Ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš
Esmu darbaholiķis, bet, kad atpūšos, to vislabāk daru pie ezera ar makšķeri rokās vai zīmējot. Tā par sevi saka Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Viņš cilvēkos visvairāk novērtē mērķtiecību, bet mājās – kundzes ceptās tortes. Komandiera dzīves moto ir “ar smaidu uz priekšu”, otrā ģimene – armija, tiesa paša ģimenē iekšējo reglamentu un dzīves kārtību diktējot citi. Kuri? Par to mazāk ierastā intervijā militāro ziņu portālam “Sargs.lv” stāsta pats ģenerālleitnants L. Kalniņš.
Kā jūs sevi raksturotu?
Esmu darbaholiķis. To man nereti pārmet mani tuvākie cilvēki. Bet, ja es kaut ko iesāku, tad tam atdodos simtprocentīgi. Protams, tas nenozīmē, ka mani neinteresē nekas cits. Bet tas vairāk attiecas uz to, kā pavadu savu brīvo laiku, atpūšoties gan fiziski, gan arī garīgi.
Lasīju, ka esat dzimis Krievijā. Pastāstiet, kā atgriezāties Latvijā?
Es tik tiešām esmu dzimis Krievijā. Mans tēvs 1944. gadā tika iesaukts Wafen SS leģiona 19. divīzijā un savas kara gaitas pabeidza pie Berlīnes. Divus gadus pēc kara viņš pavadīja gūstekņu nometnē, kas atradās Harkovā, Ukrainā. Pēc profesijas mans tēvs bija fizikas un matemātikas skolotājs. 1949. gadā viņš tika represēts un nosūtīts uz Tomskas apgabalu, Piškino – Troickas rajonā, kur atradās līdz 1957. gadam. Tā, īsi pirms tēva atbrīvošanas, tāda paša nosaukuma ciemā piedzimu arī es. Trīs mēnešus pēc manas dzimšanas mēs visi atgriezāmies Latvijā.
Vai šis vēsturiskais notikums bija iemesls, kāpēc izvēlējāties militāro karjeru?
Nē, nebūt nē. Ģimenē bijām pieci bērni un, kaut arī tas bija padomju laiks, tādas lielas izvēles, kur mācīties nebija. Mani vecāki nolēma mani sūtīt mācīties kara skolā. Pirmkārt, lai disciplinētu, otrkārt, izvēlētā Kara skola bija saistīta ar radioelektroniku, kas mani interesēja jau kopš vidusskolas laikiem. Tā es nokļuvu Viļņas pretgaisa aizsardzības radioelektronikas augstākajā kara skolā.
Tad vidusskolā bija interese par radioelektroniku. Bet par ko vēlējāties kļūt, kad bijāt bērns?
Īsti pat neatceros, bet noteikti ne par karavīru. Man un arī maniem brāļiem vienmēr ir interesējušas tieši tehniskās lietas. Jau toreiz sevi saistīju ar radioelektroniku, auto tehniku, inženierzinātni
Kāds ir spilgtākais nedarbs, kas palicis atmiņā no bērnības?
Atklāti sakot, nedarbu bija daudz. Bet tie nebija tik lieli nodarījumi, kas kaitētu valstij vai skolai. Lielākoties tie bija saistīti ar manām skolas gaitām un zināmā mērā izpaušanos kā brīvdomātājam. Tad sanāca dažas, tā teikt, diskusijas ar skolotājiem. Protams, bija arī dauzonība starpbrīžos, kad netīšām tika izsists logs vai salauztas skapīša durtiņas. Par ko, protams, nācās maksāt maniem vecākiem.
Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku? Kā atgūstat spēkus?
Es labprāt mierīgi pasēžu, piemēram, pie ezera ar makšķeri rokās un relaksējos. Tas gan nenozīmē, ka man patīk makšķerēt. Tajā procesā izbaudu būšanu pie dabas, nevis lielā loma iegūšanu. Ir vēl viens hobijs, tikai tam ilgi neesmu veltījis laiku. Mana māsa ir māksliniece, tad laikam gēnos ir tas, ka arī man patīk šādas lietas. Man patīk pazīmēt, pafantazēt, varbūt arī ar savām rokām kaut ko izveidot.
Cik daudz laika veltāt miegam?
Ar miegu ir interesanti. Man patīk iekšējā disciplīna. Man pilnīgi pietiek ar piecu līdz sešu stundu ilgu miegu. Esmu agrais putns, mostos ap četriem no rīta. Tad man ir iedvesma rakstīt, saplānot nākamo dienu. Nemīlu šīs lietas darīt vakarā.
Kādu padomu jūs dotu sev, ja satiktu sevi pusaudžu gados?
Ja kaut ko esi izvēlējies, tad mērķtiecīgi ej uz to. Nebaidies kļūdīties. Tikai zilumi norūda cilvēku.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Ar smaidu uz priekšu. Esmu ļoti pozitīvs cilvēks, tāpēc gribu, lai arī cilvēki, kuri man ir apkārt, iegūtu šo pozitīvismu. Ne jau no manis viena, bet no dzīves kā tādas. Dzīve ir ļoti interesanta un daudzsološa ikvienam no mums. Mums tikai vajag mācēt ķert momentus un tos izmantot.
Ko cilvēkos novērtējat visvairāk?
Blakus intelektam cilvēkos novērtēju viņu mērķtiecību. Tā ir īpašība, kas cilvēkiem ir absolūti nepieciešama. Galu galā, kurš gan vēlas būt vienā kompānijā ar īgņu, kurš nepārtraukti sūkstās par dzīvi, bet neko nedara. Mērķtiecība parāda cilvēku, viņa stipro garu, viņa gribasspēku. Tāda mērķtiecība cilvēkos parādījās pirms simts gadiem. Tālāk es neturpināšu, jūs jau zināt, par ko es runāju.
Kā jūs nodalāt privāto dzīvi no darba? Vai tas vispār ir izdarāms?
Šīs divas lietas nav iespējams nošķirt. Cilvēki, kuri saka, ka to spēj, viņiem nav taisnība. Cilvēks sapņos redz tās problēmas, kuras nav atrisinājis iepriekšējā dienā. Patiesībā tieši vajag, lai tās sajauktos. Un, kad tā notiek, izrādās, sanāk ļoti laba simbioze. Ko vispār nozīmē “militārs”? Tas ir cilvēks, kurš grib sevi aizsargāt. Tas nozīmē, ka patiesībā nav nekāda sadalījuma starp militāro un civilo dzīvi. Tā ir mūsu cilvēces eksistences pamatnostāja – saglabāt mieru, saglabāt labklājību un būt laimīgiem. Tad kā mēs to varam nodalīt? Nekā. Tā arī es dzīvoju.
Vai jums ir mājdzīvnieki?
Man mājās ir divi suņi. Viņi laikam ir diezgan greizsirdīgi, tāpēc kaķi pie mums nedzīvo. Bet atceros laiku, kad astoņus gadus pavadīju Turkmenistānā. Tur bija kaķis, kurš gulēja man pie skausta. Viņš ķēra skorpionus un tarantulus. Viņš bija ļoti uzticīgs. Īstenībā man patīk abi šīs milzīgās pasaules dzīvnieku pārstāvji.
Kādus vārdus esat iedevis saviem suņiem?
Jāsaka, ka vārdi ir izvēlēti pārāk tendenciozi. Viens ir Grāfs un otrs ir Lords.
Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc izvēlējāties šādus vārdus?
Šādus vārdus iedevām joka pēc. Bet vispār, viņi tā arī uzvedas. Viņi komandē mūs kā ģimeni, esam pakļauti viņu disciplīnai. Šie abi, Grāfs un Lords, ir galvenie, ap kuriem grozās zināma, ļoti nozīmīga mūsu dzīves daļa.
Turpinot par mājām, māju sajūtu. Kas jums vislabāk garšo no jūsu kundzes gatavotā?
Gatavotais nekad neatkārtojas. Laikam tās būs kūkas un tortes. Tās man ir vislabākās un mīļākās, ko viņa man gatavo. Jāsaka, ka diezgan bieži, tāpēc man nākas sevi ierobežot.
Ja jums būtu jāizvēlas profesija, kas nebūtu saistīta ar militāro jomu, kas tā būtu?
Daudzreiz dzīvē esmu saskāries ar cilvēku sāpēm, tāpēc domāju, ka izvēlētos ārsta profesiju. Tā ir lieta, kur jāsaskaras ar lielām grūtībām, lai cilvēkam palīdzētu. Cilvēks ir kā mehānisms un nav izzināts. Šīs likstas mums ir visapkārt uz katra soļa. Ikvienam mūsu tuviniekam reiz bijušas veselības problēmas. Tāpēc domāju, ka tā būtu ļoti pievilcīga profesija, ko es varētu apgūt.
Jūs ilgu laiku dienējāt Zemessardzē. Kāpēc izvēlējāties Zemessardzi?
Pēc filozofijas esmu absolūts brīvprātības atbalstītājs. Brīvprātības princips, manā izpratnē, ir bāzes elements valsts izveidošanai un sabiedrības saliedēšanai. Un Zemessardze ir Latvijas sabiedrības brīvprātības izpausme, lai nodrošinātu pašu dārgāko, kas mums ir – Latvijas valsts un sabiedrības aizsardzību. 1997. gadā es pilnā apjomā iesaistījos Zemessardzē. No paša zemākā amata un pakāpes es izgāju cauri gandrīz visām struktūrām. Joprojām, esot Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā, iekšēji jūtos kā zemessargs.
Kādas bija sajūtas, stājoties Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā?
Ziniet, sajūta bija tāda, it kā es pieietu pie svaru stieņa un uzliktu to sev uz pleciem. Jūs jūtat, ka uzņematies kaut ko ļoti smagu un atbildīgu. Bet tā sajūta bija kopā ar manu pārliecību, ka spēšu to izdarīt. Tā ir tā sfēra, kur vēlos sevi realizēt. Turpināt darbu, ko iesākuši iepriekšējie komandieri, bet pielikt arī savu devumu, ar savu redzējumu, kādiem jābūt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Ziniet, kad cilvēks ielec ūdenī, tad viņam rodas dubults spēks. Tā bija arī man.
Atskatoties uz piedzīvoto, iegūto pieredzi. Jūsuprāt – kā esat audzis?
Pašam sevi ir grūti vērtēt. Ceru, ka neesmu kļuvis mazāk smaidīgs vai īgnāks. Domāju, esmu ieguvis tādu kā pieredzes ekspertīzi. Tagad man ir iespēja satikties ar komandieriem, citu valstu Bruņoto spēku vadītājiem – uzzināt viņu pieredzi, apmainīties idejām. Tajā paša laikā man ir dota iespēja daudz plašāk reprezentēt Latvijas bruņotos spēkus ārpus valsts robežām dažādās konferencēs. Tas sniedz impulsu manai pašizaugsmei. Esmu šajos pasākumos nevis tāpēc, ka esmu spiests, bet tāpēc, ka mani tas interesē. Man interesē lasīt, iegūt plašāku informāciju par jaunākajām tendencēm militārajā attīstībā. Es domāju, ka jebkur var atrast zelta gabalu.
Kas jums ir Nacionālie bruņotie spēki? Kādus jūs tos redzat?
Tā ir mana ģimene. Nacionālie bruņotie spēki – tā ir milzīga komanda, un es esmu tikai viena maziņa, organiska sastāvdaļa. Mēs esam moderni un labi apmācīti, vērsti uz izaugsmi. Protams, mums ir, kur augt un pilnveidoties, bet vēsture rāda, ka arī ar mazumu esam uzturējuši augstas kaujas spējas, un bāze tam ir Latvijas karavīrs, zemessargs, jūrnieks, dodot savu pieredzi, mērķtiecību un degsmi.
Cilvēciski, kas ir jūsu lielākais izaicinājums?
Laiks. Par maz laika. Daudzas idejas skrien pa priekšu reālajām iespējām. Piemēram, tik daudzas lietas gribētu saņemt šodien vai vakar, bet realitātē ir jāgaida divi, trīs gadi. Laiks, tieši šīs 24 stundas, ir par maz. Šķiet, četri gadi ir ilgs periods, piemēram, kāda projekta realizācijai, bet patiesībā tas ir ļoti īss laika posms. Daudzreiz pat nepietiekams. Laiks, laiks un vēlreiz laiks.
Ko jūs vēlētos pateikt cilvēkiem?
Esiet pozitīvi un objektīvi skatieties nākotnē. Daudz kas ir realizējams. Kā latviešu parunā teikts “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās”. Mēs arī ar minimāliem resursiem vienmēr esam spējīgi sasniegt ļoti augstus rezultātus. Kaut iedzīvotāju skaits Latvijā ir mazs, viņi ir spējīgi aizstāvēt valstiskumu un sabiedrību. Ne vienmēr lielums ir svarīgākais, svarīgākais ir gars, kas mīt mūsos. Ja mums ir stiprs gars, mērķtiecība, mums viss izdosies.
