Latviešu karavīri Ziemassvētkus svinējuši visos laikos. Ja kara laikā svētbrīdis bija vismaz neliela atelpa no kara laukā piedzīvotajām šausmām, tad Latvijas brīvvalsts laikos Ziemassvētku svinības noritēja ikvienā vietā, kur bija izvietoti karavīri, tos svinot pie eglītes un bagātīgi klāta galda. Īpaši padomāts tika arī par karavīru atvasēm. Pateicoties karavīru dāmu biedrībām, bērniem tika rīkotas eglītes un gādātas dāvanas, “Sargs.lv” stāsta Latvijas Kara muzeja direktora pienākumu izpildītājs Juris Ciganovs.
“Ja mēs runājam par Pirmo pasaules karu un latviešus strēlniekiem, tad vārdam “Ziemassvētki” šajā sakarā ir īpašs skanējums. Ritēja 1917. gada 5.-11. janvāris pēc jaunās laika mērīšanas (1916. gada 23.-29. decembris pēc vecā stila). Latvijas teritorijā plosījās 1. Pasaules karš, Kurzemē atradās vācu armija, cīņas ritēja Rīgas dienvidu pievārtē,” stāsta J. Ciganovs.
Vēsturnieks norāda - Krievijas armijas vēsturē šīs kaujas ierakstītas kā Mītavas jeb Jelgavas operācija, savukārt vācu armijas vēsturē tās pazīstamas kā Ziemas kaujas. Latviešu strēlnieku vēsturē šis kaujas uz mūžīgiem laikiem ierakstītas kā Ziemassvētku kaujas.
Ziemassvētku kaujas Pirmajā pasaules karā bija lielākā Krievijas armijas Ziemeļu frontes kaujas operācija visā Rīgas iecirknī. Šīs kaujas apvītas ar daudzām leģendām, kas vēlākajos gados apaugušas, arī ar izdomājumiem un izskaistinājumiem. Taču tās mūžam paliks vēsturē kā latviešu strēlnieku varonības izpausmes paraugs, lai gan tiek dēvētas par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā vienkāršu lielgabalu gaļu. Tajā pašā laikā strēlnieku varonība Ziemassvētku kaujās un vēlāk sekojošās Janvāra kaujās (1917. gada 25.-31.janvārī) cēla latviešu tautas pašapziņu un parādīja latviešu tautības karavīrus kā militāru spēku, ne sliktāku par krievu un vācu karavīriem. Par tā laika latviešu strēlnieku kaujas varonību rakstīja ne tikai vietējā prese, bet arī daudzi laikraksti Francijā, Lielbritānijā un citviet pasaulē.
1916. gada Ziemassvētku svinības tā laika Latviešu strēlnieku frontes pusē savā grāmatā “Mazās piezīmēs” aprakstījis arī rakstnieks un latviešu strēlnieks Kārlis Skalbe.
“Un tad Ziemas svētku naktī meža vidū, kara nometnē stāvēja eglīte, kuras sveču ugunis raustījās un dzēsa ziemeļu vējš. Ap viņu pulcējas strēlnieki baltos mēteļos, lai iekšēji sagatavotos pārdrošākam un varonīgākam kaujas uzdevumam, kāds vēl nebija piedzīvots latvju vēsturē. Mācītājs runāja, sveces uzliesmoja un dzisa. Atskanēja “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Tad, palausīdami klusiem kamanas saucieniem, baltie stāvi izlīda, un otrā rītā mēs dzirdējām, ka Ziemassvētku naktī bez neviena lielgabala šāviena pārrauta stipri nocietinātā vācu fronte. Bet jaunais mežs bija nocirsts”.
Diemžēl daudziem strēlniekiem tie izrādījās pēdējie Ziemassvētki, piebilst J. Ciganovs.
Pēc uzvaras Neatkarības karā, ik gadu Ziemassvētku godināšana Latvijas armijā kļuva par neatņemamu sastāvdaļu. Lai gan tolaik daudzi jaunieši bija pakļauti obligātajai kara klausībai, ik gadu Ziemassvētki tika svinēti karaspēka daļu izvietojumos.
Ieskatu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijās un pasākumos Latvijas armijā starpkaru periodā sniedz arī laikraksts “Latvijas Kareivis”. Kā izriet no publikācijām, neraugoties uz dienesta gaitām, Ziemassvētkos nav trūcis ne kultūras pasākumu, ne dažādu bagātīgi klātu galdu izvietojumos.
Tā 1926. gadā laikraksts “Latvijas Kareivis” informēja par svētku pasākumu Doma baznīcā:
“Pirmos Ziemassvētkus pulksten sešos vakarā Māras baznīcā [kādreizējais Doma baznīcas nosaukums] dievkalpojums ar eglīti karavīriem. Dievkalpojumu vadīs Rīgas garnizona mācītājs Tēriņš. Muzikālo daļu kuplinās operdziedātājs E.Ramats, kapteinis Redlihs (vijole), H. Kreicburgs (ērģeles).”
Tā paša 1926. gada laikraksts “Latvijas Kareivis” sniedz ieskatu arī par Ziemassvētku svinēšanu tā laika Latvijas Armijas vienībās. Foto: Kara muzejs
“Pēdējā darba diena gāja uz beigām. Tuvojās Ziemassvētku vakars. Paši kareivju uzģērbās jaunos uzvalkos un ar nepacietību gaidīja rīkojumus no virsseržanta par eglītes uzstādīšanu. Tas kā vienmēr laipns “bardzībā”, beidzot deva rīkojumu, stingri pieteikdams, ka pēc divām stundām eglītei jābūt gatavai, jo tad ieradīšoties rotas komandieris ar virsniekiem. Čaklās rokas nu naigi rāvās ap eglīti, bet pats virsseržants ar pāris vingriem puišiem uzkopa galdu. Uz galda pa pilnam lika saldumus, aukstos un karstos cepumus. Par to savlaicīgi bija rūpējušies rotas virsnieki, lai svētki iznāktu spožāki. Veiklā darbā laiks pagāja ātri, galdi apklāti un tīkamā stilā izdekorētas telpas. [...] Rotas apmācītais koris nodziedāja divas himnas, vienu, šī lielā svētvakara himnu par kluso nakti, un otru – mūsu tautas lūgšanu. Rotas saime sēdās ap klātiem galdiem un ieturēja svētku vakariņas. Virsnieki dalījās dzīvās pārrunās ar kareivjiem , telpā valdīja nesamākslota omulība un sirsnība”.
Līdzīgs “Latvijas Kareivja” raksts par Ziemassvētku svinēšanu Latvijas Armijas vienībā veidots arī gadu vēlāk – 1927. gadā, atklājot, ka šoreiz vienībās dienošie karavīri tikuši arī pie praktiskām dāvaniņām.
“Vakar (1927.gada 24.decembris) galvenā štāba rotas karavīri savās telpās pulcējās pie mirdzošas eglītes. Garnizona mācītājs J.Tēriņš noturēja īsu dievkalpojumu, [...]pēc dievkalpojuma klātesošie pie svecīšu gaismas nodzied valsts himnu. Tad sākās Ziemassvētku dāvanu izdalīšana. Katrs rotas karavīrs saņēma ko nebūt lietišķu, savām vajadzībām piemērotu: piezīmju grāmatiņas, glītas tintnīcas, piezīmju klades, pastmarku un aplokšņu komplektus, nažus uc.[...] Elektrotehniskajā divizionā Ziemassvētkus nosvinēja vakar. Pulkvedis Bergs aizrādīja uz Ziemassvētku nozīmi un prieku. Karavīru koris nodziedāja vairākas piemērotas dziesmas. Vakars noslēdzās ar dāvanu izdalīšanu karavīriem. Pēc valsts lūgšanas (t.i.. himnas) karavīri uzsauca laimes Latvijai”.
Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1927. gadā vēsta, ka svētkos aizmirsti netika arī tie karavīri, kuri veselības problēmu dēļ Ziemassvētkus sagaidīja nevis izvietojumā kopā ar dienesta biedriem, bet gan medicīnas iestādēs. Par svētku sajūtu nodrošināšanu slimojošajiem karavīriem parasti rūpējās karaspēka vienību Dāmu komitejas – uz brīvprātības principiem veidotas virsnieku sievu sabiedriskās organizācijas, kuras pastāvēja katrā Latvijas armijas garnizonā. Šādas komitejas nodarbojās ar saviesīgās dzīves organizēšanu karavīru vidū, vāca līdzekļus labdarībai, rūpējās par materiālo atbalstu trūcīgākajiem kareivjiem, bet Ziemassvētkos – rīkoja svētku pasākumus.
“Pirmajos Ziemassvētkos Rīgas garnizona draudzes dāmu komiteja sarīkoja kara slimnīcā eglīti slimajiem karavīriem. Tika izdalītas arī dāvanas: grāmatas, rakstāmlietas, saldumi, u.t.m.l. Dāvanu iegādāšanai garnizona draudzes dāmu komiteja izlietojusi daļu no izrīkojuma atlikuma un bez tam dāvanu izsniegšanu slimiem karavīriem silti atbalstījuši mūsu rūpnieki un tirgotāji”, 1927. gada 24. decembrī vēstīja “Latvijas Kareivis”
Iepriecināti Ziemassvētkos tika arī karavīru bērni. 1930. gadā laikraksts “Latvijas Kareivis” rakstīja: “Rīgas garnizona virsnieku saimes bērniem eglīti dedzināja virsnieku kluba telpās, pie mirdzošās eglītes bija sanākuši 370 Ziemassvētku vecīša gaidītāji. Jāatzīmē, ka mazo gaviļnieku skaits ir stipri pieaudzis, jo pagājušajos svētkos to bija 300,bet aizpagājušos – tikai 80”.
Līdzīgs pasākums organizēts arī 1937. gadā. Par to “Latvijas Kareivis” raksta: “Par jauku tradīciju 5.Cēsu kājnieku pulkā izveidojusies Ziemassvētku eglītes dedzināšana pulka virsnieku un virsdienesta karavīru bērniem un viņu apdāvināšana. Šogad eglītes bija pulcējušas sevišķi kuplu dalībnieku skaitu”.
Savukārt 1938. gadā “Latvijas Kareivis” rakstīja par Ziemassvētku svinēšanu dažādās Latvijas pilsētās izvietotajās Latvijas armijas vienībās “Daugavpilī izvietotajā 10.Aizputes kājnieku pulkā 22.decembrī pulka karavīriem bija rīkots Ziemassvētku vakars. Svētrunu teica garnizona mācītājs prāvests A. Rumpēters. Vakaru kuplināja pulka virsdienesta instruktoru koris un orķestris. Atsevišķajā artilērijas divizionā (šī vienība bija izvietota Cēsīs – aut.piez.) svētku eglītes vakars notika 22.decembrī. Sarīkojumā ieradās arī Cēsu pilsētas un apriņķa pašvaldību priekšstāvji. Svētrunu teica garnizona mācītājs Hermanis. Artilērijas virsnieka vietnieku kursanti koris nodziedāja vairākas dziesmas”.
Zīmīgi, ka tieši 1938. gadā toreizējais Latvijas Armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis ieviesa arī kopīgas Jaungada sagaidīšanas svinības. Arī šo svētku norisi atspoguļoja “Latvijas Kareivis”:
“Armijas komandieris ģenerālis K.Berķis norādījis Jaungada sagaidīšanu karaspēka daļām un iestādēm sarīkot savos klubos, bet karaspēka daļām un iestādēm Rīgā, kurām savu klubu nav, tādus sarīkot: virsniekiem – Armijas virsnieku klubā, bet virsdienesta karavīriem un viņu ievestiem viesiem – Armijas kareivju klubā. Jaungada sagaidīšanā armijas virsnieku klubā ieradīsies arī Valsts prezidents K. Ulmanis. Svinību sākums Armijas virsnieku klubā 31.decembrī plkst.23.30. Ietērps – svinību, ar ordeņiem”, tā skanēja oficiāls armijas komandiera norādījums.
Ziemassvētki īpaši gaidīti svētki brīvvalsts laikā bija arī topošajiem virsniekiem - Kara skolas kadetiem. Kā savās atmiņās dalās Kara skolas absolvents Teodors Dreimanis, tas bija gaidīts laiks.
“Decembra mēnesis bija ievērojams ar Ziemassvētku un Jaungada atvaļinājumu, bet tikai tad, ja viss bija kārtība, t.i., ja bija izturēta sveicināšanās pārbaude un nebija izdarīti kādi citi grēki, kas nobīdīja nabaga kadetiņu t.s. trešajā šķirā par uzvešanos. Tādam grēciniekam nebija iespējas tikt atvaļinājumā. Tādu nelaimīgo nebija daudz, bet pa reizei gadījās”, savās atmiņās raksta T. Dreimanis.
Noslēdzot sarunu ar “Sargs.lv”, J. Ciganovs atzīst - latviešu karavīru ikdienas dzīves un tradīcijas, tostarp Ziemassvētku svinēšana, Latvijas militārajā vēsturē aizvien ir maz pētīta joma, tomēr tas būtu tā vērts, jo tajā varētu slēpties vēl daudz citu interesantu faktu.
