Polija un Baltijas valstis par drošības draudiem runā vienā valodā. Tā sarunā ar portālu “Sargs.lv” uzsver Polijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Raimunds Andžejčaks. Intervijā ģenerālis R. Andžejčaks skaidro NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu veiksmes atslēgu, savukārt Krievijai, kura pēdējo gadu laikā lielās ar Kaļiņingradā izvietotajiem pretpieejas un uzbrukuma ieročiem, iesaka atcerēties, ka šī apgabala drošība ir stratēģisks izaicinājums pašai Krievijai.
Cik veiksmīga ir bijusi NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu iniciatīva? Kas ir bijuši lielākie izaicinājumi un kas vēl ir uzlabojams?
Pirmkārt, es vēlētos pateikties Latvijai par vairākkārtīgu Polijas mehanizēto vienību uzņemšanu Ādažu bāzē. Sarunās esmu dažkārt jokojis, ka apstākļi Ādažos ir pat pārāk labi. Pret Polijas kontingentu NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā Latvijā man ir siltas jūtas – tanku rota, kas uz rotācijas pamata atrodas Latvijā, nāk no bataljona, ko pats esmu komandējis daudzus gadus iepriekš.
Ādažos izvietotajā NATO kaujas grupā dienē teicami karavīri izcilu komandieru vadībā, kas saliedējušies labā ģimenē. Protams, pats svarīgākais ir uzņemošās valsts atbalsts, un par to es vēlreiz varu tikai pateikties.
Lielākie NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu izaicinājumi ir meklējami nevis taktiskā vai operacionālā, bet gan stratēģiskā līmenī. Stratēģiskā līmenī Briselē projekta “NATO 2030” ietvaros notiek aktīvas diskusijas par grupu aktivizēšanu, kas pašlaik prasa visu iesaistīto valstu politisko apstiprinājumu, taču esmu gandarīts, ka jautājums par to, kā NATO Kaujas grupām kļūt proaktīvākām un efektīvākām, ir sasniedzis NATO ģenerālsekretāra līmeni.
Šajā kontekstā mani iepriecina un uz nākotni optimistiski skatīties liek tas, kā es saprotos ar partneriem, tai skaitā latviešiem. Mēs saprotamies, līdzīgi izprotam situāciju un apzināmies, ka nav ne laika, ne telpas - mums ir jābūt gataviem cīnīties šodien esošajos apstākļos un jārāda piemērs citiem, kā aizsargāt savas vērtības un ko nozīmē vienotība.
Kaļiņingradas apgabals ir Baltijas reģionam stratēģiski svarīgs reģions, kura pretpieejas (A2/AD) spējas ir tiešs drauds gan NATO Ziemeļu un Austrumu flangam, gan Polijai. Vai NATO pietiek spēku, lai izolētu, neitralizētu vai – vajadzības gadījumā – iznīcinātu Kaļiņingradu iespējamas militāras eskalācijas pret Poliju vai Baltiju gadījumā?
Kaļiņingrada, protams, rada bažas, taču es uz Kaļiņingradu aicinu paskatīties no citas perspektīvas. No operacionālā līmeņa, Kaļiņingrada ir izaicinājums, taču stratēģiskā līmenī tas nav tikai Krievijas Federācijas zemes gabals; tas nav jautājums tikai par tanku un “Iskander” raķešu skaitu, bet arī par to, ko šī reģiona simbolisko nozīmi Krievijas acīs. Mēs tērējam daudz laika, apspriežot draudus, skaitot tankus, kājnieku kaujas mašīnas un S-300 sistēmas, taču nepajautājot, ko šis reģions nozīmē pašai Krievijai un kādu izaicinājumu tai rada Kaļiņingradas drošība.
Nedaudz pamainot paradigmu, izmainīsies viss attēls. No operacionālā līmeņa skatoties, Kaļiņingrada ir drauds – atbildot pieaugošajiem draudiem, mēs esam pārmetuši vienības uz Austrumiem, tas ir faktors, domājot par vienību modernizācijas prioritātēm, tuvumā atrodas arī NATO multinacionālās divīzijas vienības un NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa.
Ir jāpatur prātā, ka Kaļiņingradas drošības uzturēšana ir izaicinājums un stratēģiska dilemma pašai Krievijai. Tas ir no Krievijas teritorijas nošķirts apgabals, kas tiešā veidā sasniedzams tikai pa jūras ceļu. Polija un Baltijas valstis apzinās šos draudus ļoti labi, taču mēs sadarbojamies Kaļiņingradas draudu mazināšanai.
