Krievijai ir trīs veidi, kā stiprināt savu starptautisko tēlu un projicēt spēku – konvencionālie spēki, kiberieroči un kodolieroči. Tiesa, līdz šim ir izmantots tikai viens, un tas ir pamatota iemesla dēļ, Eiropas Politikas analīzes centram (CEPA) raksta Ņujorkas universitātes un Džordža Vašingtonas universitātes mācībspēks, kibernoziegumu analītiķis Jans Kallbergs. Viņš norāda – politiskajā vidē un plašsaziņas līdzekļos gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā nesen radies pieņēmums, ka Krievija ir gatava izvērst visus savus kiberuzbrukumus Krievijas un Ukrainas karā, lai atriebtos par Rietumu atbalstu Ukrainai. Saskaņā ar šiem komentāriem digitalizētais Krievijas niknums varētu tikt vērsts pret Rietumvalstīm.
Krievijas izraisītā pilna mēroga kara Ukrainā laikā, protams, notikuši vairāki kiberuzbrukumi. Vērienīgākais no tiem – kiberuzbrukums Ukrainas interneta uzņēmumam “Ukrtelecom”. Tas bija taktisks un operatīvs solis, lai ierobežotu Ukrainas militāro vadību un kontroli, kas ir izkliedēta un izmanto interneta lietotnes, lai izveidotu “ad hoc” vadības un sakaru tīklus. Krievija vēlas degradēt un izjaukt ukraiņu spēju virzīt savus spēkus un sazināties. J. Kallbergs norāda – uzbrukums “Ukrtelecom” bija ķirurģisks, precīzs trieciens, taču tas bija tikai viens uzbrukums bez stratēģiska mērķa.
Aizskarošu kiberoperāciju draudi ir viena no Krievijas diktatora Vladimira Putina pēdējām kārtīm – līdz ar kodolieročiem. Nav racionāla iemesla, lai V. Putins šo kārti izspēlētu bez saprātīgām ģeopolitiskā labuma izredzēm. Kiberspēju izmantošana atklāj paņēmienus un programmas potenciālajiem ienaidniekiem un paver iespējas uzbrucēju pretpasākumiem. Krievijas neveiksme palielinātu tās kopīgo konvencionālo militāro operāciju katastrofālo sabrukumu un atstātu valstij ļoti maz iespēju demonstrēt savu šķietamo lielvaras statusu, atstājot vien masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu.
Rietumvalstu komentāri, kuros tiek prognozēts Krievijas kiberuzbrukums, balstās uz vispārēju pieņēmumu, ka uzlabotas uzbrukuma kiberspējas pēc izmantošanas var aizstāt. Patiesībā šis pieņēmums ir neloģisks, jo Krievijai nav slēptas kiberbruņojuma telpas, no kurām varētu “ienest un pārlādēt jaunus ieročus”, lai turpinātu kiberbombardēšanu. Tāpat – kad tiek veikts kiberuzbrukums, visbiežāk tas tiek ātri novērsts, un, to atkārtojot, nevar gaidīt, ka tam būs tāds pats efekts kā pirmo reizi.
Katrs uzlabotais un izsmalcinātais uzbrukuma kiberierocis ir ieguldījums, kas daudzos gadījumos ir vienreizēja iespēja izmantot ievainojamību. Uzbrukumiem ASV un citām NATO dalībvalstīm, izmantojot progresīvus uzbrukuma kiberieročus, bez cita mērķa kā degradēt un sagraut, tiek izniekota uzbrukuma kiberjauda. Tāpēc maz ticams, ka Krievija izmantos savu uzbrukuma kiberarsenālu konfliktā, kurā kiberuzbrukumam nav vērtības, jo īpaši, ja mērķus var sasniegt, izmantojot kinētiskas metodes, piemēram, gaisa uzlidojumus, spārnotās raķetes un netiešās uguns spējas.
Tiesa, visi kiberuzbrukumi nav vienādi, un tas, ka uzbrukuma izcelsme ir no Krievijas, nenozīmē, ka to virza stratēģisks nolūks. Protams, Kremlis visnotaļ ļautu Rietumos plosīties kibervandālismam un kibernoziedzības grupējumiem, jo tie ir veidi, kā dot triecienu pretiniekam. Taču šīs zemā līmeņa aktivitātes neatspoguļo Krievijas militārā kompleksa kiberspējas, kā arī neatspoguļo Krievijas vadības stratēģiskos nodomus.
Nesenie kiberuzbrukumi Ukrainā ir bijuši vienkārši, neradot teju nekādu stratēģisko ietekmi. Izkliedētie pakalpojumu liegšanas (DDoS) kiberuzbrukumi ir zemas klases pūliņi, un tas ir traucēklis, jo vairumam iestāžu ir uzbrukumu novēršanas sistēmu. Šādi DDoS uzbrukumi nesagraus valsti vai nepiespiedīs to pakļauties svešai gribai. Tie ļoti būtiski atšķiras no progresīviem uzbrukuma kiberieročiem. Augstākās klases kiberieroči ir paredzēti, lai iznīcinātu, degradētu un izjauktu sistēmas, izskaustu uzticēšanos un piesārņotu datu integritāti. DDoS kiberuzbrukumu sekas ir nesalīdzināmas.
No Krievijas viedokļa, ja potenciālais pretinieks saprastu savu TTP, stratēģiskais pārsteigums izgaistu, un Krievijas kiberspēki zaudētu iniciatīvu stratēģiski nozīmīgākā nākotnes konfliktā.
Krievijas viedokļa izpratne ir būtiska, jo tieši viņi veic šīs aizskarošās darbības. Krievi neiegūtu nekādu stratēģisko labumu, šobrīd atraisot savu pilno, progresīvo kiberarsenālu pret Ukrainu vai NATO. Atklātā konfliktā starp Krieviju un NATO Kremļa aprēķini būtu krietni atšķirīgāki un varētu attaisnot progresīvu kiberspēju izmantošanu.
