Baltijas valstu kā modinātājzvana loma Rietumu politikā saistībā ar Krievijas jautājumiem ir radusies sarežģītāk nekā varētu likties – uzsver Eiropas Ārējo attiecību padomes (ECFR) politikas pētniece, igauņu žurnāliste Kadri Līka (Kadri Liik). Viņa esejā domnīcai “Carnegie Moscow Center” analizē, kā veidojusies Baltijas valstu īpašā spēja ieskatīties Krievijas prātā.
Rietumos un Baltijas valstīs izplatīts uzskats, ka Baltijas valstīm ir īpaša spēja ieskatīties Krievijas domās. Liela daļa šī uzskata paudēju to skaidro kā vienkāršu pieredzi, kas veidojusies, Baltijas valstīm atrodoties Padomju Savienības sastāvā. Pētniece šo skatījumu sauc par pārāk vienkāršotu – Padomju reāliju pieredze, protams, ļauj saprast Krievijas elites vecākās paaudzes, tai skaitā Vladimiru Putinu, kurš pats ir atzinis, ka “viņu var uzskatīt par veiksmīga padomju cilvēka radīšanas produktu”, taču tā ir šīs pieredzes robeža.
Baltijas valstu īpašā spēja ieskatīties Krievijas domās, vēl pirms to ir izdarījuši Rietumi, ir cēlusies ne Padomju pieredzē, ne iespējamā Baltijas intelektuālā spējā saprast Krieviju, bet Baltijas valstu praktiskās pieredzes attiecībās ar postpadomju Krieviju.
Par piemēru tam var minēt Krievijas iejaukšanos vēlēšanu procesos 2016. gadā ASV un tā saucamā “Lizas lieta” – Krievijas dezinformācijas kampaņu Vācijā, kas kalpoja Rietumiem kā modinātājzvani. Baltijas valstis to jau bija piedzīvojušas desmitgadi agrāk, tiesa, daudz neveiklākā un agrīnākā formā. 2005. gadā Krievijas prezidenta administrācijas pakļautībā tika izveidots Starpreģionālo attiecību un starptautisko kultūras kontaktu direktorāts, ko vadīja Krievijas mediju tehnologs Modests Koļerovs.
Tas bija sākums Krievijas mēģinājumiem ietekmēt publisko diskursu ārpus Krievijas robežām - direktorāta darbības zona bija bijusī Padomju telpa, tai skaitā Baltijas valstis. Pašlaik šī institūcija ir likvidēta, un nav skaidrs, ko tā ir sasniegusi, taču saprotams, ka šī iniciatīva veicināja Baltijas valstu aizdomas padarot tās par Krievijas iejaukšanās agrajām brīdinātājām.
Baltijas valstis ar šīm konceptuālajām atšķirībām saskārās jau deviņdesmito gadu sākumā, kad bija jāsāk veidot attiecības ar Krieviju no nulles, kamēr Varšavas pakta valstīm jau bija ilgstoša attiecību pieredze ar Maskavu, kas nu bija tikai jāpielāgo.
Šajā procesā veidojās Baltijas valstu fundamentālā izpratne par atšķirībām, kas parādījās daudz ātrāk, nekā Krievijas attiecībās ar Rietumiem. Lai tiktu galā ar neatrisinātajiem jautājumiem, Baltijas valstīm un Krievijai bija nepieciešams atrast kopīgu pamatu, kas kalpotu par bāzi tālākām attiecībām nākotnē.
Drīz vien atklājās, ka Baltijas valstu skatījums neatbilst Krievijas domām. Kā sarunas ar Krieviju par robežjautājumiem raksturoja kāds vārdā neminēts Igaunijas diplomāts – Krievija redzēja sarunas kā atdalīšanās legalizēšanu, un tas ļāva tai izturēties kā “mātes zemei”, nosakot noteikumus separātiskajai valstij. Igaunijas puse bija pieņēmusi diametrāli pretēju pozīciju, skaidri liekot saprast – Igaunija ir bijusi neatkarīga kopš 1918. gada, un pa to laiku jūs esat šeit sastrādājuši nekārtību, tāpēc lūdzu to savāciet tik ātri, cik iespējams!
Eseja tapusi kā daļa no projekta “Drošība Baltijas jūras reģionā”, kas īstenots ar Dānijas vēstniecības Maskavā atbalstu.
