1991. gada janvāra barikāžu konstruēšanā un ierīkošanā tika liktas lietā zināšanas, ko Padomu armijā nemācīja – ierīkotas pozīcijas aizsardzībai pret uzbrukumiem no gaisa, no ūdens un, protams, sauszemes elementi. Tas pierāda, ka mums tolaik bija militāra domāšana, kas, mūsdienu acīm raugoties, bija unikāli un ļoti gudri. Tā, atceroties barikāžu laiku pirms 30 gadiem, norāda Aizsardzības ministra padomnieks militārajos jautājumos atvaļināts ģenerālleitnants Raimonds Graube, kurš pats bija aktīvs barikāžu dalībnieks.
Viņš norāda – ik gadu janvārī Latvijā atceramies vienu no visnozīmīgākajiem notikumiem Latvijas tautas un valsts pastāvēšanas vēsturē – laiku pirms 30 gadiem, kad barikāžu laikā nevardarbīgās pretošanās karā devās faktiski visa tauta. Turklāt tajā piedalījās ne tikai tie, kuri fiziski atradās barikādēs, bet arī tie, kuri viņus atbalstīja, paliekot mājās ar bērniem, strādājot slimnīcās, pildot citus uzdevumus.
Atv. ģenerālleitnants R. Graube barikāžu notikumus 1991. gadā savā ziņā pielīdzina aicinājumam pirms 100 gadiem stāties strēlniekos un iesaistīties Brīvības cīņās. Jā, upuru toreiz bija daudz vairāk, bet tautas gars bija vienlīdz saliedēts un apņēmība stingra kā toreiz, tā arī barikādēs. Viņš norāda – mēs gribējām būt brīva tauta un, pateicoties mūsu garam, tādi arī kļuvām.
Šo līdzību tupinot, atv. ģenerālleitnants R. Graube uzsver, ka šobrīd aizsardzības un kolektīvās drošības pamatšūna ir “ugunskurs” Ādažu bāzē. Tur NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas ietvaros savus pienākumus pilda vairāk nekā 1500 karavīru no desmit dažādām NATO dalībvalstīm. “Viņi atrodas šeit, lai aizstāvētu Latviju. Tas ir mūsu ugunskurs un garants nākotnei un drošībai,” saka R. Graube.
Viņš pateicas visiem 1991. gada barikāžu dalībniekiem, kā arī visiem tiem, kuri mūsu valsts sardzē ir joprojām – karavīriem, zemessargiem, visiem iedzīvotājiem, kuri atbalsta un izprot visaptverošos valsts aizsardzības ideju un nozīmīgumu. “Tas ir absolūti fundamentāls pamats kolektīvai drošībai un spējai atbilstoši reaģēt. Tas palīdz radīt šo ugunskuru, pie kura tad mēs varam justies droši, sajūtot blakus biedra plecu un kopīgi aizstāvot šo valsti,” viņš norāda.
Atceroties barikādes, kurās arī pats aktīvi piedalījās, R. Graube pateicas visiem cilvēkiem, kuri tolaik bija kopā ar viņu. “Patiecoties šiem cilvēkiem, es jutos droši,” viņš rezumē.
Viņš saka paldies arī bijušajiem padomju virsniekiem, kuru pieredze palīdzēja plānot un konstruēt barikāžu aizsardzības modeli. Bet pie izpildījuma strādāja tautas jaunrade.
“Tas bija fantastiski! To padomu armijā nemācīja, vajadzēja reaģēt uz vietas. Bija aizsardzības pozīcijas pret gaisu – ar koka piramīdām. Pret ūdeni, kur zvejnieki vilka troses, lai desanta laiviņas nevar pietauvoties. Un, protams, sauszemes elementi, ko mēs vislabāk pazīstam. Tas pierāda to, ka mums tolaik bija militāra domāšana, kas, mūsdienu acīm raugoties, bija unikāli un ļoti gudri,” saka barikāžu dalībnieks atv. ģenerālleitnants R. Graube.
Viņš atzīst – barikāžu norises militārais aspekts un aizsardzības pozīciju analīze līdz šim nav pētīta, tāpēc gan bijušajiem cīņu biedriem, gan citiem entuziastiem te būtu visai plašs pētniecības lauks.
