Izglītību un zināšanas neviens nevar atņemt, tāpēc tās jāvairo, lai sabiedrība būtu stipra un ienaidnieks ar to nevarētu manipulēt. Tā intervijā “Sargs.lv” saka bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, vēlāk politiķis atvaļināts pulkvedis Juris Dalbiņš. Viņa militārā karjera Latvijas bruņotajos spēkos sākās tieši Zemessardzē, kurā iestājies drīz pēc tās izveides deviņdesmito gadu sākumā. Zemessardzes 30. pastāvēšanas gadā viņš vērš uzmanību uz to, ka sabiedrība ir jāgatavo dažāda veida krīzēm, apgūstot arī civilās aizsardzības pamatus. Tāpēc skolās plānotā valsts aizsardzības mācība var palīdzēt jauniešu sagatavošanā iespējamām neparedzētām situācijām, kā arī būt organizētākiem un drošākiem ikdienas dzīvē.
Sporta skolotājs un zemessargs
Pēc profesijas – sporta skolotājs atv. pulkvedis Juris Dalbiņš strādājis Īslīces pamatskolā, kur vienlaicīgi bijis gan pedagogs, gan iestādes direktors.
Viņš atceras, ka 90. gadu sākumā nepieciešamība pēc attiecīgas bruņotas struktūras Latvijā bijusi liela. Tādi notikumi kā 1991. gada barikādes to virzīja un steidzināja, līdz 1991. gada 23. augustā bija arī pavēle par Zemessardzes izveidi un vēlāk – par reģistrāciju.
Viņš piebilst, ka sākumā nebijis nekā, pirmās apmācības notikušas bez bruņojuma, bez formas tērpiem, taču daudziem dalībniekiem jau bijusi iepriekšēja militārā pieredze un rezerves virsnieka pakāpe no dienesta PSR bruņotajos spēkos. Tajā skaitā arī pašam J. Dalbiņam, kurš arī 1991. gadā iestājies Zemessardzes 53. kājnieku bataljonā Bauskā.
Sākumā ierindas zemessarga pienākumi tika savienoti ar pilna laika darbu skolā. Pa dienu darbs tiešajā profesijā, naktis – Zemessardzē, pildot dienesta pienākumus. Veidojās un komplektējās vadi un rotas. Viņš atceras – tolaik bija svarīgi tikt pie ekipējuma un bruņojuma, un ieroču meklēšana pašu spēkiem netika uzskatīta par nelikumīgu. Vēlāk atbilstoši prasībām ieroči tika reģistrēti un piesaistīti konkrētiem cilvēkiem.
Liek pamatus apmācības sistēmai
J. Dalbiņa militārā karjera attīstījusies tik strauji, ka no 1992. gada viņš pārtraucis pedagoga darbu skolā, pilnā apmērā iesaistoties dienestā Zemessardzes 53. kājnieku bataljonā – sākotnēji kā Operatīvās daļas vadītājs, tad štāba priekšnieks, vēlāk arī bataljona komandieris. Vienlaicīgi sadarbojies ar Zemessardzes štābu, kurā bijis atbildīgais par apmācību procesa organizēšanu, pēcāk arī štāba priekšnieka vietnieks.
Četri gadi NBS komandiera amatā
1994. gadā viņš tika apstiprināts par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri, J. Dalbiņš bruņotos spēkus vadīja līdz 1998. gadam.
Šo laiku viņš raksturo kā sarežģītu, bijis daudz nezināmo, taču komandierim vienmēr jāpieņem atbildīgi lēmumi.
“Protams, bija kļūdas, bet bez tām jau attīstība nav iespējama. Ja viss būtu gludi, tad mēs dzīvotu paradīzē,” smaidot saka J. Dalbiņš.
Lēmumu, kuru nozīmēt šī uzdevuma izpildei, pieņēma Valsts prezidents, valdība un parlaments. Turklāt jāņem vērā, ka aizsardzībai un bruņotajiem spēkiem netika atvēlēts daudz līdzekļu, un tas ietekmēja attīstības procesu un sadzīvi. “Man jau sajucis skaits, cik reižu mani atstādināja no amata un tad lika atkal atpakaļ. Ko darīt, tāds laiks bija. Pienākumi tik un tā bija jāpilda,” pauž J. Dalbiņš.
Obligātajā dienestā māca latviešu valodu
Jāņem vērā, ka tolaik Latvijā bija obligātais militārais dienests, no kura valsts atteicās vien 2007. gada janvārī, pilnībā pārejot uz profesionālo militāro dienestu.
Pulkvedis Dalbiņš atceras – toreiz sabiedrības attieksme pret visu militāro bijusi diezgan skeptiska, līdz ar to Militārā dienesta likums bija tāds, kas deva iespēju no dienesta izvairīties. Dienestā nonāca tie puiši, kuriem šādas iespējas nebija un tie, kuri paši bija motivēti aizstāvēt savu valsti. Tāpēc bijušas diezgan izteiktas disciplīnas problēmas un arī motivācijas trūkums.
Daudzi iesauktie nāca no vides, kurā valsts valoda netika lietota, tāpēc bruņotajiem spēkiem nācās viņus atsevišķi apmācīt latviešu valodā, lai varētu saprast komandas un pildīt dienesta pienākumus.
Viņš atceras, ka vēlāk saticis bijušos karavīrus, kuri teikuši: “Komandieri, mēs jūs atceramies! Esam vieni no pirmajiem, kuri stāvēja sardzē pie Brīvības pieminekļa”. Līdz ar to tas laiks daudziem devis arī pašvērtību un lepnumu.
Zemessardze – neatņemama NBS sastāvdaļa
Pēc NBS komandiera pilnvaru beigām J. Dalbiņš pievērsies politikai, kurā bijis 12 gadus. Viņš pats šo laiku dēvē par militārā dienesta turpinājumu civilajā sadaļā, jo strādājis gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, ko vadīja 10 gadus, gan Nacionālās drošības komisijā. Savulaik pildījis arī Aizsardzības ministrijas un arī Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāra pienākumus.
Vērtējot bruņoto spēku un Zemessardzes attīstību šobrīd, pulkvedis Dalbiņš ir pārliecināts, ka iepriekš uzstādītie mērķi bijuši pareizi, lai arī to izpilde bijusi atkarīga no tobrīd pieejamajiem finanšu resursiem.
Taču pulkvedis norāda, ka Zemessardzes vadības līmenī jādomā, kā dienestam piesaistīt arvien vairāk cilvēku – ne tikai ierindas zemessargus, bet arī atbalsta personālu, tai skaitā vietējā reģiona uzņēmumus un lielu saimniecību īpašniekus.
Savā laikā Zviedrijā tāda darbojusies, kad saimnieks devās uz Zemessardzes mācībām, tad bija cits kaimiņš, kurš tajā laikā rūpējās par viņa govīm, jo tas bija viņa uzdevums visaptveroša valsts aizsardzības sistēmas ietvaros.
“Piemēram, ja 53. kājnieku bataljonam Bauskā nepieciešams pārvietot smago tehniku, tad ideāli, ja vajadzīgo tehnisko atbalstu var izmantot no netālu esošā zemnieka vai uzņēmuma, nevis sūtīt ārpakalpojumu, kas brauc, piemēram, no Rīgas - tas ir papildu laiks un izmaksas. Šāda sistēma ļautu labāk pārvarēt arī dažādas civilās krīzes, mobilizācijas uzdevumos iesaistot tehniku un cilvēkresursus, no valsts puses piedāvājot, piemēram, nodokļu atlaides,” saka J. Dalbiņš.
Valsts aizsardzības mācībai jābalstās civilajā aizsardzībā
Ārkārtas situācija Covid pandēmijas laikā parādījusi, cik svarīgi, ka krīzēm gatavas ir ne tikai valsts struktūras, bet arī sabiedrība, lai spētu atbilstoši reaģēt. J. Dalbiņš uzskata, ka tas Latvijas sabiedrībai vēl jāmācās – gan skolās, gan darba vietās, īpašu uzsvaru liekot uz civilās aizsardzības jautājumiem.
Tas redzams arī ārkārtas situācijā – milzīga pretestība ierobežojumiem, vakcinācijai. “Cilvēki negrib saprast pamata lietas. Valsts aizsardzības mācība būtu tā, kas sagatavotu jaunieti dažādām ikdienā iespējamām neparedzētām situācijām, lai viņš spētu adekvāti reaģēt un pieņemt lēmumu. Piemēram, kā palīdzēt avārijā cietušajiem, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, kā palīdzēt, ja kāds kaut kur ir iekritis, kā evakuēties trauksmes gadījumā, nevis panikā mesties prom. Tā jau ir tā mūsu kopējā drošība. Varbūt izklausīsies primitīvi, bet tad katrai mammai būs daudz lielāka drošības sajuta par savu bērnu, jo viņš būs apmācīts rīkoties nestandarta situācijās un pieņemt pareizus, uz zināšanām balstītus lēmumus,” saka J. Dalbiņš.
Viņš gan uzsver, ka pamatā valsts aizsardzības mācībā vajadzētu iekļaut civilās aizsardzības un izdzīvošanas apmācības jautājumus, kas ir arī skautu apmācības programmā. Ja kādam rodas papildu interese par militāro dienestu, drošības struktūrām, tad vienmēr ir iespēja iestāties Jaunsardzē, vēlāk arī Zemessardzē vai Nacionālajos bruņotajos spēkos vai pievienoties Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajām drošības struktūrām.
Zināšanas – drošības pamats
Raksturojot šī brīža situāciju informatīvajā telpā, pulkvedis Dalbiņš norāda – mēs nedzīvojam norobežotā vidē, apkārt ir draugi, kaimiņi, sabiedrotie, arī ienaidnieki. Nav nevienas minūtes, kurā katrs no viņiem nerealizētu savus uzdevumus, intereses un mērķus.
To, ka ar Latviju rēķinās, demonstrē arī NATO sabiedroto klātbūtne reģionā. Viņi solidāri palīdz šeit uzturēt drošību, bet J. Dalbiņš ir pārliecināts – ja Latvija pati nebūtu spējīga līdzdarboties alianses interešu aizstāvībā citās valstīs, tad diez vai mēs šādu palīdzību saņemtu. Tas liecina, ka līdzšinējais bruņoto spēku un sabiedrības attīstības virziens bijis pareizi.
Šobrīd atv. pulkvedis J. Dalbiņš ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljona veterānu vienībā. Viņš gandarīts, ka esošā bataljona vadībai – komandierim majoram Kasparam Kokinam un virsseržantam štāba virsseržantam Helmutam Dežurovam – ir idejas, kā iesaistīt veterānus, jo tas ir ļoti svarīgi.
“Sargs.lv” jau rakstījis, ka Zemessardzes 53. kājnieku bataljons dibināts 1991. gada 25. septembrī, taču 2003. gadā tas tika reorganizēts un pievienots Zemessardzes 54. bataljonam. Savukārt 2018. gada 3. janvārī Zemessardzes 53. kājnieku bataljons tika atjaunots un nu atrodas Zemessardzes 1. Rīgas brigādes sastāvā. Bataljona bāzes atklāšanas ceremonija notika 2020. gada novembrī.
Fonda galvenie mērķi ir atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku veterānus un viņu ģimenes, uzturēt starptautiskajās operācijās bojā gājušo karavīru piemiņu, kā arī veicināt patriotismu Latvijas sabiedrībā.
Viens no fonda jaunākajiem projektiem, par ko iepriekš rakstījis arī “Sargs.lv”, ir ziedojumu vākšana portatīvo datoru iegādei, lai atbalstītu karavīru un zemessargu ģimenes attālināto mācību laikā. Kopumā bruņotajos spēkos, tostarp Zemessardzē, apzinātas 108 ģimenes, kurās vēl viens dators būtu liels atspaids kvalitatīvam mācību procesam. Lielākoties tās ir vai nu daudzbērnu ģimenes, vai tādas, kurās šāds atbalsts Covid-19 pandēmijas laikā ir ļoti nozīmīgs.
Stipri cilvēki – stipra valsts
Juris Dalbiņš atzīst, lai arī valstiskā līmenī šobrīd ir problēmas ar krīzes menedžmentu, nevajag baidīties sēsties visiem pie viena galda un krīzi vadīt. Jāizmanto jau savulaik veiksmīgi darbinātos mehānismus, piemēram, 2006. gada NATO samita organizēšanā Rīgā, kā arī lielās vētras postījumu novēršanā 2005. gadā.
“Lai būtu griba, ir jābūt drosmei. Lai būtu drosme, ir jābūt zināšanām un prasmēm, pretējā gadījumā cerētais var beigties ar katastrofu,” saka J. Dalbiņš.
Jautāts par vēlējumu Zemessardzei 30. pastāvēšanas gadadienā, atvaļinātais pulkvedis saka – lielākais gandarījums ir redzēt darba rezultātu.