Par tanka nāvi mūsdienu kara apstākļos tiek runāts jau desmitiem gadu. Nesen izskanēja runas par Lielbritānijas pilnīgu atteikšanos no smagās bruņutehnikas. Publiski pieejamo datu analīzes aģentūras “Janes” eksperti britu militārajā domnīcā “Wawell Room” publicējuši analīzi par Lielbritānijas tanku lomu mūsdienu konfliktā un kaujas lauka valdnieka nākotnes perspektīvām.
Par tanku lomu kaujas laukā tiek runāts jau no pirmās to radīšanas dienas – tanki ir dārgi, sarežģīti uzturami, to apkalpēm nepieciešama ilgstoša un dārga apmācība. Pirmie mēģinājumi atteikties no tankiem notika jau 1917. gadā, kad kaujā pie Ipras atklājās bruņutehnikas ievainojamība.
Publiski pieejamo datu analīzes aģentūras “Janes” eksperti Džons Havks (Jon Hawkes), Sems Krenijs-Evanss (Sam Cranny-Evans) un Marks Kazalets (Mark Cazalet), kas specializējušies attiecīgi sauszemes, bruņutehnikas un gaisa jautājumos, publicējuši rakstu, kurā tanks analizēts no trim aspektiem – dominances kaujas laukā, dominances tehnoloģiju jomā un dominances sabiedrībā. Autori uzsver – raksts tapis kā tieša atbilde uz pārmaiņām Lielbritānijas mehanizētā karaspēka doktrīnā un tā mērķis ir sākt diskusijas starp jomas ekspertiem.
Dominance kaujas laukā.
Mūsdienu kaujas vide ir līdzīga Otrā pasaules kara videi – gadījumā, ja tanku koncentrācijas vietas tiek pakļautas gaisa vai artilērijas triecieniem, tie visdrīzāk neizdzīvos. Tas pierādījies konfliktos sākot no Irānas-Irākas kara līdz Groznijai un operācijai “Tuksneša vētra”.
Ukrainā Krievijas spēki apvienoja 10 “Orlan” bezpilota parātus ar padomju laika 2S1 “Gvozdika” 122 mm pašgājēju haubiču baterijām. Šāda izlūkošanas-uguns atbalsta grupa īsā laikā nodarīja lielus zaudējumus Ukrainas spēkiem, iznīcinot četrus AN/TPQ-48 radarus, 37 kaujas mašīnas un 310 Ukrainas karavīrus. Līdzīgā veidā Turcijas spēki veica triecienus pret sīriešu vienībām, izmantojot “Baryaktar TB-2” dronus gan kā vadāmo raķešu platformas, gan kā uguns atbalsta koriģēšanas mašīnas, iznīcinot 2200 sīriešu karavīru, 103 tankus, 6 pretgaisa aizsardzības sistēmas un 72 haubices.
Krimas aneksijas laikā Krievijas spēki skaitliski atpalika no konfliktā iesaistītajiem Ukrainas spēkiem, taču darbojās daudz agresīvāk, spējot gandrīz nekavējoties ieviest dzīvē nacionāla līmeņa lēmumus. Domnīcas RAND pētījums par Krievijas operācijām Krimā un Austrumukrainā (Lessons from Russia’s Operations in Crimea and Eastern Ukraine) liecina, ka konflikta rezultātu izšķiroši var atrisināt ātra un agresīva rīcība. Šādā scenārijā tankam ir neapšaubāma loma, taču daudz svarīgāks ir nevis tanks kā mistiska kaujas sistēma, bet gan sistēma, kurā tas ir iekļauts.
Gan Sīrijas, gan Ukrainas konflikti gadījumos tanku klātesesamība konflikta iznākumu neietekmēja vairāk nekā apkārtējā temperatūra, taču jāuzsver - lielie bruņutehnikas zaudējumi ir saistīti ar nespēju integrēt tanku kopā ar citām bruņoto spēku komponentēm, piemēram, pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmām.
“Janes” redaktoru trio uzsver – ja Lielbritānija vēlas būt gatava konfliktam ar Krieviju, tomēr jāņem vērā, ka konflikts sāktos ar plašu precīzās novades ieroču izmantošanu pa kritisko infrastruktūru un NATO komandvadības un apgādes infrastruktūru. Šādā konfliktā izšķiroši svarīga ir spēja sevi pasargāt no gaisa draudiem. Jautājumā par asimetriskiem konfliktiem tiek atzīmēts – kaujas Mosulā pierādīja, ka nemiernieku spēki var sagraut regulāros spēkus, ja tiem dod nepieciešamo laiku. Šādos apstākļos tankiem ir nenovērtējama loma, taču tikai tad, ja tie mērķi var sasniegt laikā.
Dominance tehnoloģiju jomā.
Mūsdienu tehnoloģijas ir radījušas stāvokli, kurā tanki kaujas laukā vairs neatrodas “barības ķēdes” virspusē. Tanka uzdevums kaujas laukā ir izmantot neatkārtojamo uguns jaudas, aizsardzības un mobilitātes balansu, kas tajā ir integrēts agresīviem un mobiliem triecieniem, pārņemot iniciatīvu. Mūsdienās aizsardzības, uguns jaudas un mobilitātes triādē aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta uguns jaudai. Drīzumā varam sagaidīt 130 milimetru lielgabalus ar integrētām vadāmo prettanku raķešu sistēmām.
Ir skaidrs, ka nākotnē aizvien vairāk kauju norisināsies sarežģītā vidē un urbānās teritorijās, kurā uzbrukumi var sekot no katra virziena agrākās frontālās arkas vietā. Šādos apstākļos tankam visapkārt ir nepieciešama vienādi stipra aizsardzība, taču mūsdienu tehnoloģijas tuvojas savu spēju maksimumam, līdz ar to mūsdienās mēs nevar runāt par tanku kā par galveno plēsēju kaujas laukā, kas var izturēt vismaz vienu līdzvērtīga pretinieka triecienu un turpināt darboties.
Mūsdienās pat ar papildu aizsardzības komplektiem tanki ir kļuvuši vārīgi pret ieroču sistēmām, kas tos apdraud jau brīdī, kad tie parādījušie pie horizonta. Tanka novērošanas un tēmēšanas ierīces, kas nodrošina kaujas mašīnas darbību šādās distancēs, ir jūtīgas pret šķembām un triecienviļņiem, savukārt pret potenciālajiem tanka pretiniekiem tas var justies drošs tikai priekšā, un arī ne vienmēr.
Problēmu daļēji risina aktīvās aizsardzības sistēmas (Active Protection Systems-APS), kas iznīcina tuvojošās raķetes un lādiņus vēl to lidojuma posmā, taču arī šīs risinājums nav pilnīgs; ne velti neviena valsts līdz šim APS vārdā nav piekritusi samazināt tanka bruņas vai arī tās specializēt pret zemkalibra šāviņiem.
Pēdējo desmitgadu laikā kaujas tanku svars ir pieaudzis vidēji par 15 līdz 20 tonnām, apgrūtinot apkopi un samazinot tanka mehānisko daļu ilgmūžību. Ievērojami ir samazinājusies mehanizēto vienību mobilitāte; analītiskie manevri paredz, ka veselas vienības var tikt iznīcinātas vēl pirms sapulcēšanās koncentrēšanās punktos; gadījumā, ja tiktu izmantotas vieglākas, ātrākas vienības, šāds scenārijs nav paredzams.
Dominance sabiedrībā.
Mūsdienās nav mainījusies tikai kaujas lauka vide – mainījusies ir arī sabiedrība un ekonomika. Lielbritānijai vairs nav pasaules impērijas, kas spējīga finansēt daudzskaitlīgus un modernākajām tehnoloģijām apgādātus Bruņotos spēkus. Tā vietā Apvienotā Karaliste aizsardzībai gadā tērē aptuveni 2% no sava aizvien sarūkošā IKP. Tā rezultātā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados ir panīkusi arī Lielbritānijas aizsardzības rūpniecība.
Sabiedrība aizvien vairāk neatbalsta valstu tiešu iesaistīšanos konfliktos aiz tās robežām, tā vietā priekšroku dodot humanitārajai palīdzībai un aizsardzības budžeta novirzīšanai sociālajām garantijām. Nesenā aptaujā Lielbritānijas sabiedrībā aizsardzības izdevumi ierindojās otrajā vietā kategorijā “kurā sektorā Lielbritānijas valdība tērē pārāk daudz” pēc finansiālās palīdzības ārvalstīm.
Šī iemesla dēļ Lielbritānijā ir aktualizējusies diskusija par Bruņoto spēku prioritātēm. Pēc Aukstā kara Lielbritānija kopā ar sabiedrotajiem ir iesaistījusies tikai zemas intensitātes konfliktos pret daudz vājākiem pretiniekiem. Ja neskaita Persijas līča karu, tanki šajos konfliktos ir spēlējuši otršķirīgu lomu.
Lielbritānijas tanku dizaini, piemēram, “Challenger 2”, ir balstīti izdzīvošanas kategorijā, līdz ar to “Challenger 2” jaunākais uzlabojumu komplekts “Theatre Entry Standard TELIC – TEST” ir palielinājis tanka svaru līdz 74,8 tonnām, tajā pašā laikā būtiski nepalielinot tanka izdzīvošanas spēju pret tādiem prettanku raķešu kompleksiem kā krievu “Kornet”. Jo modernāks tanks, jo vairāk tas izmaksā - jo vairāk tas izmaksā, jo mazāka iespēja to iekļaut bruņojumā nepieciešamajā skaitā.
Visbeidzot, aizvien samazinoties Lielbritānijas karavīru skaitam, Britu armijas tanku pulki kļūst par šķērsli citu vienību attīstībai. Pašreizējā situācijā 200 britu tanki visdrīzāk nav ne laicīgi izvēršami, ne pietiekamā skaitā, lai stātos pretī Lielbritānijai līdzvērtīgam pretiniekam.
Austrumeiropas valstīs tanki bruņojumā ir nepieciešami kaut vai tikai tāpēc, ka šīs valstis atrodas Krievijas tuvumā, kura, savukārt uzbrukumam var izvērst lielus pašas tanku spēkus. Savukārt valstīm, kas atrodas tālāk no šīs zonas, ir jāizsver tanku lietderība attiecībā pret tādām sistēmām kā kājnieku kaujas mašīnas. Tiesa, tas nav vienkāršs salīdzinājums, kas izsver lielgabala kalibru un bruņu biezumu, bet gan rūpīga analīze par iespēju savu bruņutehniku laicīgi izvērst un integrēt plašākā mērogā.