeja komandas, septiņas komandas pieteikušās gadskārtējām vidusskolu audzēkņu ātrslidošanas stafetes sacensībām, 2100 Rēzeknes skolēniem bija demonstrētas četras mācību kinoizrādes, bija organizēta Ziemassvētku eglīte kareivjiem un vairāku skolu skolēniem, tāpat tika turpināta arī Rīgai caurbraucošo karagūstekņu aprūpe utt.

Sports un aktivitātes ārpus armijas

Organizācijas vadība palīdzēja Latvijas iedzīvotājiem tuvinieku meklējumos visās pasaules vietās, kur vien darbojās YMCA nodaļas, kā arī sniedza atbalstu organizācijām (Lauksaimniecības centrālbiedrība un citas šāda rakstura organizācijas 1921. gada rudenī saņēma ASV Lauksaimniecības departamenta YMCA piesūtītās gadagrāmatas un laikrakstus). Turklāt 1921. gada februārī A. Lainss apsolīja sniegt atbalstu Latvijas studentiem ar drēbēm, grāmatām un citām lietām, bet aprīlī nodeva Latvijas Augstskolas trūcīgajiem studentiem viņiem ASV saziedotos 2000 dolārus (sadarbībā ar ARC tika sarūpētas studentiem nepieciešamās drēbes).

1921. gada pavasarī, apceļojot reģiona valstis ar uzdevumu konstatēt situāciju ar jaunatnes izglītības apstākļiem, Latviju apmeklēja YMCA amatpersona un ārsts V. Ors (15. martā viņš izbrauca no Rīgas uz Valku). Pēc vairāku mācību iestāžu (Latvijas Augstskolas, tehnikuma, vidusskolu un pamatskolu) apmeklējuma viņš presei atzinīgi izteicās par jaunatnes noskaņojumu un atzina: «Tik grūtus apstākļus, kādos lielākā daļa jūsu jaunatnes atrodas, kad dienu jānodarbojas iestādēs un citur un mācībām atliek rīti, vakari un naktis, Amerikas jaunatne — ar nedaudziem izņēmumiem — nepazīst.»    

1921. gada martā Rīgā tika izveidota YMCA Kara gūstekņu sekcija Donalda Lourija (Lowrie) vadībā, kura  sadarbojās ar Starptautisko Sarkano Krustu un rūpējās par bijušajiem krievu karagūstekņiem, kuri cauri Latvijai atgriezās mājup no Vācijas, un vāciešiem, čehiem un ungāriem atceļā uz dzimteni no Padomju Krievijas. Sākot ar augustu, amerikāņi uzņēma vairākus gūstekņu transportus mēnesī. Oktobrī sekcijas namā Popova ielā pabija kopumā 1145 personas no trijiem transportiem. YMCA Latvijas nodaļas vadītājs Dž. Somervils, kas Lainsu amatā bija nomainījis 1921. gada jūlijā, īpaši atzīmēja ungāru virsnieku aktivitāti — piecu Rīgā pavadīto dienu laikā viņi noorganizēja orķestri, sarīkoja vairākus koncertus un galda spēļu turnīrus. Raksturīgi, ka Popova ielas namā kādu laiku minētie virsnieki dzīvoja kopā ar ungāru komunistiem, pret kuriem viņi tika samainīti (viens komunists pret sešiem virsniekiem) un kuri atradās ceļā uz Padomju Krieviju. Organizācija deva cilvēkiem iespēju nosūtīt vēstules, apmeklēt bārddzini, sarīkot šaha turnīrus, koncertus un izrādes, kā arī apgādāja tos ar ziepēm, cigaretēm, saldumiem un pārtiku. Berlīnē speciāli tika pasūtīt