Krīzes gadījumā valsts institūcijas pirmajās trīs diennaktīs var nespēt nodrošināt visus pakalpojumus pilnā mērā, tāpēc ir jābūt gatavībai parūpēties par sevi un tuviniekiem līdz situācijas normalizācijai.
Latvijas Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Valsts Policiju, VUGD, NMPD, un Valsts Robežsardzi ir izstrādājusi bukletu “72 stundas. Kā rīkoties krīzes gadījumā.” Aptuveni pirms gada Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešana tika uzsākta ar mērķi nodrošināt visas sabiedrības iesaisti jebkādu krīžu plānošanā un pārvarēšanā Latvijā. Jaunais buklets ir daļa no minētās rīcībpolitikas. 2014. gada notikumi Ukrainā, lika daudziem pārskatīt savu izpratni par militārajiem draudiem mūsu reģionā. Arī Covid-19 atgādināja, cik pasaules kārtība nav tik stabila kā varētu likties. Uzskatu, ka zem NATO lietussarga joprojām esam drošībā no iespējamiem skābju lietiem, tomēr, labāk būt nedaudz par daudz piesardzīgiem, nekā vieglprātīgiem. Ir cilvēki vienā otrā valstī, kuri veido nopietnus privātos bunkurus kara vai katastrofu gadījumam. Holivudas filmas droši vien arī veicina šādu izvēli. Neņemos nevienu nosodīt, lai katrs dara, ka savā sirdī apņēmies.
72 stundas
To vai notikums vai krīze radīs daudz vai maz destruktīvu seku, lielā mērā ietekmē institūciju un indivīdu organizētība un sadarbība savā starpā un ar valsts institūcijām. Panika nav labs padomdevējs. Trīs diennaktis ir minimālais periods, kura laikā iedzīvotājiem pašiem būtu jāspēj sevi nodrošināt līdz brīdim, kad atbildīgie dienesti spēj kontrolēt situāciju un sniegt iedzīvotājiem nepieciešamo palīdzību. Rīcība, atbilstoši jau iepriekš izstrādātam algoritmam, ir tas, kas samazina stresu un novērš panikas iespējamību. Bukletā rakstītais ir daļa no šāda vienkārša algoritma.
1991. gadā kopā ar draugiem braucām uz Poliju tirgot elektropreces un visādus niekus. Vienā Polijas pilsētā gaidījām vilcienu, lai tiktu atpakaļ uz Latviju. Vilciens aizkavējās par kādām trim stundām; kad beidzot pienāca, mūsu “kolēģi” – tādi paši tirgotāji no Krievijas un Baltkrievijas metās uz vilcienu. Toreiz sapratu, ko nozīmē atrasties neorganizēta, stihiska pūļa vidū. Sajūta bija neomulīga, bija skaidrs, ka nedrīkst paklupt un nokrist, jo pastāv sabradāšanas risks. Cilvēki, baidoties, ka nedabūs sēdvietas, rāpās vagonos pa logiem… Vislabākais ir izvairīties no šādām situācijām; toreiz ar studiju biedriem nezinājām, ka ceļotāji/tirgotāji tā uzvedīsies. Organizētība un miers ir drošības instruments.
Nacionālās drošība un indivīda drošība
Nacionālā drošība vienmēr primāri ir valsts institūciju atbildība. Kā tikko kāda no problēmām tiek uzskatīta par valsts drošības jautājumu (tiek “drošībota”), tā tiek izskatīta augstākajā politiskajā līmenī. Nevalstiskajām organizācijām un privātuzņēmumiem nevar pilnā mērā uzticēt un līdz ar to arī prasīt no tām atbildību par drošības situāciju valstī. Tas pats ir attiecināms uz valsts aizsardzību un civilo personu lomu tajā. Bet tā ir tikai viena medaļas puse. Otra ir saistīta ar ideju, ka valsts nav kāda abstrakcija – tie esam mēs. Un tāpēc, katrs no mums var iesaistīties ar savu pienesumu valsts aizsardzībā. Gan uzņēmumi, gan individuāli cilvēki X stundā var vai nu vairot drošību, vai krist panikā un pastiprināt haosu. Sajukums un samulsums ir tieši tas, kas ārējam ienaidniekam ir nepieciešams, lai vieglāk iekarotu kādu zemi.
Vēl viens aspekts, par ko atgādina bukleta saturs un par ko tiek spriests drošības studijās, ir indivīda drošība. Drošības jēdziens ir daudzu desmitgažu laikā paplašinājies, gan horizontāli, gan vertikāli. Horizontāle ietver draudu dalījumu sektoros: militārie, politiskie, ekonomiskie, sabiedriskie un vides apdraudējumi. Vertikāli veido pakāpieni: globālais, reģionālais, nacionālais un individuālais līmenis. Jau vairākas desmitgades drošības studiju pētnieki izmanto ne tikai uz valsti centrētu pieeju, bet daudz uzmanības pievērš valsts pamatvienībai – cilvēkam. Indivīda drošība nav tikai brīvība no vardarbības, bet arī skar tādus jautājumus kā veselība, stāvoklis sabiedrībā, darbs, materiālās iespējas un brīvība. Drošības pētnieks Barijs Buzans (Barry Buzan) raksta, ka indivīda drošībā ir būtisks gan objektīvs, gan subjektīvs skatījums uz draudiem. Tas nozīmē, ka ir svarīgi pievērst uzmanību indivīda pasargāšanai no briesmām (objektīvā drošība), bet nedrīkst aizmirst arī par to, cik drošs vai nedrošs kāds jūtas. Rūpēm par draudu uztveri ir jābūt daļai no valsts drošības politikas.
Cilvēkdrošība
Kopš Barijs Buzans rakstīja par drošību indivīda līmenī, drošības studijas pavirzījās vēl tuvāk cilvēka dzīves apstākļiem un paplašināja apskatāmo jautājumu loku cilvēkdrošības koncepcijas ietvaros. Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa kopā ar citiem Latvijas drošības politikas pētniekiem ir ieguldījusi nozīmīgu darbu cilvēkdrošības izpētē un viņas rakstītais der izpratnes vairošanai par “72 stundu bukletu”. Profesore atgādina, ka cilvēkdrošības loma pieaug “krīzes apstākļos, kad samazinās valsts rīcībā esošie resursi un palielinās indivīdu apdraudējums.”[1]
Klasiskā, ANO definīcija saka, ka cilvēkdrošība ir brīvība no bailēm un brīvība no trūkuma. Runa, tātad, ir par cilvēka pamatvajadzībām un cienīgu dzīvi. Tas būtu par plašu šajā rakstā apskatāmajai tēmai, tomēr, daži cilvēkdrošības izpētes aspekti mums var noderēt. Cilvēkdrošība skar gan tautas attīstības jautājumus, gan faktorus, kas attiecas uz cilvēku apdraudējumu bruņotu konfliktu laikā. Tie otrie mums der bukleta kontekstā. 2014. gadā Latvijas pētnieki nāca klajā ar rokasgrāmatu “Praktiskās vadlīnijas cilvēkdrošības koncepcijas ieviešanai kopienu līmenī, tajā skaitā nevalstiskajās organizācijās”, kuras lasītājiem autori ieteica padomāt par savām bailēm un pajautāt sev: „Kā es varu sev palīdzēt?”[2] “72 stundu rīcības bukleta” instrukciju jēgu var labāk saprast, lasot citātu no minētās grāmatas: “Patiesībā cilvēkdrošība ir: prasme nebaidīties un gatavība uzņemties atbildību; prasme meklēt un izdomāt risinājumus, ja bažas vai bailes tomēr pastāv; gatavība ieviest risinājumus, kas mazina bažas; gatavība runāt ar līdzcilvēkiem un lūgt palīdzību, ja nepieciešams; gatavība doties palīgā līdzcilvēkiem, ja viņiem ir nepieciešama palīdzība […].”[3]
Pašu atbildība un tās robežas
Cilvēkdrošībā akcents tiek likts uz indivīda aktīvu rīcību draudu un risku mazināšanā, iepretim pasīvai nogaidīšanas taktikai.[4]Atceros, ka pirms vairākiem gadiem, braucot ar divstāvīgu ekskursijas autobusu pa Ņujorkas ielām un klausoties gides teiktajā par 19.gs. beigās 20. gs. sākumā ieceļojušajiem itāļiem un īriem, domāju par ieceļotāju ekspektācijām no jaunās mītnes valsts. Vai viņi cerēja uz lieliem pabalstiem un lielām valdības rūpēm par viņiem? Diezin vai. Ekspektācijas bija augstas, bet drīzāk attiecībā uz lielajām iespējām nevis uz to, ka kāds visu darīs viņu vietā. Padomju laika teiciens “iniciatīva ir sodāma”, neder kapitālismā un demokrātijā. Okupācijas laiks apgrieza daudz ko kājām gaisā, ir saglabājusies zināma inerce.
Noslēgumā
Vēlos noslēgt rakstu ar LU profesores Ivetas Reinholdes citātu, kas labi parāda divas iedzīvotāju atšķirīgas nostājas. Ticu, ka nepieciešamības gadījumā vairums Latvijas iedzīvotāju lems par labu atbildīgajai pozīcijai: „Domājot par cilvēkdrošību, man nāk prātā divi piemēri. Pirmais piemērs – Šrilankas piekrastes ciemati vairāk nekā četrus gadus pēc 2004. gada Ziemassvētku cunami, kur daļa postījumi bija novākta, bet daļa vienkārši pazudusi okeāna ietekmē. Cilvēkos vēl arvien valdīja sajūta, ka gan jau „kāds” atnāks un pateiks, kā un kāpēc novākt postījumus. Otrs piemērs – Japāna pēc 2011. gada marta cunami, kur tāpat piekrastes ciemati un pilsētas bija izpostīti, bet cilvēki savstarpēji organizējas gan postījumu novākšanā, gan arī savstarpējā atbalstā. Kāpēc vieni gaida palīdzību, bet citi rīkojas paši?”[5]
Bukleta teksts ir pieejams šeit: https://www.sargs.lv/sites/default/files/2020-06/buklets.pdf
[1] Ozoliņa Ž., Cilvēkdrošība: vai iespējams visaptverošs definējums? http://xst76.w4yserver.at/wp/wp-content/uploads/2018/07/cilvekdrosiba_labots-2.pdf
[2] Ozoliņa Ž., Reinholde I. Rudzīte L., Praktiskās vadlīnijas cilvēkdrošības koncepcijas ieviešanai kopienu līmenī, tajā skaitā nevalstiskajās organizācijās, Rīga, LSIF, 2014., 8.lpp., https://www.sif.gov.lv/nodevumi/nodevumi/5985/Nodevums3_Vadlinijas.pdf
[3] Turpat, 5.lpp.
[4] Ozoliņa Ž., Cilvēkdrošība: vai iespējams visaptverošs definējums? 44.lpp., http://xst76.w4yserver.at/wp/wp-content/uploads/2018/07/cilvekdrosiba_labots-2.pdf
[5] Ozoliņa Ž., Reinholde I. Rudzīte L., Praktiskās vadlīnijas cilvēkdrošības koncepcijas ieviešanai kopienu līmenī, tajā skaitā nevalstiskajās organizācijās, Rīga, LSIF, 2014., 5.lpp., https://www.sif.gov.lv/nodevumi/nodevumi/5985/Nodevums3_Vadlinijas.pdf