Vakar, 24. aprīlī, Latvijas Kara muzejā norisinājās oficiāla dāvinājuma pieņemšanas procedūra, kuras laikā muzejs savā krājumā pārņēma bijušā Latvijas Kara flotes komandkapteiņa, zemūdenes “Ronis” komandiera Hugo Legzdiņa personīgās lietas, ko muzejam nodeva komandiera dēls Kārlis Legzdiņš. Pasākumā piedalījās Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere, Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Māris Polencs un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bijušais komandieris, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Arī “Sargs.lv” bija iespēja vērot svinīgo dāvinājuma pasniegšanu.
Kopā muzejam tika nodota 141 vēstures liecība, kuru vidū arī Latvijas, Francijas un Zviedrijas augstākie valsts apbalvojumi, Jūras kara flotes virsnieka formas tērpa žakete, dokumenti, fotogrāfiju kolekcija un citas unikālas liecības.
Savā uzrunā Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere uzsvēra: šis dāvinājums ir īpašs ar to, ka tik apjomīga un visaptveroša kolekcija, kas atspoguļo viena Latvijas armijas virsnieka dzīves un dienesta gaitas, muzeja krājumā nonāk samērā reti. Muzeja vārdā direktore pauda ārkārtīgi lielu pateicību Hugo Legzdiņa dēlam Kārlim Legzdiņam par šo dāvinājumu, atgādinot, ka zemūdenes “Ronis” komandierim savā garajā mūžā bija iespēja ne vien pieredzēt Latvijas Kara flotes izveidi 1919. gadā un tās bojāeju 1940. gadā, bet arī Latvijas Jūras spēku atjaunošanu 1991. gadā.
Arī Hugo Legzdiņa dēls Kārlis Legzdiņš izteica savu pateicību Latvijas Kara muzejam par atsaucību dāvinājuma pieņemšanā, kā arī dāvinājuma iniciatoram – viceadmirālim Gaidim Andrejam Zeibotam, kurš savulaik bijis personīgi pazīstams ar Hugo Legzdiņu. Bijušā zemūdenes komandiera dēls neslēpa prieku, ka tēva piemiņas lietas būs pieejamas publiskai apskatei tieši viņa 120. jubilejas gadā.
Pēc muzeja darbinieku aicinājuma savās atmiņās par Hugo Legzdiņu dalījās arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bijušais komandieris, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, kuram bija iespēja ar bijušo zemūdenes “Ronis” komandieri iepazīties 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad viņš uzsāka atjaunot Latvijas Jūras spēkus.
Viņš uzsvēra, ka Hugo Legzdiņa personīgo lietu nodošana muzejam ir svarīga arī tāpēc, ka šobrīd notiek karš, bet kara laikā runāt par vēsturi un tās mācībām ir īpaši liela vajadzība.
Hugo Legzdiņš (1903-2004) bija Latvijas Kara flotes komandkapteinis un zemūdenes ”Ronis” komandieris. Uz zemūdenes ”Ronis” Legzdiņš dienēja no 1926. līdz 1940. gadam, no telegrāfista kļūstot par “torpēdvirsnieku” un visbeidzot – par zemūdenes komandieri. Lai apgūtu zemūdenes ieroču sistēmu darbību un tās izmantošanu flotes sastāvā, Hugo Legzdiņš savas zināšanas papildināja gan Francijā, gan Zviedrijā. Diemžēl jaunā jūras virsnieka karjeru pārtrauca Latvijas valsts okupācija un Kara flotes likvidācija. Padomju okupācijas gados Legzdiņš strādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu pasniedzēju Mangaļu jūrskolā.
Hugo Legzdiņš apbalvots ar 4. un 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2. šķiras Zviedrijas Zobena ordeni un Francijas Goda leģiona ordeni. “Vecās” Latvijas Kara flotes pēdējais virsnieks Hugo Legzdiņš aizgāja mūžībā 2004. gadā, 101 gadu vecumā.
Zemūdenes “Ronis” un “Spīdola” bija unikāla Latvijas Kara flotes sastāvdaļa, tās pēc Latvijas Kara ministrijas pasūtījuma tika ražotas Francijas kuģu būvētavās Havrā un Nantē, projekts abām zemūdenēm bija kopīgs, un tā izstrādē piedalījās arī latviešu inženieri. Bruņojumā bija viens 75 milimetru zenītlielgabals, divas “Lewis” tipa patšautenes, seši torpēdu aparāti 450 milimetru torpēdām. Katram jūrniekam bija arī sava šautene, parasti angļu “Ross–Enfield” markas. Uz katras zemūdenes bija izvietota 28 vīru komanda, kurā bija trīs virsnieki un trīs virsniekvietnieki. Uz citu tā laika zemūdeņu fona “Spīdola” un “Ronis” izcēlās ar grozāmu torpēdu palaišanas aparātu.
Pēc PSRS karaspēka ienākšanas 1940. gadā zemūdenes savā kontrolē pārņēma Sarkanā armija, kas tās saspridzināja un nogremdēja pirms Vācijas spēku ienākšanas Latvijā. Formālais iemesls zemūdeņu iznīcināšanai bija nevēlēšanās pieļaut to nonākšanu vācu karavīru rokās, taču pastāv versija, ka padomju karavīri vienkārši nemācēja apieties ar Francijā ražoto zemūdeņu smalkajām iekārtām, kuras paši latviešu jūrnieki savulaik apguva Francijā.
Pasākuma noslēgumā Latvijas Kara muzeja darbinieki solīja darīt visu iespējamo, lai Hugo Legzdiņa personīgo lietu kolekcija iespējami drīz būtu pieejama publiskai apskatei visiem muzeja apmeklētājiem.