Mūsdienu NATO bruņoto spēku instruktoriem vairs nepietiek ar to, ka tie karavīriem atdod pavēles vai rīkojumus. Tā vietā instruktoram ir jāspēj karavīriem izskaidrot kādēļ un ar kādu mērķi viņiem jāveic tā vai cita darbība. Tā, raksturojot mūsdienīga instruktora darba specifiku, sarunā ar portālu “Sargs.lv” atzīst NATO augstākais virsseržants Igaunijas bruņoto spēku augstākais virsseržants Sīms Saliste. Aizvadītajā nedēļā viņš bija ieradies, lai ar lekciju uzstātos Nacionālās aizsardzības akadēmijas rīkotajā vecāko instruktoru apmācību kursā.
Šobrīd tiek pārskatīts NATO stratēģiskais ietvars. Lai gan tas ir galvenais stratēģiskais dokuments, galu galā tajā ietvertās normas attieksies arī uz NATO valstu bruņoto spēku instruktoru korpusu. Kāda šo pārmaiņu ietvarā būs instruktoru loma NATO bruņotajos spēkos?
Gluži kā mūsu pilsētas vai valstis, arī instruktoru korpuss NATO valstu bruņotajos spēkos nekad nebūs uzskatāms par pilnībā gatavu. No civilās dzīves mēs daudzi pazīstam mūžizglītības jēdzienu. Jāteic, ka tā ir attiecināma arī uz militāro dienestu. Mums ir jābūt gataviem dažādām straujām izmaiņām un pārsteigumiem globālajā drošības vidē. Covid-19 pandēmija tam ir lielisks apliecinājums, jo atklāti vērtējot, neviens šai pandēmijai tik lielā mērogā nebija gatavs.
Manuprāt bruņoto spēku instruktoru loma mūsdienu izmaiņu pilnajā pasaulē ir ļoti svarīga, jo tieši instruktoriem būs jāstrādā ar tiem draudiem, vai cita veida “pārsteigumiem”, ko nesīs izmaiņas globālajā drošības vidē. Tādējādi to loma un spēja pielāgoties mainīgajai situācijai un draudiem ir ārkārtīgi svarīga.
Lai mēs spētu uzvarēt, ir jāapvieno daudzu NATO dalībvalstu spēki. Te NATO ir labākais piemērs, jo tieši apvienojot spēkus caur alianses sadarbību mēs visi kļūstam stiprāki.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs reiz sacīja, ka mūsu spēks slēpjas mūsu draudzībā. Ja jūs dodaties uz kādām no NATO mācībām, kurās piedalās vairāku dalībvalstu karavīri, var redzēt, ka pēc mācībām tie savā starpā runājās, joko un mēģina izpētīt, kāds aprīkojums ir partneru rīcībā. Personīgi man šādas karavīru attiecības ļoti patīk. Tas nozīmē, ka šāda savstarpējā komunikācija NATO bruņoto spēku iekšienē vairs nav tikai augstāko virsnieku vai instruktoru privilēģija. Šobrīd NATO militārā kultūra ir tik tālu attīstījusies, ka šāda pieredzes apmaiņa iespējama ikvienam karavīram.
Arī mans tiešais priekšnieks – NATO sabiedroto spēku komandieris Eiropā ģenerālis Tods Voterss ir uzsvēris, ka šobrīd instruktoram vairs nav tikai jāsēž kabinetā. Instruktoram ir aktīvi jāpiedalās, jābūt kopā ar karavīriem. Viņam ir jāuzņemas arvien lielāka un lielāka atbildība, jādarbojas kopā ar visu komandu.
Instruktoru korpusa attīstībai jānotiek kopsolī ar pasaules tendencēm. Internets un dažādie komunikācijas veidi to ir padarījuši daudz mazāku. Arī karadarbība mūsdienās ir pārcēlusies no lieliem plašiem kaujas laukiem uz krietni neredzamāku vidi, piemēram, kibertelpu. Šīs izmaiņas mums visiem liek kļūt daudz elastīgākiem un ātrākiem – gan domāšanā, gan lēmumu pieņemšanas procesā. Mums tam visam ir jābūt sagatavotiem. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt spējīgiem attiecīgi sagatavot jaunāko instruktoru sastāvu, vecāko instruktoru sastāvu un pārējos karavīrus.
Tāpat jāsaprot, ka ne visas lietas instruktoriem iespējams dot caur viņu izglītību. Te lielāka loma būs jāspēlē arī pašiem augstākstāvošajiem instruktoriem – ne tikai runājot ar karavīriem, bet dzīvot kopā ar viņiem kopīgu dzīvi. Ģenerālis T. Volterss uzsver, ka mūsu nodomi ir jāsaprot priekšējās līnijās esošajiem karavīriem. Lai to sasniegtu, nepieciešama vienota izpratnes no visiem iesaistītajiem. Lai to panāktu, instruktori, kā atbalsta un saziņas kanāls ar virsniekiem šajā struktūrā strādā ļoti labi. Mēs darām visu, lai uzturētu mūsu karavīrus augstā gatavības pakāpē un tas ir arī mūsu spēks iepretim jebkuram pretiniekam.
Ko jūsu iepriekš aprakstītā jaunā realitāte nozīmēs instruktoru izglītības sistēmā? Vai varat tam sniegt kādu piemēru?
NATO valstīs instruktoru apmācības programmai nav vienota standarta. Tomēr no savas pieredzes es teiktu, ka mūsu instruktoru izglītības sistēma arvien vairāk piemērojas mūsdienu pasaules prasībām. Mēs arvien vairāk redzam instruktoru izglītības kursus, kas tiek jaukti kopā ar virsnieku apmācības kursiem, tā, lai gan instruktori, gan virsnieki pēc apmācības kursa pabeigšanas varētu strādāt vienotā sazobē kopīgā militārajā vidē.
Tāpat es arvien vairāk un vairāk es redzu, ka klasiskās akadēmiskās lekcijas pārveidojas par diskusiju starp pasniedzēju un auditoriju, mācībām, kas ir balstītas uz konkrēta gadījuma vai pieredzes izpēti un praktiskām darbībām. Vecākais auditorijā ne vienmēr ir tas, kas stāv auditorijas priekšā. Drīzāk viņš ir moderators, vai izglītības veicinātājs. Es ar šādu instruktoru apmācības pieeju esmu apmierināts, jo tā mūsu instruktoru kursa studentiem sniedz daudz lielāku pārliecību par sevi un izpratni par apgūstamajiem priekšmetiem. Apmācību procesā svarīgi ir dalīties pieredzē. Ja kāds no kursantiem baidās auditorijā atvērt muti, nav pieņemams. Tas viss liecina par to, kā laika gaitā mainījušās instruktoru izglītības metodes.
Kā jūs vērtējat Latvijas instruktoru sagatavošanas programmu, salīdzinot ar citu NATO valstu instruktoru apmācību programmām. Kas ir mūsu stiprās un vājās puses?
Nevaru jūs ne ar ko jaunu pārsteigt. Es nāku no tās pašas kulturālās vides, kādā ir veidojušies Latvijas Nacionālie bruņotie spēki. Būt Latvijā man ir tas pats, kas būt mājās. Jā, te ir savas nacionālās atšķirības.
Viesojoties šeit, es ar augstākā instruktora kursa studentiem pārrunāju kā nokļūt līdz mūsu kopīgajam mērķim – augstākai bruņoto spēku gatavībai. Šī saruna man apliecina, ka auditorijā sēdošie Latvijas augstākā instruktora kursa kursanti ir pareizie cilvēki, pareizajā vietā un laikā un viņi apgūst tieši viņiem vispiemērotāko izglītības kursu. No mana viedokļa, tas ir pareizākais veids, kā to panākt.
Vai šāda veida starptautiskā pieredzes apmaiņa ir unikāla tikai Latvijas augstākā instruktora kursantu sagatavošanā, vai tā ir arī citās NATO valstīs?
Es neesmu liels “Power Point” slaidu un bilžu rādīšanas piekritējs. Es uzskatu, ka pasaule mūsdienās ir kļuvusi ļoti maza. Mēs – NATO valstu instruktori labprāt sniedzam atbalstu gan mūsu partneriem, gan sabiedrotajiem.
Šāda pieredzes apmaiņa ir vajadzīga Latvijas Nacionālo bruņoto spēku instruktoriem. Jāpiebilst, ka tā ir svarīga ne tikai pašiem augstākā instruktora kursa kursantiem, bet arī tiem instruktoriem, kuri šādā kursā darbojas kā pasniedzēji. Runājot ar karavīriem un instruktoriem no dažādām valstīm, mācos arī es pats, pilnveidojot sevi.
Esmu nesen biju vēl divās valstīs, kur ir līdzīgi starptautiskie kursi un pat šādam kursam veltītas nedēļas. Šādu kursu burvība ir tā, ka ikviens instruktors var burtiski izjaukt pa daļām kādu no savu kolēģu pieredzēm un izanalizēt ikvienu jautājumu. Tas strādā! Mūsu alianse ir komanda, kas veidota no komandām. Mūsu spēks slēpjas mūsu savstarpējā draudzībā.
Kādām nākotnē būs jābūt instruktoru personīgajām kvalitātēm, lai tie spētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus mūsdienu mainīgajā pasaulē?
Mans darbs, dienot NATO Eiropas sabiedroto augstākajā pavēlniecībā, neko daudz neatšķirīgāks no jebkuras vienības komandiera pienākumiem. Ja atmetam tehniskās atšķirības, mēs visi vairāk vai mazāk esam vienādi.
Jūs jau minējāt, ka pats nākat no Baltijas reģiona. Pirms jūsu dienbesta NATO augstākajā pavēlniecībā Eiropā, jums bija daudz sadarbības iespēju ar Baltijas valstu kolēģiem. Kā jūsuprāt Latvijas instruktori ir pilnveidojuši savas zināšanas un prasmes, salīdzinot ar NATO partneriem?
NATO iekšienē nav identisku valstu. Katrai dalībvalstij un tās bruņotajiem spēkiem ir savas nianses. Arī es savā laikā esmu audzis un attīstījies kopā ar Latvijas instruktoru korpusu. Mēs daudzkārt esam strīdējušies ar tagadējo NBS virsseržantu augstāko virsseržantu Edgaru Jokstu-Bogdanovu. Mēs pat šajos strīdos esam iekarsuši, diskutējot, kā būtu jāizpilda tas vai cits uzdevums. Es lieliski pārzinu tos pamatus, uz kādiem ir būvēts Latvijas bruņoto spēku instruktoru korpuss. Laika gaitā no tā notraukts daudz putekļu un šķembu, lai tas kļūtu akmens ciets.
No manas puses būtu nekorekti salīdzināt – kurš instruktoru korpuss NATO dalībvalstīs ir labākais vai sliktākais. Katras valsts jūrnieks, lidotājs vai karavīrs atbilst tām prasībām, kas ir piemērotākās katrai NATO dalībvalstij, tās interesēm un ir sasaistītas arī ar tās ekonomikas iespējām, politiskajām nostādnēm un citām lietām. Ja tas viss strādā, tad ir labi.
Pēdējo divu gadu laikā Covid pandēmija ir būtiski ietekmējusi arī bruņoto spēku instruktoru darbu. Kā šie ārējie apstākļi ir likuši to mainīt?
Dažkārt tie instruktori, kuru uzdevums ir strādāt ar karavīriem sūdzas, ka pašreizējā situācija līdzinās tai, kad autobusa šoferim tiek atņemta stūre, bet pats autobuss ir jāiebrauc un jānovieto garāžā, izmantojot tikai pedāļus.
No savas pieredzes varu teikt, ka pandēmija mūs visus ir beidzot iemācījusi izmantot video saziņas rīkus. Lai gan tie ir ilgi pastāvējuši, neviens tos īsti līdz šim nav izmantojis. Šīs iespējas mūsu pasauli padarījušas vēl mazāku, vienlaikus būtiski atvieglojot tiešo pienākumu izpildi. Piemēram, līdz šim situācijās, kad bija jāmaina nacionālais kontingents kādā no valstīm, kur norit NATO operācija, to spēku pārstāvim, kurš aizvietos spēkus, kuriem beidzas rotācija, bija turp jādodas un jāsagatavojas kontingenta ienākšanai. Parasti šo uzdevumu veica augstākais virsseržants. Tomēr līdz ar pandēmiju mēs sapratām, ka šādos gadījumos iespējams uztaisīt 30 minūšu videokonferenci visam ienākošajam vadam, bez lielas vajadzības lieki braukt uz šo vietu. Tā var būt videokonference arī visam bataljonam un pat brigādei, turklāt vajadzīgo rezultātu šādi iespējams sasniegt bez izmaksām.
