NATO nedrīkst risināt sarunas ar Krievijas autoritāro prezidentu Vladimiru Putinu Krievijas ieroču stobru ēnā, šādu viedokli komentārā izdevumam “Politico” paudis bijušais NATO ģenerālsekretārs Andress Fogs Rasmusens. Viņš uzsver – V.Putina režīms ilgu gadu gaitā sistemātiski centies graut NATO visiem iespējamiem līdzekļiem. Savukārt nesen publiskotās Krievijas “drošības garantijas” nav uzskatāmas par “nopietnu priekšlikumu no cilvēka, kurš vēlas nodrošināt mieru.”
“Kad es kā NATO ģenerālsekretārs pirmo reizi tikos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, viņš mūsu tikšanos sāka ar paziņojumu, ka vēlas izformēt NATO. Ja NATO sabiedrotie pieņems Krievijas jaunākos priekšlikumus par jauniem drošības noteikumiem Eiropā, tie palīdzēs spert soli tuvāk viņa mērķa sasniegšanai,” savā rakstā norāda bijušais NATO ģenerālsekretārs.
Saskaņā ar jaunajiem Krievijas priekšlikumiem NATO būtu jāsaņem Maskavas piekrišana karaspēka izvietošanai Centrāleiropā un Austrumeiropā, jāatturas no "jebkādām militārām darbībām" Austrumeiropā, Dienvidkaukāzā un Vidusāzijā un jāaptur jebkādas NATO mācības Krievijas tuvumā." Vienošanās arī pieprasa rakstisku garantiju, ka Ukrainai netiks piedāvāta dalība NATO, un līguma projekts ar ASV aizliedz tai sūtīt karakuģus un lidmašīnas uz "teritorijām, kur tās var uzbrukt mērķiem otras puses teritorijā", piemēram, Baltijas valstīs un Melnajā jūrā. Tas nav nopietns priekšlikums no cilvēka, kurš vēlas mieru, vērtē A. F. Rasmusens.
Viņš atgādina, ka Krievija jau ir mēģinājusi to darīt iepriekš. NATO 2009. gada novembrī noraidīja Krievijas ierosināto Eiropas drošības līguma projektu, jo NATO un Krievijas attiecības jau ir pietiekami aptvertas un reglamentētas 1997. gada aktā par savstarpējām attiecībām, 1999. gada Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Eiropas drošības hartā un 2002. gada Romas deklarācijā, kurā, izveidojot NATO un Krievijas padomi, tika sperti nozīmīgi soļi, lai pielāgotos Krievijai un veicinātu dialogu.
Draudot ar iebrukumu Ukrainā, V. Putins ir aprēķinājis, ka ASV un citas Rietumu lielvalstis varētu iesaistīties tiešās sarunās ar Kremli - iespējams, par saviem Austrumeiropas un Baltijas sabiedrotajiem. A. F. Rasmusena ieskatā šādi V. Putins cer, ka apmaiņā pret mieru ASV un Rietumu valstis piekāpsies un ļaus viņam atgūt vai nostiprināt ietekmi pār bijušajām padomju republikām.
Viņaprāt, tas nozīmē arī to, ka Rietumvalstīm šajā situācijā jāpārtrauc Putina darbības, neliekot šķēršļus Ukrainas un Gruzijas eiroatlantiskajiem centieniem.
“Mēs 2008. gadā apsolījām gan Gruzijai, gan Ukrainai vietu pie NATO galda, un ir pienācis laiks izstrādāt rīcības plānu sava solījuma īstenošanai. Ja nepieciešams, to varam darīt ar atrunu, ka NATO 5. pants attiecas tikai uz teritoriju, kas ir Kijevas un Tbilisi kontrolē, bet NATO nevar īstenot atvērto durvju politiku attiecībā uz paplašināšanos, kurā tā turpina ļaut V. Putinam darboties kā durvju sargam,” norāda A. F. Rasmusens.
A. F. Rasmusens ir pārliecināts, ka ukraiņi ir kaujās rūdīta tauta, kas ir gatava cīnīties par brīvību, ko lielākā daļa Eiropas ir uzskatījusi par pašsaprotamu. Savukārt pārējām Rietumeiropas valstīm, kuras bauda brīvās pasaules augļus, nevajadzētu lolot ilūzijas, jo šobrīd ukraiņi cīnās arī par Rietumu demokrātiju brīvību. “Vēsture liecina, ka agresori parasti neapmierinās ar darbībām tikai savā apkārtnē,” piebilst A. F. Rasmusens.
Viņš atgādina - NATO ir miera alianse. Tā vēlas tikai miermīlīgu sadarbību ar Krieviju un ir centusies iesaistīt Maskavu diskusijās par Eiropas drošības arhitektūru. Taču šo sadarbību ir apgrūtinājusi V.Putina rīcība. Pat tad, kad Krievija 2014. gadā sagrāva uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, Rietumvalstis joprojām centās veidot dialogu ar Krieviju. Dialogs ir svarīgs, bet tam ir jābūt saskaņā ar Rietumu nosacījumiem, atzīstot, ka mēs nevedam sarunas, pamatojoties uz draudiem un eskalāciju.
Anderss Fogs Rasmusens ir bijušais NATO ģenerālsekretārs un Dānijas labējo koalīcijas valdību premjerministrs.
