Ja katram Latvijas iedzīvotājam būs augsta motivācija un vēlme palīdzēt, tad mēs esam neuzvarami. Tā par dienestu Zemessardzē saka neirologs, Latvijas Bērnu neirologu un arī Latvijas Pretepilepsijas biedrības prezidents, kurš jau sesto gadu ir 2. Vidzemes brigādes 54. kaujas atbalsta bataljona zemessargs. Lai arī viņš savus darbus sācis plānot jau uz 2022. gadu, nosakot prioritātes, laika pietiek visam, arī Zemessardzes mācībām. Turklāt jau drīzumā viņš plāno specializēties militārās medicīnas jomā, kas Zemessardzē tiek attīstīta.
Iepazīstoties ar ārstu Jurģi Strautmani, nav šaubu, ka viņš savā pamatdarbā ir noslogots un ļoti pieprasīts savas jomas speciālists. Kā bērnu neirologs viņš izveidojis un vada Bērn klīniskajā universitātes slimnīcā esošo Epilepsijas un miega medicīnas centru, kā arī radījis pašreizējo bērnu neiroloģijas rezidentūras programmu. Tāpat J. Strautmanis ir pētnieks daudzos starptautiskos centru klīniskajos pētījumos, kā arī specifiskas epilepsijas ārstēšanas metodes – ketogēnās diētas – ieviesējs Latvijā.
Kā apliecinājums viņa profesionālajai darbībai ir 2019. gadā saņemtā “Grindeļa” balva – augstākais profesionālais apbalvojums medicīnas un farmācijas jomā, ko piešķir par godu pirmajam latviešu izcelsmes dabas zinātniekam, ārstam, farmaceitam un profesoram Dāvidam Hieronīmam Grindelim.
Katra pienesums svarīgs
Kā “Sargs.lv” atzīst Jurģis Strautmanis – daudziem viņa paaudzes zemessargiem stāsta sākums esot līdzīgs, jo impulss pievienoties Zemessardzei bijis 2014. gads un traģiskie notikumi Ukrainā. Tas bijis liels šoks, ka kaut kas tāds mūsdienu pasaulē var notikt, jo Jurģis piedzīvojis arī padomju laikus un labi atceras toreizējo sistēmu – tukšo ledusskapi, noplukušo un bīstamo Vecrīgu.
Pirmos piecus gadus viņš bijis ierindas zemessargs, taču tagad plāno specializēties militārās medicīnas jomā, kas Zemessardzē tiek attīstīta. Lai arī Jurģis pēc profesijas ir ārsts, viņš atzīst, ka kaujas medicīna ir specifiska joma, ko var apgūt, tikai trenējoties mācībās. “Mana motivācija mācīties ko jaunu nekur nav pazudusi. Protams, reizēm ir nogurums, kas ir tikai cilvēcīgi. Grūtākie jau nav fiziskie pārbaudījumi, bet gan ikdienas rutīna – darīt to regulāri. Visu var savienot, ja vien ir vēlme, tikai jānosaka prioritātes un laicīgi jāplāno. Es savu darba grafiku plānoju pat gadu uz priekšu, ir datumi, ko rezervēju jau uz 2022. gadu. Tāpēc svarīgus pasākumus Zemessardzes dēļ ne vienmēr varu atcelt, īpaši darbdienās, bet laicīgi ieplānotas mācības cenšos apmeklēt regulāri,” saka J. Strautmanis.
Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka Zemessardze ir elastīga organizācija, kas no katra zemessarga prasa pēc iespējām, un nevienam netiek pārmests, ja kādas mācības nav apmeklētas.
Zemessardzes izaugsmi stiprina arī sabiedrības atbalsts
Jurģis stāsta, ka izaugsme Zemessardzē šo gadu gaitā ir ievērojama. Jau 2015. gadā, pievienojoties brīvprātīgajam dienestam, viņš bijis patīkami pārsteigts par komandieru augsto profesionalitāti un prasībām. Tiesa, toreiz Zemessardze ne tuvu nebija tik labi apgādāta ar materiāltehniskajiem līdzekļiem un ekipējumu, kā tas ir šobrīd.
Jautāts par ģimenes un draugu reakciju, pievienojoties Zemessardzei, Jurģis ir gandarīts – vairums izprot un atbalsta viņa lēmumu, turklāt daudzi paši ir zemessargi. Arī ģimene izprot, atbalsta, bet vienlaikus arī raizējas. Esot arī tādi, kuri uzskata, ka Zemessardze ir hobijs, kā, piemēram, medības vai makšķerēšana. Taču Jurģis atzīst, ka zemessargi to uztver, pirmkārt, kā pienākumu, ne izklaidi. Protams, sava veida piedzīvojums un izklaides elementi mēdz būt arī Zemessardzē.
“Pēc dabas esmu miermīlīgs un uzskatu, ka karā nav uzvarētāju. Visticamāk armija nebūtu kļuvusi par manu profesijas izvēli, ja nebūtu šādu apstākļu. Vienlaicīgi Zemessardze man kā personībai devusi daudz – prasmi pārvarēt grūtības, savu ego, iepazīt citus apstākļus un to, ka komandiera pavēles nav apspriežamas.”
Tāpat viņš novērojis, ka Zemessardzē esošo biedru motivācija visiem ir vienlīdz augsta. Ja kāds ieklīst “nejauši”, tad ilgi šis cilvēks dienestā nepaliek. Pozitīvi viņš vērtē arī sadarbību mācībās ar NATO kaujas grupas karavīriem – no viņiem staro profesionalitāte, draudzīgums, vēlme palīdzēt un savas zināšanas nodot tālāk. “Mūsu sabiedrotie mums ir milzīgs atbalsts,” saka Jurģis.
Valsts svētkus svinēt citādāk
Jurģis ir pārliecināts – svinēt valsts svētkus un godināt par brīvu Latviju kritušos karavīru vispirms vajag ģimenē, ne vienmēr ir jāiet kopīgos gājienos vai parādēs, kuras šogad Covid-19 izplatības ierobežošanas dēļ atceltas.
“11. novembrī svecīti var aizdegt mājas logā, un to redzēs visa iela. Viens otram skaļi var lasīt priekšā “Mūžības skartos” vai “Dvēseļu puteni”. Var noskatīties filmu par strēlniekiem, lai atcerētos, cik daudz atdevušas iepriekšējās paaudzes, lai mēs varētu dzīvot Latvijā, kāda tā ir šodien. Varam spilgtākos citātus no patriotiski literāriem darbiem aizsūtīt draugiem. 18. novembrī individuāli var aiziet līdz Brāļu kapiem nolikt ziedus. Var pagatavot svētku pusdienas un tuvāko ģimenes cilvēku lokā noorganizēt patriotisko dziesmu vakaru. Var piezvanīt sen nesatiktam draugam apsveikt svētkos un vienkārši parunāt – iespēju ir tik daudz,” pauž Jurģis.
Ar augstu motivāciju esam neuzvarami
Viņš novērojis, ka kopumā Latvijas sabiedrībā patriotisma līmenis un valstiskuma apziņa ir ļoti augsta. Jā, iedzīvotāji reizēm mēdz paburkšķēt par kādām problēmām, bet kopumā Latvija, viņaprāt, sasniegusi tos mērķus, kurus izvirzīja, valsti dibinot un uz kuriem cerēja vēlāk, Atmodas laikā.
Tāpat viņš pozitīvi vērtē Latvijas mediju darbu, jo laikā, kad publiskajā telpā parādās daudz viltus ziņu un dezinformācijas, arī saistībā ar Covid-19, Latvijas medijos ir ātra reakcija uz dažādu “ekspertu” nepamatoto viedokli, pretī liekot pārbaudītu informāciju. “Arī šajā laukā mēs cīnāmies labi. Jo jāapzinās, ka Latvijas aizsardzība nav tikai ar “skriet ar šauteni pa mežu”, tā ir daudz plašāka joma, un visas sabiedrības iesaiste pēc katra iespējām ir svarīga. Ja mums visiem būs augsta motivācija un vēlme, tad mēs esam neuzvarami!” vērtē zemessargs.
Tas attiecas arī uz lēmumu pievienoties Zemessardzei. Jurģis stāsta, ka atsevišķi viņa paziņas teikuši – tagad Zemessardzei savu laiku vēl neveltīsim, bet, tiklīdz valstij būs nepatikšanas, mēs pievienosimies. Tādos brīžos Jurģis viņiem atbild – militārā jomā pats svarīgākais ir prakse; teorija uz papīra ir vienkārša, to ikviens inteliģents cilvēks sapratīs un galvenos principus pat varēs atstāstīt, bet, tiklīdz sākas prakse, tiek pieļautas kļūdas. Tās var izlabot tikai darot un darot.
* Laikā, kad top šī intervija, Jurģis Strautmanis piedalās Latvijas Pretepilepsijas biedrības organizētajā starptautiskajā seminārā “Klejotājnerva stimulācijas jeb VNS metodes izmantošanas iespējas epilepsijas ārstēšanai Latvijā”. Mūsu valstī šīs Eiropā atzītās metodes izmantošanā jau sperti pirmie soļi – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā stimulators implantēts deviņiem pacientiem, divi no tiem patlaban jau ir pārsnieguši 18 gadu vecumu. Lai arī VNS terapija ir salīdzinoši dārga, ilgtermiņā tās izmaksu efektivitāte ir augsta un pierādīta daudzās valstīs, seminārā skaidroja Jurģis Strautmanis. Šis ir vēl viens apliecinājums tam, ka neirologs Strautmanis iestājas par to, lai Latvijas mazajiem neiroloģijas pacientiem būtu pieejamas efektīvākās ārstniecības metodes, tādējādi uzlabojot viņu dzīves kvalitāti.
