Šobrīd no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm sešas nav NATO locekles. Mūsdienu ģeopolitiskajā un drošības situācijā, kur Krievija ir izteikusi atklātu ultimātu Rietumvalstīm, pieprasot pārtraukt NATO paplašināšanos un spēku atvilkšanu no valstīm, kuras organizācijai pievienojās pēc 1997. gada, šādai neitralitātei vairs nav nozīmes. Tā savā komentārā ASV biznesa ziņu aģentūrai “Bloomberg” pauž komentētājs Andreass Kluts (Andreas Kluth).
Kā piemēru A. Kluts min Somijas prezidenta Sauli Nīnistes Jaungada uzrunu, kurā Somijas prezidents izteica vērā ņemamu viedokli ne tikai par situāciju paša valstī, bet arī Eiropas Savienībā un NATO.
Kā norāda A. Kluts, Somijas prezidenta nosauktās sešas tautas pārstāv valstis, kas ir ES dalībvalstis, taču nav oficiālas NATO dalībvalstis. Tas gan nozīmē, ka arī šīm valstīm šobrīd nebūtu jādomā - kā reaģēt uz Krievijas potenciālo iebrukumu Ukrainā.
Savā diplomātiskajā manierē Somijas prezidents savas valsts iedzīvotājiem tikai atgādināja, ka viņu "manevra brīvību”. Tomēr šāda “manevra brīvība”, Somijas prezidenta izpratnē, “dod arī izvēles iespēju militāri vienoties un pieteikties dalībai NATO ". Kā atgādina A. Kluts, šī izvēles brīvība ir tieši tas, ko V.Putins vēlas liegt tādām valstīm kā Ukraina, Moldova un Gruzija.
Apskatnieka vērtējumā no S. Nīnistes vārdiem staro jauna un apsveicama somu pašapziņas stiprinoša sajūta. Viņš atgādina, ka pēc Otrā pasaules kara Somija pēc divpusējā līgumā ar Padomju Savienību pasludināja, ka tā nav pievienojusies nevienam no militāri politiskajiem blokiem. Toreiz tas bija pragmatisks, bet zināmā mērā izmisuma pilns mēģinājums saglabāt suverenitāti blakus milzīgajam komunistiskajam varmākam. Rietumvācijā un citās Eiropas valstīs šo pakļaušanos PSRS apmaiņā pret nominālo neatkarību nodēvēja par "finlandizāciju".
Pārējām piecām neitrālajām ES valstīm bija atšķirīga vēsture. Austrijas stāsts visvairāk līdzinās Somijas pieredzei. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tās valdība pasludināja, ka nepievienojusies nevienam no blokiem, lai izbeigtu Otrā pasaules kara uzvarētāju valstu, tostarp Padomju Savienības, okupāciju. Tieši PSRS izvirzījusi Austrijas neitralitātes nosacījumu. Tomēr tas izveidoja Austrijas kluso biznesa modeli, kas arī mūsdienās balstās uz salīdzinoši draudzīgu attieksmi pret Maskavu. Ja Putins kļūs par draudu, to turpmāk īstenot vairs nevarēs, skaidro A. Kluts.
Šī dinamika vēl izteiktāka ir Kiprā. Tā ir piesaistījusi tik daudz Krievijas oligarhu naudas, ka dažkārt to dēvē par Krievijas bankas kontu ES iekšienē. Taču, neskatoties uz to, nekas netraucētu Kiprai kļūt par NATO dalībvalsti. Kipra ir sadalīta starp grieķu valodā runājošajiem dienvidiem, kas ir ES sastāvā, un turku apdzīvotajiem ziemeļiem. Ziemeļkipru atzīst tikai Turcija. Tomēr gan Grieķija, gan Turcija ir NATO dalībvalstis. Tādējādi arī Kipras dalība aliansē faktiski stabilizētu uz aizvien salā gruzdošo konfliktu.
Tāda pati loģika attiecas arī uz vēl vienu sadalīto salu – Īriju. Aizvien Ziemeļīrija oficiāli pieder Lielbritānijai, kura vairs nav ES, bet joprojām ir NATO. Īrijas Republikas situācija ir pretēja iepriekš aprakstītajām, taču neviens nešaubās, ka arī Īrijas nostāja iespējamajā konfliktā ar Krieviju būtu Rietumvalstu pusē.
No sešām ES valstīm neitralitātes tradīcija visspēcīgākā ir Zviedrijā, kur tā ir iestrādāta nacionālās identitātes jēdzienos. Pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem Zviedrijai bija jāatsakās no Somijas. Kopš tā laika Zviedrija savu drošību saskatīja neitralitātē, jūtoties relatīvi droši aiz Somijas bufera, skaidro A. Kluts.
A.Kluta vērtējumā, 21. gadsimta Eiropā neitralitāte vairs nav ilgtspējīga (ja nu vienīgi Šveicē). Nepievienošanās stratēģija līdz šim paredzēja, ka potenciāli agresīvi pasaules politikas aktieri neraugoties uz visu turpina ievērot noteikumus, no kuriem pirmais un svarīgākais paredz, ka tie apņemas neuzbrukt neitrālām valstīm. Tomēr A. Kluta ieskatā, tieši V. Putins, ir nolēmis visiem vēlreiz pierādīt, ka viņš šādas normas neievēros.
Ja V.Putins uztvers šo mājienu un savos Ukrainas iebrukuma plānos vismaz pagaidām piekāpsies, neitrālās valstis ar savu lēmumu par pievienošanos NATO varēs turpināt nogaidīt.
Taču ilgtermiņā šo valstu dalība NATO būtu jēgpilna jebkurā gadījumā. A. Kluta ieskatā, ES jau sen ir neapmierināta ar to, ka tai ir gaužām maza ietekme ģeopolitiskajos jautājumos. Tāpat tā ir nonākusi pretrunās ar ASV par to, vai un kā veidot "Eiropas armiju", vienlaikus neapdraudot NATO komandstruktūru. Ja visas ES dalībvalstis tiktu uzņemtas NATO, šīs problēmas problēma tiktu daļēji atrisinātas. Tādējādi, eiropieši kļūtu par vienotu, vairāk vai mazāk saskaņotu bloku Rietumu aliansē. Tādējādi gan ES, gan Rietumi kļūtu spēcīgāki. Patiesībā šis ceļš varētu būt vienīgais veids, kā Eiropa var saglabāt savu vietu pie lielvaru galda un tikt uztverta nopietni, pat no tāda bezkaunīga tirāna puses, kāds ir V. Putins, norāda A. Kluts.
