Pašlaik mēs piedzīvojam to, ko daudzi novērotāji uzskata par bīstamāko ģeopolitisko krīzi pēdējo paaudžu laikā. Krievija ir izvietojusi milzīgus militāros spēkus gar savu robežu ar Ukrainu un draud ar pilna mēroga iebrukumu valstī, ja tās prasības netiks izpildītas. Konflikts, kas tam sekotu, visticamāk, būtu lielākais Eiropā kopš Otrā pasaules kara, un tā sekas visam kontinentam būtu baisas, domnīcai “Atlantic Council” atzīst Krievijas un Ukrainas attiecību pētnieks Dr. Tarass Kuzio (Taras Kuzio).
Šīs krīzes pamatā ir viena cilvēka – Krievijas prezidenta Vladimira Putina atteikšanās pieņemt Aukstā kara iznākumu un viņa dedzīgais sašutums par mūsdienu Krievijas vājo stāvokli pasaules mērogā. Savas politiskās karjeras laikā V.Putins nav slēpis, ka vēlas atjaunot Krievijas starptautisko prestižu un novērst nesenās pagātnes ģeopolitiskās netaisnības. Šīs imperiālās ambīcijas ir atradušas izpausmi V.Putina aizvien izteiktajā apsēstībā ar Ukrainu - valsti, kuras pastāvēšana ir kļuvusi par Krievijas valdnieka tumšāko baiļu un viņa daudzo vēsturisko aizvainojumu iemiesojumu.
Skaidra izpratne par V.Putina apsēstību ar Ukrainu ir būtiska ikvienam, kas vēlas izprast pašreizējās krīzes iemeslus. Par laimi, šo uzdevumu ievērojami atvieglo 2021. gada vasarā publicētā 5000 vārdu garā eseja par šo tēmu, kuras autors ir pats V.Putins.
Esejā ar nosaukumu "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību" V.Putins demonstrē savu nicinājumu pret Ukrainas valstiskumu un pārliecību par valsts pašreizējās atdalīšanās no Krievijas mākslīgo raksturu, kurā viņš vaino viltus ārējo ietekmi. V.Putins apgalvo, ka ukraiņi un krievi ir "viena tauta", un noslēgumā paziņo: "Es esmu pārliecināts, ka Ukrainas patiesa suverenitāte ir iespējama tikai sadarbībā ar Krieviju."
Krievijas prezidenta pārdomu eseja noteikti ir palīdzējusi palielināt starptautisko izpratni par viņa apsēstību ar Ukrainu. Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Voless (Ben Wallace) nesen uzrakstīja savu rakstu par šo tematu un, veicot V.Putina paša teiktā skaidru analīzi, izdarīja daudz secinājumu.
Šķiet, ka salīdzinoši maz rietumu politiķu vai politikas veidotāju ir pilnībā sapratuši V. Putina aizraušanās ar Ukrainu mērogu un sekas.
Saskaņā ar Krievijas žurnālista Mihaila Zīgara (Mikhail Zygar) teikto, V.Putins ir apsēsts ar Ukrainu jau kopš 2000. gada, kad viņš pirmo reizi stājās amatā. Šī apsēstība pastiprinājās pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas, ko V.Putins uztvēra kā personīgu pazemojumu pēc tam, kad viņa nepārdomātā iejaukšanās Ukrainas prezidenta vēlēšanās palīdzēja izraisīt prodemokrātisko sacelšanos.
Pēc Oranžās revolūcijas mainījās visa V.Putina attieksme pret demokrātisko pasauli. Viņš vainoja Rietumus Ukrainas protesta kustības izraisīšanā un atbalstīšanā un sāka uzskatīt revolūciju par ģenerālmēģinājumu līdzīgai sacelšanās akcijai pašā Krievijā.
Kopš Oranžās revolūcijas V.Putins par savu svarīgāko uzdevumu ir uzskatījis Ukrainas atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā. Tas ir "nepabeigtais darbs", kas viņam ir jāpaveic, ja viņš vēlas nodrošināt savu mantojumu un iekļūt Krievijas vēstures grāmatās kā viens no lielākajiem savas valsts valdniekiem.
V. Putinam ļoti nepatīk padomju līderis Vladimirs Ļeņins, un viņš bieži apsūdz viņu par to, ka viņš ir radījis mūsdienu problēmas ar Ukrainu, veicinot atsevišķu ukraiņu nacionālās identitātes apziņu un piesaistot vēsturiski krievu zemes padomju Ukrainai.
V. Putina patiesā iedvesma ir nevis nomināli internacionālistiskā PSRS, bet gan ultranacionālistiskā cariskā impērija. Viņa atteikšanās no Ukrainas valstiskuma un atsevišķas ukraiņu nācijas noliegšana ir cieši saistīta ar carisma pagātni un cieši atspoguļo Krievijas impērijas laiku paziņojumus un politiku attiecībā uz Ukrainu.
Lai pilnībā novērtētu Putina carisko domāšanu, ir svarīgi saprast, ka viņa bēdīgi slavenais 2005. gada aprīļa paziņojums, kurā viņš nosauca Padomju Savienības sabrukumu par "lielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimtā", ir plaši interpretēts nepareizi. Būtiski, ka Putins savu apgalvojumu precizēja, piebilstot: "Krievijas tautai tā kļuva par īstu drāmu. Desmitiem miljonu mūsu pilsoņu un tautiešu nonāca ārpus Krievijas teritorijas." Citiem vārdiem sakot, padomju sabrukums bija katastrofa tieši krieviem, jo tas viņu valsti padarīja sašķeltu un nepilnīgu.
Putins 2021. gada decembrī šo domu izvērsa, raksturojot PSRS sabrukumu kā "vēsturiskās Krievijas sabrukumu Padomju Savienības vārdā". "Mēs kļuvām par pilnīgi citu valsti," viņš apgalvoja. "Un tas, kas tika veidots 1000 gadu laikā, lielā mērā tika zaudēts."
Tā ir arī etniskā, kultūras, vēstures un reliģijas ziņā Krievijai vistuvākā no bijušajām padomju republikām. Ukrainas galvaspilsēta Kijeva tiek uzskatīta par Krievijas vēstures šūpuli. Tāpēc, kad V.Putins žēlojas par padomju impērijas sabrukumu un runā par postpadomju iekārtas netaisnību, viņš patiesībā domā par Krievijas imperiālismu un galvenokārt domā par Ukrainu.
V.Putins nekad nav pilnībā atzinis Ukrainas neatkarību un turpina uzskatīt šo valsti tikai par daļēji suverēnu. Viņš noraidoši izturas pret Ukrainu un pašreizējā divpusējo attiecību sabrukumā labprātāk vaino Ukrainas ekstrēmistus un ārvalstu iejaukšanos.
Pēdējos gados ideja par Ukrainu kā Rietumu marionešu valsti ir kļuvusi par galveno Krievijas naratīvu. Neraugoties uz pārliecinošiem pierādījumiem par pretējo, Kremļa propagandisti un valdības amatpersonas joprojām uzstājīgi apgalvo, ka klusējošais ukraiņu vairākums slepeni ilgojas pēc atgriešanās pie “Mātes Krievijas”.
V. Putinu joprojām vajā demokrātisko sacelšanos vilnis, kas 80. gadu beigās pāršalca Austrumeiropu, radot priekšnoteikumus Padomju Savienības sabrukumam. Viņš uzskata, ka Ukrainas topošā demokrātija ir tiešs izaicinājums viņa autoritārajam režīmam, un atzīst, ka Ukrainas vēsturiskā tuvība Krievijai padara šo apdraudējumu īpaši aktuālu.
Maskava ir mēģinājusi pašreizējā krīzē vainot gadu desmitiem ilgušo NATO iespējamo iejaukšanos Krievijas tradicionālajā ietekmes sfērā. Tomēr, lai gan Kremlis ir iesniedzis Rietumiem garu drošības prasību sarakstu, Krievijas amatpersonas vairākkārt ir skaidri norādījušas, ka Ukrainas izolēšana no demokrātiskās pasaules ir viņu galvenā prioritāte.
Putins ir apgalvojis, ka pat bez Ukrainas dalības NATO, ciešāka alianses un Ukrainas sadarbība rada tiešus draudus Krievijas drošībai. Tam nav lielas jēgas. Ukraina jau gandrīz trīs desmitgades bez starpgadījumiem rīko kopīgas militārās mācības ar NATO dalībvalstīm, turklāt ne NATO, ne ASV nav nodoma Ukrainā uzstādīt tādas attīstītas uzbrukuma raķešu sistēmas, kas varētu sasniegt Krieviju.
Šodienas krīzes patiesais iemesls ir Putina centieni atgriezt Ukrainu Krievijas “orbītā”. Pēdējos astoņus gadus viņš ir izmantojis tiešas militāras intervences, kiberuzbrukumus, dezinformācijas kampaņas, ekonomiskā spiediena un piespiedu diplomātijas kombināciju, lai piespiestu Ukrainu atteikties no savām eiroatlantiskajām ambīcijām. Šo centienu neveiksmes rezultātā mēs nonācām līdz pašreizējai konfrontācijai, un Krievija tagad brīdina par "militāri tehniskajiem pasākumiem", ja tai neizdosies atjaunot savu dominējošo stāvokli Ukrainā.
Nekas cits kā Ukrainas atgriešanās Kremļa “orbītā” neapmierinās V.Putinu un nemazinās viņa bailes par Krievijas impēriskā mantojuma tālāku sadalīšanos. Viņš neapstāsies, kamēr netiks apturēts. Lai to panāktu, Rietumiem ir daudz stingrāk jāreaģē uz Krievijas impērisko agresiju, vienlaikus paātrinot arī pašas Ukrainas eiroatlantisko integrāciju.
