Baltija Krievijai ir balva, par kuru cīņa visdrīzāk būs jāizcīna citur – Baltijas sarežģīto situāciju skaidro viens no ievērojamākajiem mūsdienu ģeopolitikas ekspertiem Džordžs Frīdmens. 2009. gadā izdotajā grāmatā “Pasaule pēc simts gadiem” analītiķis Polijai un Baltijas valstīm ierādījis nozīmīgu lomu. Sarunā ar Sargs.lv Dž. Frīdmens skaidro politisko procesu dinamiku reģionā no mūsdienu skatupunkta.
Pirms pieciem vai sešiem gadiem īpaši bīstama likās iespēja, ka Krievija varētu ar strauju triecienu atgriezt Baltiju no NATO, radot krīzi NATO, kas novestu pie alianses sabrukuma. Cik bīstami ir Krievijas draudi Baltijai?
Nesenā vēsture liecina - Krievijas specialitāte ir zemu izmaksu un zema riska operācijas – ievest karaspēku politiskas krīzes apstākļos kaimiņvalstī ir tas, ko Krievija noteikti ir spējīga. Krievija gūst panākumus tikai tur, kur pastāv dziļas politiskās vai nacionālās plaisas – Baltkrievijā, Dienvidkaukāzā. Jūs Baltijā neviens cits nevar aizsargāt tik labi, kā vien jūs paši, veidojot sistēmu, kas Krievijai nedod politisko iespēju palielināt sašķeltību. Tādā gadījumā Krievija neuzņemsies šo risku, jo tas nevar dot lielus ieguvumus.
Agrākos karos bija iespējams veidot statiskas pozīcijas. Mūsdienu konfliktos plata fronte nozīmē daudz platāku loģistikas “asti”, kas ir jāpasargā no iespējamiem uzbrukumiem.
Loģistika šādā gadījumā ir ļoti sarežģīta – esmu bijis Latvijā - jūsu ceļu tīkls nav piemērots mehanizētu vienību triecienam, turklāt šāds trieciens radīs ļoti platu fronti ar aizmuguri, kas smagi cietīs no raķešu uzbrukumiem.
Klasisks piemērs ir Krievijas iespēja izmantot krieviski runājošās minoritātes Baltijas valstīs, lai to izmantotu kā iemeslu militārai agresijai. Vai Krievijai ir spēki, ko novirzīt šādam uzdevumam? Visdrīzāk. Jāņem vērā, ka šī ir ne tik daudz militāra, cik politiska cīņa – Baltijas valstīm ir jārūpējas, ka tā sabiedrības daļa, ko Krievija varētu izmantot, ir veiksmīgi integrēta un nevēlas iesaistīties šādā avantūrā.
Runājot par stratēģisko dziļumu, savā grāmatā jūs uzsverat, ka Pēterburga ir tikpat tuvu Tallinai, cik Tallina – Pēterburgai. Vai nākotnē mēs varam sagaidīt situāciju, kurā Polija kopā ar Baltijas valstīm soļo uz Austrumiem?
Baltijas reģiona vēsture gadsimtu gaitā ir parādījusi tikai vienu – tur var notikt jebkas. Polija ir augošs spēks – tā ir ne tikai bufervalsts starp Krieviju un Vāciju, bet tā arī tās augošais spēks abas valstis padara nervozas. Polija sevi redz kā reģionālu spēku un galveno ASV sabiedroto Eiropā. Tas tā arī ir – ne velti ASV mehanizētās vienības pastāvīgi rotē Polijā. Polijai un ASV ir ļoti ciešas attiecības, ko Polija arī veiksmīgi izmanto.
Lai gan kopumā ģeopolitiskā situācija Eirāzijā ASV neapmierina, neviens nevēlas Krievijas sadalīšanos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās ir bažas par haosu, kas radīsies Krievijas sabrukuma rezultātā. Otrkārt, tas ir jautājums par 3000 kodolieročiem, kas atrodas Krievijas arsenālā. Kad sabruka PSRS, ASV bija izšķiroša loma kodolieroču nodošanai Krievijai.
Iepriekšminētie procesi – Krievijas noriets un tam sekojošais sabrukums, Polijas izaugsmes, iespējamais haoss – būs jāatrisina, tiesa, mēs nerunājam ne dienu, ne mēnešu, bet gan gadu desmitu mērogā.
Brīdī, kad Krievija šķelsies, tā būs visbīstamākā – tā neuztvers šo procesu mierīgi. Tās kaimiņvalstis tiks ierautas šajos procesos, un pavisam drīz Pēterburga kļūst par mērķi. Šajos apstākļos Baltijas valstīm labākais, kā rīkoties, ir būt, kā teica Vinnijs Pūks, “mazam, melnam mākonītim, kas karājas zem bišu stropiem” (just a little black rain cloud. Hovering under the honey tree), t.i., nepievērst sev lielu uzmanību un nepakļauties kārdinājumam mēģināt sev gūt kādu labumu.
