Kopumā esam paveikuši plānoto

Pavēlniecība, sadarbībā ar Afganistānas valdību, koordinē ziemeļu reģionā izvietoto valsts drošības spēku apmācību un profesionālo attīstību, tādējādi nozīmīgos reģiona rajonos sekmējot ekonomisko situāciju, labklājību un kultūras attīstību. Viens no uzdevumiem ir novērst iespējamos nemierus reģionā, arvien vairāk integrējot vietējo drošības spēku spējas cīņā ar nemierniekiem.

Pavēlniecības atbildībā ir deviņas valsts provinces: Badakšana, Baghlana, Balkha, Farjāba, Javzjana, Kunduzas, Sari Pula, Samangana un Takhara, un tā robežojas ar Tadžikistānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Pakistānu un Ķīnu. Tās platība ir 62, 607 tūkstošu kvadrātjūdžu un aprēķini liecina, ka ziemeļu reģionā dzīvo aptuveni 6,7 miljonu iedzīvotāju.

Ziemeļu reģionālās pavēlniecības atbildības rajonā šobrīd dien Albānijas, Beļģijas, Horvātijas, Vācijas, Ungārijas, Latvijas, Nīderlandes, Norvēģijas, ASV, Turcijas, Armēnijas, Bosnijas un Hercegovinas, Somijas, Maķedonijas, Mongolijas, Montenegro un Zviedrijas karavīri. Pavēlniecības pārziņā ir trīs Provinču atjaunošanas vienības.

Kopš šā gada februāra Afganistānas Ziemeļu reģionālās pavēlniecības komandieris ir ģenerālmajors Jergs Follmers (Jörg Vollmer). Vācijas bruņotajos spēkos viņš dien kopš 1978. gada, kad uzsāka dienestu vieglajā kājnieku bataljonā. Dienējis vada komandiera amatā Mehanizētajā kājnieku bataljonā Hamburgā. Ieguvis nozīmīgu komandējošā sastāva virsnieka pieredzi Mehanizētajā kājnieku bataljonā Lībekā un Mehanizētajā kājnieku bataljonā Minsterē. Drīz pēc Bundesvēra vadības akadēmijas Ģenerālštāba kursa absolvēšanas viņš tiek paaugstināts par 14. brigādes štāba priekšnieku. 1997. gadā ģenerālmajors J. Follmers tika paaugstināts bataljona komandiera amatā. Vadījis izlūkošanas un operāciju plānošanas pārvaldes armijas štābā. 

Šī nav pirmā reize, kad ģenerālmajors J. Follmers ieņem augsto Afganistānas Ziemeļu reģionālās pavēlniecības komandiera amatu. Šajā amatā viņš kā 37. mehanizē-tās kājnieku brigādes komandieris dienējis no 2009. gada janvāra līdz 2009. gada oktobrim. Pēc atgriešanās no Afganistānas 2010. gadā viņu paaugstināja par Vācijas—Nīderlandes vienības štāba priekšnieku Minsterē. Šobrīd Vācijā viņš ir Speciālo operāciju divīzijas komandieris. Nozīmīgu starptautisko operāciju pieredzi ieguvis arī Bosnijā un Hercegovinā (IFOR, SFOR).

Aicinājām ģenerālmajoru J. Follmeru pastāstīt par drošības situāciju Afganistānas ziemeļu reģionā, sadarbību ar Latvijas kontingentu un tiem izaicinājumiem, kas koalīcijas spēkus sagaida pēc tam, kad valsts drošība ir nodota vietējo drošības spēku pārziņā.

— Kā jūs raksturotu pašreizējo drošības situāciju valsts ziemeļu reģionā?

— Afganistānas drošības nodošanu vietējo drošības spēku pārziņā noteikti varētu dēvēt par 2013. gada aktivitāšu stūrakmeni. Tā kā ziemeļu reģiona drošība jau bija nodota vietējiem drošības spēkiem, tad mums šis bija vairāk politisks signāls. Šobrīd afgāņi visās valsts provincēs paši atbild par drošības situāciju. Tas ir liels solis uz priekšu. Piemēram, ja salīdzina situāciju valstī pirms desmit gadiem un šobrīd, no militārās perspektīvas atšķirība ir milzīga. Toreiz — nebija armijas, nebija funkcionējošas policijas. Šobrīd mums ir vairāk nekā 350 tūkstošu drošības spēku pārstāvju, no kuriem aptuveni 185 tūkstoši ir karavīri.

NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku misija tuvojas noslēgumam. Šajā laikā esam bijuši būtiska daļa no vietējo drošības spēku veidošanās un apmācību procesa — kvantitāte sasniegta, daudz darīts kvalitātes uzlabošanā. Vienmēr ir iespēja izaugsmei, bet es uzskatu, ka kopumā esam paveikuši plānoto. Vērtējot ekonomisko perspektīvu, jāteic, ka ziemeļu reģionā vērojams liels progress. Būtiski uzlabojusies ceļu infrastruktūra, piemēram, «Ring Road» projekts savieno reģionu ar svarīgiem robežšķērsošanas punktiem — Hairatonu, Širhanbandāru.

Milzīgs solis reģiona attīstībā ir starptautiskās Mazāri Šarīfas lidostas atklāšana, kas savukārt nozīmē vairāk investīciju ienākšanu Afganistānas ziemeļos. Divreiz nedēļā būs tiešie reisi no Mazāri Šarīfas uz Stambulu. Pirmā aviosabiedrība, kas šeit ienākusi ir «Turkish Airlines».

— Kā jūs redzat Afganistānas nākotni?

— 2014. gads būs izšķirošs. Tas būs arī Afganistānas vēlēšanu gads. No vēlēšanu norises un to iznākuma ir atkarīgi daudzi procesi valstī. Vēlēšanu organizatorisko jautājumu risināšana jau ir sākusies. Pagaidām bez incidentiem. Nākamgad noslēdzas NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku misija šajā valstī. Mēs esam gatavi turpināt sniegt atbalstu. Svarīgi Afganistānas iedzīvotājos radīt pārliecību, ka starptautiskā iesaiste valstī turpināsies. Daudz kas būs atkarīgs no Afganistānas valdības lēmumiem un starptautisko vienošanos satura. Vācija ir paudusi savu nostāju turpināt iesaisti Afganistānā ar 600—800 karavīriem. Šobrīd mēs raugāmies arī citu nāciju virzienā, kas mums sniegs atbalstu valsts ziemeļu reģionā, jo ar 600 karavīriem mēs to nevarēsim paveikt. Ņemot vērā līdzšinējo augsti profesionālo sadarbību, ceru, ka arī Latvija turpinās sniegt atbalstu ar saviem karavīriem. Ar Latvijas karavīriem tikos arī 2009. gadā, kad pirmo reizi biju Ziemeļu reģionālās pavēlniecības komandieris. Vienmēr bija patīkami viņus apmeklēt Provinču atjaunošanas vienībā Meimenā, aprunāties un redzēt, cik profesionāli viņi pilda savus dienesta pienākumus.

Arī šobrīd augstu novērtēju Latvijas karavīru ieguldījumu, kuri dien pavēlniecības štābā un Ziemeļvalstu un Baltijas pārejas atbalsta vienībā. Ļoti vēlos redzēt Latvijas karavīrus Afganistānā arī turpmāk kopā ar mums, jo jums tiešām ir profesionāli virs-nieki, instruktori un karavīri.

Pulkvežleitnants Māris Tūtins šobrīd ir Ziemeļu reģionālās pavēlniecības komandieris, Apvienotā operāciju centra priekšnieks. Savukārt 2010. un 2011. gadā šo augsto amatu ieņēma Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts. Apvienotā operāciju centra priekšnieka uzdevumos ietilpst valsts ziemeļu reģionā notiekošo operāciju kontrole, koordinēšana un nepieciešamības gadījumā arī to vadīšana.

— Pastāstiet, lūdzu, par dienestu Apvienoto operāciju centrā. Kā ir mainīju-sies situācija, kopš atbildība par drošību nodota afgāņiem?

— Provincēs valsts ziemeļu reģionā vietējie drošības spēki operācijas veic ļoti sekmīgi. Atsevišķās situācijās mēs viņiem sniedzam atbalstu, bet tie tiešām ir izņēmuma gadījumi. Drošības kontroles nodošanas ceremonija vietējiem drošības spēkiem bija vairāk formāla ceremonija. Ziemeļu reģionā drošības pārņemšana jau bija notikusi pa-gājušā gada nogalē. Šobrīd drošības situācijā nav vērojami dramatiski kritumi.

— Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākais izaicinājums vietējiem drošības spēkiem?

— Noticēt sev un darboties ar lielāku entuziasmu. Reizēm entuziasms ir izšķiro-šais. Vienībās, kur ir komandieri ar pieredzi, atbilstošu izglītību un vēlmi darīt, viss no-tiek ļoti veiksmīgi arī ar maziem resursiem. Svarīgi ir turpināt sniegt atbalstu afgāņiem, jo šobrīd, cik esmu runājis ar vecākās paaudzes afgāņu virsniekiem, kas pieredzējuši 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu, bažas rada 2014. gads. ISAF misija beidzas, bet tas nenozīmē, ka mēs visi dosimies mājās.

— Jūs esat dienējis Afganistānā 2004. gadā. Kā mainījusies situācija?

— Pirmais — ir izveidoti profesionāli drošības spēki, proti, armija, policija. No-teikti jāpiestrādā pie instruktoru un virsnieku korpusa militārās izglītības sistēmas pilnveidošanas. Afgāņi saviem spēkiem ir pietiekami daudz paveikuši. Vietējo drošības spēku pārstāvji atzīst, ka Afganistānas reljefs ir ļoti sarežģīts un ir lielas problēmas kal-nu reģionos sniegt saviem spēkiem atbalstu, tāpēc NATO spēki regulāri saņem lūgumu pēc palīdzības. Tieši gaisa spēki ir joma, kas Afganistānai sadarbībā ar NATO vadīto drošības atbalsta spēku operāciju jāattīsta.

— Ko jums nozīmē dienests starptautiskā vidē, un kāds ir galvenais ieguvums?

— Mēs redzam, ka profesionālajā ziņā neesam sliktāki par citiem. Daudzi mūsu karavīri ir pat galvastiesu pārāki. Profesionalitāte nav atkarīga no valsts, tā ir atkarīga no konkrēta indivīda, no viņa izglītības līmeņa, entuziasma. Man pašam lielākais ieguvums ir unikālā iespēja dienēt šajā vidē, konkrētā amatā, pieņemt sarežģītus lēmumus. Latvijā mēs reizēm nenovērtējam to, kas mums ir dots, — mums apkārt ir brīnišķīga zaļa zeme un, pats galvenais — mums ir miers.

Vislielākais pluss Afganistānā ir iespēja strādāt ar modernajām tehnoloģijām. Ar to palīdzību tiek paveikts liels darbs, tiek arī novērsta kaujas darbību iespējamā ietekme uz civilo sabiedrību. Tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. Mēs, Latvijas karavīri, esam gatavi ar šīm tehnoloģijām strādāt. Cits jautājums — cik mēs tam esam apmācīti, cik esam gatavi paši mācīties, sēdēt mājās un lasīt, meklēt, izglītoties. Moderno tehnoloģiju straujā attīstība ir izaicinājums ne tikai Latvijai, bet visām pasaules armijām.