Nereti ASV un Eiropas stingrības un konsekvences trūkums pieprasīt Krievijai atbildīgi attiekties pret iepriekš noslēgtajiem līgumiem un vienošanos rada Kremlim iespaidu, ka tas var rīkoties pēc savas patikas. Tā intervijā portālam “Sargs.lv” norāda bijušais ASV spēku Eiropā komandieris atvaļināts ģenerālleitnants Bens Hodžs (Ben Hodges). Kopš 2018. gada viņš ieņem stratēģisko studiju pētnieka vietu Eiropas politikas pētījumu analīzes centrā (Center for European Policy Analysis - CEPA) un “Sargs.lv” komentē daudzus šī brīža publiskajā telpā aktuālus jautājumus Krievijas attiecībās ar pasauli, tai skaitā neseno skandālu par Krievijas it kā finansēto ASV armijas karavīru nogalināšanas pasūtījumu Afganistānā un daudziem citiem.
Kādu iespaidu ir atstājusi informācija par Krievijas maksātajām atlīdzībām par Amerikāņu karavīru nogalināšanu?
Šīs ziņas ir ieguvušas plašu ievērību. Pirmkārt, nevienu brīdi es neesmu šaubījies par to, ka Krievija vēlējās ASV vadītās koalīcijas sakāvi Afganistānā gan stratēģisku iemeslu dēļ, gan arī kā atmaksu par ASV atbalstu Modžahediem laikā, kad Padomju Savienība bija okupējusi Afganistānu.
Neskatoties uz to, jāuzsver, ka laikā, kad man bija tiešs sakars ar Afganistānu (periodā no 2009. līdz 2011. gadam), es nekad nebiju dzirdējis par šādiem gadījumiem. Jāņem vērā, ka 2012. gadā, kad Pakistāna slēdza Afganistānas Ziemeļu apgādes ceļu no Karači, alternatīvais apgādes ceļš veda caur 5 dažādām bijušajām Padomju Republikām un Krievija Koalīcijas spēkiem atvēra savu gaisa telpu. Ja Krievija gribētu Koalīcijas spēkus sagraut, tad tā būtu sadarbojusies daudz mazākā mērogā.
Pēc manām domām, šis nav bijis centralizēts Krievijas valdības lēmums – drīzāk tas ir bijis lēmums Krievijas zemākajos vai vidējos lēmumu pieņemšanas līmeņos kaut vai tikai tādēļ, ka Taliban nekad nav bijusi nepieciešama īpaša motivācija censties nogalināt ASV vai NATO karavīrus. Skandāls par atlīdzību fakts ir ieguvis daudz lielāku uzmanību tādēļ, ka Donalda Trampa politika ir pazīstama kā visai maiga attiecībās pret Kremli.
Vai šāda prakse ir pieredzēta jau iepriekš, vai arī tas ir kas jauns?
Pēc manām domām, tas ir bijis kaut kas jauns. Kā jaut teicu, ne ar ko tādu iepriekš neesmu saskāries ne dienesta laikā Kandahārā 2009. un 2010. gadā, ne laikā, kad atbildēju par Pakistānas un Afganistānas koordināciju 2011. gadā. Jebkurā gadījumā, ja informācija apstiprināsies, šis jautājums būs jārisina valdības līmenī. Tieši Vašingtonas, Parīzes un Briseles nevēlēšanās reaģēt uz Kremļa akcijām rada apstākļus tādiem lēmumiem, kā šis.
Kā informācija par Krievijas maksātajām atlīdzībām varētu ietekmēt attiecības starp Krieviju un ASV? Vai šīs ziņas varētu ietekmēt ASV prezidenta Donalda Trampa iniciatīvu atgriezt Krieviju G7 sastāvā?
Runājot par G7, neviena cita valsts to nepieļaus, turklāt arī ASV Kongresā opozīcija šādam lēmumam ir pārāk liela, lai tas būtu reāli iespējams. Es ceru, ka šī vai nākamā ASV prezidenta administrācija – neskatoties, vai tā ir Trampa otrā administrācija vai Baidena administrācija – pret Kremli attieksies ar lielāku stingrību. Kremlis Rietumus redz kā savstarpēji nošķirtus un nespējīgus likt Krievijai atbildēt par savu rīcību. Jebkura Rietumu svārstīšanās rada plaisas; ASV Prezidenta neviennozīmīgie izteikumi par NATO 5. paragrāfu vai lēmums izvest 10 000 ASV karavīrus no Vācijas ir dāvana Kremlim, ko tas ar savu līdzšinējo darbību nav nopelnījis. Vācija ir viena no valstīm, kas spēj ietekmēt Kremļa politiku, taču tā neizmanto savu ietekmi, piemēram, Nordstream 2 projekta ietvaros.
Pēdējo mēnešu laikā starp ASV un Krievijas karavīriem Sīrijā ir bijusi vērojama spriedze. Vai informācija par atlīdzībām varētu saasināt attiecības starp Krievijas un ASV karavīriem Sīrijā?
Es domāju, ka ne. Ir skaidrs, ka krievi negrib iesaistīties sadursmēs ar ASV karavīriem ne Sīrijā, ne citur. Triecieni pa “Vagener” vienībām ir skaidrs pierādījums tam, kas notiks, ja krievi pārkāps robežu, un esmu pārliecināts, ka viņi to labi atceras.
Kādu iespaidu šī informācija varētu atstāt uz attiecībām starp Krieviju un Eiropas valstīm? Vai mēs varam sagaidīt jaunas Eiropas sankcijas?
Visdrīzāk Eiropas valstis gaidīs kādus pierādījumus. Rietumeiropa, it īpaši Vācija, Francija un Beļģija, ir atturīga Krieviju skatīt kā atbildīgu par notikumiem, tāpēc Eiropā tiks gaidīti neapstrīdami pierādījumi kādai atlīdzības sistēmas esamībai. Bez tādiem diemžēl es neuzskatu, ka Rietumeiropas valstis kā nebūt reaģēs uz informāciju par atlīdzībām.
Šāda situācija, kad lielvalstis atbalsta citu lielvalstu pretiniekus, liek atcerēties par Aukstā kara konfliktiem – Koreju, Vjetnamu un Afganistānu. Kas būtu adekvāta atbilde no Rietumvalstīm?
Pirmkārt, ASV valdības pozīcija uzturēt spiedienu pret Krieviju nav mainījusies, taču ASV to nevar darīt viena pati. Lai Kremli sauktu pie atbildības, ir nepieciešama kopēja reakcija, it īpaši ekonomiskos jautājumos. Pašlaik Kremlis apzinās, ka Vācijas un Francijas ārpolitikai īpaši nozīmīga ir ekonomiskā prizma – galu galā laikā, kad Krievija nogalina ukraiņu karavīrus, nelikumīgi okupē Ukrainas, Gruzijas un Moldovas teritorijas, atbalsta Asada režīmu, Francija atbalsta Krievijas darbības Lībijā un Eiropas lielvalstis uztur ar Krieviju ciešas ekonomiskās saites. Ir vajadzīga vienota politika līdzīga tai, kāda pastāvēja Aukstā kara laikā, kas piespiestu Krieviju pakļauties iepriekš noslēgtām vienošanām. Diemžēl pašlaik ASV politikai raksturīga atkāpšanās no starptautiskajiem līgumiem un normām, piemēram, atvērto debesu līguma.
Virkne ekspertu ir norādījuši, ka Krievijas rīcība ir vērtējama kā pārbaude Rietumu vienotībai un gatavībai atbildēt uz eskalāciju. Kādu iespaidu uz Krieviju atstāj Rietumu sankcijas?
Mani nepārsteidz tas, ka Krievija pārbauda Rietumu vienotību visos sektoros, sākot no cietās varas līdz likumiskajai cīņai (Lawfare) un savu bijušo aģentu slepkavībām, izmantojot bioloģiskos ieročus. Reakcijas trūkums šādu rīcību iedrošina – to labi apzinās Austrumeiropas valstis.
Nevar noliegt, ka sankcijām ir efekts kaut vai tikai tādēļ, ka tās uzliek Krievijai kādas sekas par tās rīcību. Rietumu sankcijas efektu pierāda savu iespaidu kaut vai tikai tāpēc, ka Krievija vēlas, lai tās tiek atceltas. Neskatoties uz to, uzskatu – kamēr mēs nerīkosimies stingri, piemēram, slēdzot vienu vai divas bankas, kas Krievijas oligarhiem kalpo kā resursu avots Putina atbalstīšanai, mēs neredzēsim būtisku sankciju efektu. Galu galā krievi vēl pēc sešiem gadiem ir ne tikai anektējuši Krimu, bet arī tajā nostiprinās un turpina atbalstīt separātistus Donbasā, nostiprinās Sīrijā, Lībijā un Ziemeļarktikā, pastiprina savu zemūdeņu klātbūtni Vidusjūrā, pārkāpjot Montro līgumu par militāro kuģu tranzītu caur Bosforu. Ir skaidrs, ka Rietumu pārliecības un vienotības trūkums liek arī nākotnē sagaidīt Krievijas provokācijas.
Krievija ir izvietojusi savas vienības Sīrijā un Lībijā. Cik lielā mērā tas izmaina Eiropas un NATO stratēģisko pozīciju?
Pirmkārt, NATO būtu jāuzskata Melnā jūra un Vidusjūras Austrumdaļa kā vienots baseins. Melnā jūra ir placdarms Krievijas darbībām Sīrijā un Lībijā. Krievija ir iemesls, kāpēc Asada režīms ir tik ilgi noturējies un ir tupinājies pilsoņu karš, kas nogalinājis simtiem tūkstošu cilvēkus un 3 miljoniem sīriešu licis doties trimdā uz Turciju un Eiropu. Tas nav nejaušs iznākums – Krievija izmanto bēgļus kā ieroci, un ir paredzams, ka tas pats var notikt Lībijā, ja tur situācija pasliktinās.
Kā notikumi Krievijā, piemēram, jaunā Krievijas konstitūcija varētu ietekmēt tās ārpolitiku?
Krievijas iedzīvotāji neiedomājami ilgi ir cietuši no savas valdības laikā, kad neliela sabiedrības daļa ir ieguvusi milzīgus politiskos un ekonomiskos resursus. Par jauno konstitūciju visu pasaka tas, ka tā veikalos jau bija pieejama drukātā versijā vēl pirms tās pieņemšanas. Tas ir kārtējais solis, ar ko Krievija mēģina legalizēt savu politiku “pasargāt” tos Krievijai piederīgos, kas palika aiz tās robežām pēc Padomju Savienības sabrukuma ar domu, ka, piemēram, krievi un krievvalodīgie Latvijā šeit atrodas pret savu gribu. Tas pats notiek Abhāzijā un Donbasā.
Es esmu bažīgs par to, ka šī gada septembrī un oktobrī paredzēto Kaukāza mācību laikā, kurās tiks iesaistīts Krievijas Dienvidu militārais apgabals, Krievija var izmantot humanitārās krīzes kārti Krimā Ukrainas bloķētā Ziemeļkrimas saldūdens kanāla dēļ Hersonā.
Kas varētu būt tas, ko sabiedrība pašlaik varētu būt palaidusi garām? Kas būtu tas, ko jūs uzsvērtu pašreizējā situācijā?
ASV ir vajadzīga stipra, stabila un labklājīga Eiropa. Ir skaidrs, ka ilgtermiņā ASV aizvien vairāk uzmanības pievērsīs Klusā okeāna reģionam. Jāņem vērā, ka Eiropas Savienība ir ASV lielākais tirdzniecības partneris, tāpēc pat tad, ja Eiropas valstis aizsardzībai netērētu ne eiro, ASV vēl joprojām ir svarīgi, lai Eiropa ir stipra un labklājīga.
Šī iemesla dēļ ir svarīgi uzturēt NATO vienotību, protams, ka 71 gadu ilgā NATO vēsture ir bijusi piepildīta ar savstarpējiem konfliktiem, taču vienmēr pār tiem ir valdījusi kopīga izpratne par kopējām vērtībām, ko stiprinājis nozīmīgs ASV ieguldījums alianses uzturēšanā. Ir svarīgi pie tā atgriezties, un tad iespēja, ka Kremlis veiks nepārdomātu pārrēķināšanos, ievērojami samazinās.
