Maskavas problēma ir tā, ka, paslēpjot savu varu zem Aleksandra Lukašenko režīma, Krievija šajā strupceļa ir iestrēguši līdz ar pašu Baltkrievijas pašpasludināto vadoni. Ja A.Lukašenko kritīs, tiks uzskatīts, ka Kremlis ir cietis sakāvi, un tam būs jāizvēlas starp tiešu iejaukšanos Baltkrievijas iekšpolitikā vai prorietumnieciskā pēcteča režīma iespējamo nākšanu pie varas, tāpēc A. Lukašenko šobrīd piemīt diezgan lielas manevra iespējas. Tā, raksturojot Baltkrievijas radīto migrantu krīzi pie Eiropas Savienības robežām un iespējamo Krievijas lomu šī hibrīduzbrukuma organizēšanā, raksta domnīcas “Royal United Services Institute” (RUSI) pētnieks, Londonas Universitātes koledžas Slāvu un Austrumeiropas studiju skolas goda profesors un grāmatas “We need to talk about Putin” autors Marks Galeoti.
Vai tas, kas pašlaik notiek uz Baltkrievijas un Polijas robežas, ir hibrīdkarš vai cilvēciska traģēdija? Skaidrs, ka abi, tā uzskata “RUSI” pētnieks Marks Galeoti. Tomēr tas ir arī attaisnojums bīstamai plašākai polemikai, ne tikai par šķietamo "Putina saistību", kas ne tikai mazina nelaimi uz vietas un Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko personīgo atbildību, bet arī riskē vēl vairāk saasināt krīzi.
Jau šī gada maijā Lukašenko ņirgājās par dažādiem veidiem, kā varētu sodīt Eiropas Savienību un, tā teikt, “atvērt slūžas”. Tas viss bija kā pretreakcija tam, ka ES kritizēja Baltkrievijā notiekošo cilvēktiesību un brīvību apspiešanu un piemēroja jaunas sankcijas pēc tam, kad Lukašenko piespieda nosēsties aviokompānijas “Ryanair” lidmašīnai, lai arestētu opozīcijas žurnālistu. Lukašenko toreiz apgalvoja – “mēs līdz šim apturējām narkotikas un migrantus”, kas nāk uz ES, bet “tagad jūs tos paši ēdīsit un ķersiet”.
Drīz pēc tam Baltkrievijas tūrisma aģentūras, kas darbojas Tuvajos Austrumos, sāka skaidri norādīt, ka tās var atvieglot individuālo un grupu tūristu vīzu izsniegšanu šķietami visam, sākot no medību braucieniem līdz sporta sacensību apmeklēšanai, kā arī tiem cilvēkiem, kuri vēlas pieprasīt patvērumu vai bēgļa statusu kādā no Eiropas Savienības valstīm.
Pētnieks uzskata, ka Baltkrievijas valsts loma šajā operācijā ir tikpat acīmredzama, cik plaša. Migranti, kuri ieradās Minskā, vispirms tika nogādāti ar autobusu līdz Lietuvas un vēlāk Polijas robežai. Baltkrievijas robežsargi konsultēja viņus, kā un kur šķērsot robežu. Tagad, kad Polijas policija un karavīri ir izvietoti, lai noslēgtu robežu, Baltkrievijas drošības darbinieki pat ir mēģinājuši pārkāpt Polijas un Lietuvas izbūvētos žogus.
Pieaugošā krīze
Taču tā vien liekas, ka ta ir arī nedaudz pārsniedzis paša A. Lukašenko sākotnējos nolūkus. No vienas puses ir raksturīgi, ka A. Lukašenko instinktīvi paaugstināja “likmes”, kad vispirms Lietuva un pēc tam arī Polija veica pretpasākumus, lai bloķētu migrantu plūsmu. Taču tas, kas, domājams, sākotnēji tika iecerēts kā ierobežota ļaunprātīgas šantāžas darbība — atkāpieties vai arī jūs varat sagaidīt to pašu, — nu ir kļuvis par nopietnu incidentu, kurā iesaistīti tūkstošiem izmisušu cilvēku, tai skaitā arī bērni, kuri pašlaik ir iesprostoti Baltkrievijā.
Tajā pašā laikā šķiet, ka nu jau paši migranti ir sākuši organizēties veidā, kas, iespējams, ir zināms Baltkrievijas varas iestādēm, bet ne vienmēr ir viņu tiešā kontrolē. Kā prognozē M. Galeoti, pagaidām grūti saprast, kā šī situācija atrisināsies. Poļi savā valstī nevēlas ielaist tūkstošiem migrantu, pat, ja lielākā daļa no viņiem apgalvo – Poliju tikai šķērsos tranzītā, lai nokļūtu Vācijā. Turklāt pašreizējās politiskajās cīņās ar Briseli Varšava arī labprāt it kā pastiprina krīzi, lai parādītu sevi kā stingru un būtisku visas Eiropas aizstāvi. Turklāt dažu migrantu ielaišana tikai mudinātu Minsku “piegādāt” vairāk, uzturot nemitīgu spiedienu, un tas nav pieļaujams.
Šādam diktatoram neveiksmes atzīšana var veicināt jaunus protestus ielās un var satricināt viņa pozīciju arī paša elitē. Lukašenko šobrīd ir kā Makbets no tāda paša nosaukuma Viljama Šekspīra lugas – arī viņš ir “aizgājis tik tālu, ka atgriešanās būtu tikpat nogurdinoša, kā turpceļš”, turklāt tas situācijau tikai saasinātu.
Putina pirksts?
Šo visu situāciju varētu izskaidrot ar Lukašenko režīma iekšējo dinamiku un viņa paša “slepkavniecisko uzvedības modeli”, tomēr daudziem ar to nepietiek. Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis, piemēram, apsūdzējis Krievijas vadītāju Vladimiru Putinu, ka tieši viņš varētu būt šīs migrantu krīzes “izgudrotājs”.
Tomēr par Krievijas lomu šajā hibrīduzbrukumā pagaidām nekas neliecina. Migrantu plūsmu organizēšanu pārsvarā veica oportūnistiski uzņēmēji — gan legālās ceļojumu firmas, gan nelegālo migrantu kontrabandas grupas — un to atbalstīja Baltkrievijas Valsts drošības komiteja (KGB). Pārvadājumos iesaistītās aviokompānijas, iespējams, zināja, kas notiek, taču migrantiem bija legālas vīzas, viņi bija samaksājuši par biļetēm, tāpēc pārvadātājiem bija it kā ticams juridisks pienākums tos apkalpot.
Tāpēc šī interpretācija par Krievijas “pirkstu” šķiet balstīta tikai uz baumām un pieņēmumiem. Pastāv uzskats, ka, tā kā Baltkrievija tagad ir atkarīga no Krievijas politiskā un ekonomiskā atbalsta, Lukašenko būtu jāpanāk Putina paraksts par jebkuru šādu pasākumu. Kā norāda pētnieks, šis ir ļoti problemātisks arguments. Pirmkārt, ir muļķīgi par zemu novērtēt Lukašenko personīgo aģentūru. Viņš ir cilvēks, kurš joprojām atsakās oficiāli atzīt Krievijas veikto Krimas aneksiju un iesaistās nepārtrauktos tirdzniecības strīdos ar Maskavu. Viņš nesen pat draudēja pārtraukt gāzes piegādi, kas plūst uz Eiropu, tādējādi izpelnoties Putina kritiku.
Atsaucoties uz baltkrievu žurnālistu un Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanouskas padomnieku Franaku Viakorku, Lukašenko šobrīd ir “kā mazs zēns, kurš slēpjas aiz vecākā brāļa... Lukašenko mēģina izmantot Kremli un draudēt Rietumiem ar Kremli, [bet] ļoti bieži nekonsultējas [par] saviem izteikumiem ar to.”
Ironiski, ir tas, ka daudzi, kas apgalvo – Lukašenko tagad ir vienkārši Putina marionete, jo Maskava maksā rēķinus, arī attaisno ASV neveiksmi Afganistānā, jo Kabulas režīms bija pārāk apzināts un korumpēts, ka Vašingtona bankrotēja. Impērijām reti ir tāda kontrole pār saviem nosacītajiem priekšmetiem, kā tās varētu vēlēties.
Maskavas iegrūšana Minskā
Otrkārt, šis pieņēmums var novest pie sliktas politikas. Protams, Maskava nedarīs nekādu pakalpojumu ES un turpinās izmantot situāciju savā labā. Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova neprātīgais ieteikums, ka Eiropas Savienībai būtu jāmaksā Baltkrievijai, lai tā apturētu migrantus, un "smago metālu diplomātija", nosūtot desantniekus uz mācībām Baltkrievijā, ir tiešs mēģinājums izdarīt spiedienu uz Eiropu.
Tomēr Kremlim šī nav labvēlīga krīze. Tie, kas cer uz apvērsumu Vācijas politikā saistībā ar “Nord Stream 2”, atkal uzstāj uz savu, veidojot to kā kaut kādu pārmetumu Baltkrievijai.
Tāpat arī Lielbritānijas ārlietu ministre Liza Trusa ir apstiprinājusi, ka "Krievijai ir pienākums izbeigt migrantu krīzi Baltkrievijā". Un tas ir patiesi, jo katrai valstij ir pienākums darīt visu, lai izbeigtu migrantu kā politisko ieroču cinisko izmantošanu. Turklāt, pat ja Kremlis nav Lukašenko priekšnieks, Maskavai noteikti ir lielāka ietekme uz Minsku nekā Berlīnei vai Briselei, Varšavai vai Viļņai.
Tas, iespējams, nozīmētu izmantot Krievijas un Baltkrievijas Savienības līgumu kā ieganstu kaut kādai sviras pārņemšanai un toksiskā Lukašenko aizstāšanai ar īstu Krievijas pilnvarnieku. Šādu scenāriju ironiskā kārtā negrib neviens – ne Putins, ne Lukašenko, ne arī Rietumi.
