Šodien aprit mēnesis, kopš Krievija bez jebkāda iemesla uzsāka karu Ukrainā, ik dienu tur pastrādājot kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem un postot Ukrainas pilsētas un infrastruktūru.
"Sargs.lv" politologiem jautā, kāda varētu būt šī kara virzība un vai Krievija maz spēj finansēt savas turpmākās militārās darbības Ukrainā.
Viņi atbild - tas, cik ilgi turpināsies karš Ukrainā, būs atkarīgs no Krievijas spējas noturēt konkrētas teritorijas. Pašlaik Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir kļuvis par pasaules līderi, kurā ieklausās, tāpēc Ukrainas jautājums ir starptautisks, sarunā ar “Sargs.lv” norāda politologs Kārlis Daukšts. Viņš uzsver, ka kara turpināšana nav izdevīga nevienai no pusēm, tāpēc prognozē, ka tas diez vai ilgs gadiem. Agri vai vēlu konfliktam tiks atņemta elpa – gan militārā un ekonomiskā, gan politiskā un cilvēciskā. Pasaule ir konsolidējusies pret Krieviju, kas ir ļoti nozīmīgs rādītājs šī kara tālākā attīstībā.
K. Daukšts uzskata, ka Krievijas sāktajā karā Ukrainā, runājot līdzībās ar šaha spēli, šobrīd iestājusies asiņaina “pata situācija” – šaha partijas beigu pozīcija, kurā spēlētājs, kam ir gājiena tiesības, nespēj tās izmantot, jo visas viņa figūras nevar izdarīt šaha noteikumiem atbilstošu gājienu un karalim nav pieteikts šahs.
Pēc Ukrainas armijas ģenerālštāba datiem Krievijas karaspēka dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā sasnieguši jau aptuveni 15 600 karavīru. Politologs pārliecināts, ka šādā situācijā Krievija nevar aktīvi virzīties uz priekšu, jo tāds spēku zaudējums ietekmē arī Krievijas iekšējo noskaņojumu. Un, tā kā tā nevar veikt pilna spektra uzbrukumu, tad sāk pielietot jaunu taktiku, pārvēršot Ukrainas pilsētu iedzīvotājus par savu raķešu mērķiem.
Humanitārā krīze un civiliedzīvotāju zaudējumi diezgan spēcīgi var ietekmēt arī Ukrainas armiju, kurai pašlaik nav lielu pretuzbrukuma iespēju, galvenokārt tikai aizsardzības operācijas, turklāt to veiksmīgam iznākumam nepieciešamas jaunas NATO valstu sūtītās munīcijas rezerves.
Politologs norāda – Krievijai viena kara diena Ukrainā izmaksā ārkārtīgi daudz, un budžetam tas ir faktiski nepanesami – Krievijai tā nu jau ir teju robežsumma pirms gaidāmā valsts finansiālā un ekonomiskā kraha.
Uz jautājumu, vai Krievijas karā Ukrainā varētu atkārtoties Sarajevas scenārijs, kad Sarajeva četrus gadus no 1992. līdz 1996. gadam bija karadarbības zonā, saduroties serbu un bosniešu militārajiem spēkiem, K. Daukšts atbild – jebkura kara laikā ir grūti runāt par optimismu, taču šoreiz esot pavisam cita kara situācija un struktūra.
Turklāt teju visa pasaule ir apvienojusies pret Krieviju, kas ir ļoti nozīmīgs rādītājs šī kara tālākā attīstībā.
Konfliktam ieilgstot, gan pastāv iespēja, ka abām pusēm var iestāties nogurums un izdegšanas pazīmes, taču diez vai pasaule šo situāciju vienkārši uztvers kā “jauno normalitāti”, jo šis ģeopolitiski ir ļoti svarīgs stratēģisks jautājums. Ukrainas iznīcināšana radītu nopietnas ģeopolitiskas izmaiņas Austrumeiropas stratēģiskajā konfigurācijā, kā arī pašai Krievijai, tāpēc šis jautājums nedrīkst tikt iesaldēts uz ilgu laiku.
Atbildot uz jautājumu, vai ir cerība, ka nākotnē Krievijas līderi par Ukrainā nodarītajiem kara noziegumiem tiks tiesāti Hāgas tribunālā, K. Daukšts atzīst, ka šajā ziņā lielas cerības nelolo, taču piebilst – tā kā pats ir katolis, tad uzskata, ka dzīvē viss notiek ar bumeranga efektu, un grēki agrāk vai vēlāk pie pāridarītājiem atgriezīsies.
Skaidrs ir viens – par šiem noziegumiem Krievija jau tagad maksā ar savu nākotni, jo viens “stabulētājs” krievu tautu ved, kur tam labpatīk, bet patiesībā ved uz bezdibeni.
Politologs norāda – V.Putins savās naida runās pret Ukrainu vairākkārt uzsvēris, ka ir jāizdara ukraiņu jautājuma “galīgais risinājums”. Atceramies, kā šādu terminu (no vācu valodas – “endlösung”) Hitlers lietoja, raksturojot holokaustu pret ebrejiem.
Tikmēr Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks uzskata, ka Krievijas karš Ukrainā varētu ieilgt.
Viņš saka, ka Krievija šobrīd nav sasniegusi savus noteiktos mērķus, izskatās, ka tos nevar sasniegt arī sarunu ceļā. Taču politisks risinājums sarunu ceļā ir iespējams vien tad, ja abas puses to patiesi vēlas. Līdz ar to sagaidāms, ka Krievijas armija turpinās izdarīt spiedienu uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem arī citās pilsētās.
Eksperts norāda, ka šobrīd arī neesot informācijas par Ukrainas armijas patiesajiem zaudējumiem, jo tie netiek publicēti, līdz ar to nav ziņu, kāda ir reālā situācija Ukrainas pusē.
Lai arī gan Krievijas, gan Ukrainas pusē šobrīd retoriski ir atbalsts politiskam risinājumam, taču bieži vien ir situācija - ja konkrēto nepieņemamo politisko risinājumu svaru kausos pretnostatī kara turpināšanai, tad secinājums var būt arī – kara turpināšana.
Prognozējot pārmaiņas Krievijas politikā, T. Rostoks norāda – tieši tas, ka Krievijai atpakaļceļa nav, dzen uz priekšu tās politiku.
“Krievijas politiskā vadība saprot, ka plāns ir nogājis pavisam greizi, un vienīgais veids, kā noturēties pie varas, ir ar šo kara klātesamību. Tas, ka notiek karš, izskaidro gan attieksmi pret protestētājiem, gan citas darbības, jo kara apstākļos nosacījumi Krievijas iekšienē ir citi, tas palīdz mobilizēt Krievijas sabiedrību. Tāpēc Krievijas interesēs ir turpināt šo karu,” viņš saka, vienlaikus piebilstot, ka piekrīt citu ekspertu teiktajam – mēs nezinām, vai šobrīd esam kara sākumā, vidū vai beigās. Jo sarunas, kas notiek starp Ukrainu un Krieviju jebkurā brīdī var rezultēties ar kādu politisku risinājumu.
Te gan jāpiebilst - pat, ja tā notiktu, tas automātiski nenozīmē, ka Krievija simtprocentīgi pildīs šo vienošanos nosacījumus. Diemžēl mums ir pieredze par Krievijas iepriekšējām darbībām, redzot, ka tā ikvienu vienošanos var interpretēt pa savam, izmantojot to sev vēlamajiem mērķiem.