Raksts pārpublicēts no portāla "Satori": https://satori.lv/article/valsts-aizsardzibas-maciba-vam-bam-vai-vam
Pēc Valsts prezidenta izsludinātā Valsts aizsardzības mācības (VAM) un Jaunsardzes likuma uz brīdi atkal uzliesmoja diskusijas par šī mācību priekšmeta nepieciešamību. Lai gan Covid-19 pandēmija mediju telpā nomākusi pārējos tematus, pieņemtais lēmums par VAM no 2024. gada ietekmēs katru vidusskolēnu Latvijā. VAM ir jutīgs un nesaudzīgi kritizēts temats. Izskanējuši brīdinājumi par mācību priekšmeta nepieciešamību, nepietiekamu NVO iesaisti jaunatnes pilsonisko vērtību veidošanā, kā arī par pilsoņu brīvās gribas ierobežošanu. Ņemot vērā VAM potenciālo ietekmi uz Latvijas sabiedrību, rūpīgi jāskaidro valsts aizsardzības mācības nepieciešamība un tās nozīme ilgtspējīgas un demokrātiskas sabiedrības veidošanā.
Amerikāņu sociologs Čārlzs Tillijs ir iegājis vēsturē ar ikonisku frāzi: "Karš radīja valsti, un valsts radīja karu." Valsts izcelšanās pamatā ir nepieciešamība radīt pārcilvēcisku spēku jeb hegemonu, kas spēj apturēt visus citus vardarbības radītājus. Viens no modernas mūsdienu valsts pamatprincipiem ir vardarbības monopols, t.i., valsts ir monopolizējusi tiesības veikt organizētu vardarbību. No vienas puses, tas ļauj pilsoņiem nebaidīties par savu drošību, no otras – rada organizētu struktūru, kas šo vardarbību koncentrē valstisku mērķu (drošības, aizsardzības, stabilitātes) īstenošanai.
Šādas sistēmas eksistenci nosaka divi ļoti svarīgi aspekti – pirmkārt, tai jābūt efektīvai, t.i., jāspēj pildīt savu uzdevumu. Otrkārt, par sistēmas efektivitāti jeb spēju novērst draudus liecina to trūkums. Rezultātā veiksmīga valsts aizsardzības sistēma rada iespaidu par pārāk lielu līdzekļu ieguldījumu tajā – veidojas t.s. "efektivitātes dilemma", kurā rodas kārdinājums samazināt ieguldījumus aizsardzībā, tādējādi radot apstākļus, kuros var parādīties drošības draudi.Šis akadēmiskais ieskats ietver būtiskus argumentus, ko neņem vērā valsts aizsardzības mācības pretinieki.
Latvija ir maza valsts ar apmēram 1,9 miljoniem iedzīvotāju; tas nozīmē, ka jebkura drošības krīze kļūst visaptveroša straujāk nekā lielākās valstīs un spēcīgāk ietekmē sabiedrību kopumā. Latvija nespēj radīt nozīmīgus draudus citām valstīm, un no tā izriet apstāklis, ka savas drošības stiprināšana Latvijai prasa proporcionāli lielākus resursus nekā, piemēram, Vācijai, ASV vai Francijai, kuru militārais potenciāls rada eksistenciālus draudus iespējamiem pretiniekiem.
Aukstais karš beidzās nesācies, un 75 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumu sabiedrība karu ir redzējusi kaut kur tālu ārpus NATO – tikai Vjetnamā, Afganistānā, Irākā, Ukrainā vai Tuvajos Austrumos –, kur lielvalstis mēģina ieviest kārtību, īstenojot savas ģeopolitiskās intereses vai cīnoties ar teroristiem un citiem valstiski ne pārāk bīstamiem pretiniekiem. Neņemot vērā pēdējo desmit gadu garumā Krievijas īstenoto militāro uzbrukumu Ukrainai, informācijas kampaņu, kas vērsta pret Rietumu vērtībām, politiskās slepkavības un militārās mācības "Zapad", kur ik pa laikam tiek izspēlēts Baltijas okupācijas scenārijs, piederības sajūta Rietumu sabiedrībai, dalība NATO un divdesmit gadu ilgušais Krievijas vājums ir izveidojis Latvijā drošības sajūtu, radot apstākļus, kuros valsts prasība katram iesaistīties Latvijas drošības stiprināšanā šķiet kaut kas nesaprotams un lieks.
Šajā kontekstā VAM mērķi bieži tiek salīdzināti ar obligātā militārā dienesta (OMD) funkcijām. Tas nav gluži precīzs salīdzinājums. Lai arī būtiska VAM daļa nenoliedzami ir aizsardzība (tai skaitā arī militārā – BAM! daļa), ieskatoties mācību priekšmeta saturā [1], liels uzsvars tiek likts uz tādām jomām kā Latvijas vēsture, pilsoniskais patriotisms (kas skaidro vēlēšanu nozīmi), informācijas pratība un kiberdrošība.
Demokrātiska valsts pret šādām darbībām var vērsties, tikai sagatavojot iedzīvotājus, tādēļ uzskaitītās prasmes nav mazāk svarīgas kā militārās pamatzināšanas. Nākamajās desmitgadēs arvien palielināsies Rietumu vērtībām naidīgu spēku kiberuzbrukumu, viltus ziņu u.c. informācijas kara operāciju īpatsvars. Vienīgā vieta, kur pret to iespējams vērsties, ir skolas – demokrātiska sabiedrība ir iespējama tikai kā izglītota sabiedrība.
Šis ir galvenais valsts aizsardzības mācības uzdevums. VAM ir solis atpakaļ pie izpratnes par pilsoņa uzdevumiem un pienākumiem attiecībā pret valsti. Mācību priekšmeta struktūrā redzams, ka militārajām zināšanām programmā ierādīta nozīmīga, taču ne izšķiroša vieta. Laikā, kad aizvien biežāk izskan pārdomas par izglītības sistēmas uzsvaru uz teorētiskām, nevis praktiskām zināšanām, VAM ir moderns un laikmeta garam atbilstošs mācību priekšmets.
Šajā aspektā jāuzsver arī Valsts aizsardzības mācības un Jaunsardzes likuma 4. panta 2. punkts: "Izglītojamiem, kuri savas reliģiskās vai filozofiskās pārliecības vai citu objektīvu apstākļu dēļ nevar apgūt kādu valsts aizsardzības mācības priekšmeta daļu, jaunsargu instruktors mācību saturu un mācību procesu pielāgo individuāli, nodrošinot citu valsts aizsardzības mācības priekšmeta tēmu apguvi." Ar šo punktu vien VAM atšķiras no līdzīgiem projektiem tādās valstīs kā Krievija – lai gan VAM principā nosaka, ka pilsonis nevar izlemt, vai būt daļai no valsts aizsardzības sistēmas, pilsonim ir tiesības valsts aizsardzības sistēmas ietvaros izvēlēties veidu, kā tajā iesaistīties.
Visbeidzot jāuzsver VAM nozīme ne tikai sabiedrības audzināšanā, bet arī valsts aizsardzības sistēmas, tai skaitā bruņoto spēku, veidošanā. Kā izteicies amerikāņu politologs Semjuels Finers: "Tā vietā, lai jautātu, kāpēc militārajai sfērai iesaistīties politikā, ir jāuzdod jautājums, kāpēc lai būtu citādi. Jau no pirmā acu uzmetiena militāristu politiskās priekšrocības pār civilām organizācijām ir nomācošas. Militārās struktūras ir krietni labāk organizētas. Un tām ir ieroči." [2] Situāciju Baltkrievijā, kur varas struktūras ar stekiem sit, izvaro un izdzenā cilvēkus, kas miermīlīgi protestē pret falsificētiem vēlēšanu rezultātiem, rada nevis pārlieku liela sabiedrības militarizēšana, bet gan pārlieku liela valsts aizsardzības struktūru nošķiršana no sabiedrības.
Valsts, kas nošķir aizsardzību no sabiedrības, ātri vien kļūst par diktatūru, kurā bruņotie spēki ir tikai varas instruments. Tieši tādēļ valsts aizsardzības mācības programmā tiek iekļauti militārie reglamenti, kuros ietvertajā karavīra zvērestā lasāmi vārdi: "Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, [..] vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem." Apziņa, par to, kura pavēle ir atbilstoša Latvijas Republikas likumiem, meklējama pilsoniskajā audzināšanā, kura valsts aizsardzības mācībā tiks sniegta ne tikai katram karavīram, bet arī skolēnam, kas nākotnē kļūs par Latvijas pilsoni.
*VAM – valsts aizsardzības mācība, BAM! – sprādziena vai šāviena troksnis, BAM (krievu val.) – jums.
[1] https://jc.gov.lv/lv/valsts-aizsardzibas-maciba
[2] Finer, S. (1976) The Man on Horseback: The Role of the Military in Politics, 2nd Edition, Harmondsworth, Middlesex: Penguin Books. pp.4.
