Pēc ziņām, bildēm un video no Bučas, šķiet, ka vārdi ir sekli un nespēj ietvert visu, kas nepieciešams, lai runātu par putinistu zvērībām. Kas veidoja Vladimira Putina vērtību hierarhiju? Vērtības vienmēr ir noteiktā hierarhijā; krīzes brīdī atkailinās patiesība. Kas bija sociālie aģenti – vecāki, skola, draugi, darba (nozieguma?) biedri, mediji utt., kas izveidoja Putinu, kurš sēž pie gara galda un dod pavēli Sergejam Šoigu un Valērijam Gerasimovam sagatavot stratēģiskos ieročus kaujai? To savā blogā "Latvijasdrosiba.lv" skaidro politologs Andris Kudors.
Pēdējos gados ir daudz analītisku videofilmu par Putina Ļeņingradas (Pēterburgas gaitām) uzfilmēts. VDK plus mafija, plus mežonīgais kapitālisms Krievijas stilā, plus kompleksi, plus tautas ilgas pēc cara, un nežēlīgs vadonis ir gatavs. Zīmīgi, ka abi vīri – Pēteris un Ļeņins –, kuru vārdā ir nosaukta uz somugru kauliem būvētā pilsēta, nav cilvēka dzīvību turējuši par lielu vērtību. Lielie reformatori krāva galvaskausus līdzīgi valdniekam Timuram (ne tam, kurš padomju bērnu filmā) lielās kaudzēs. Arī Ordas hani rīkojās līdzīgi. Redzam turpinājumu.
Evolucionārs Putins
Putins un viņa kalpi paziņoja, ka revolūciju ceļš nav viņa ceļš, jo Krievijai vajagot evolucionāru attīstību. Revolūciju limitu Krievija jau esot sasniegusi. Putinisti skata Krievijas un PSRS (“paplašinātās Krievijas”) vēsturi ļoti specifiski. Ja kāds 1917. gada notikumus vērtē kā neīstenotu reformu sekas, tad putinisti – tikai kā cara un viņa cilvēku loka nepietiekamo stingrību un izlēmību pret revolucionāriem. Ja mēs skatām Gorbačova reformas kā soli pareizajā virzienā, tad putinistiem tas ir atgādinājums par to, ka turot varu, rokas nedrīkst trīcēt, kā tas notika ar Genādiju Janajevu pučistu preses konferencē. PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs vēlāk atzinās, ka tad, kad esot ieraudzījis Janajeva trīcošās rokas, esot padomājis – ak, kur es esmu iekūlies?!
Apļa kompozīcija noslēdzas (bet varbūt vēl ne) – Putins sāka ar čečenu močīšanu tualetē, un turpina ar slaktiņu Bučā, kur viens no noslepkavotajiem tika ievietots akā... Kā dziedāja The Cranberries – zombij, kas ir tavā galvā? Vladimirs Putins kādā intervijā ap 1999. gadu teica, ka PSRS esot saturēta ar dzeloņstiepļu žogu, un tiklīdz tas tika noņemts, PSRS sabruka. Viņa atklāsme par PSRS sabrukumu kā lielāko ģeopolitisko katastrofu nāca vēlāk – 2005. gadā. Uzprasās jautājums – ja jūsu impērija nespēj pastāvēt bez tās močīšanas, varbūt tai nevajadzētu pastāvēt vispār? Putina paziņa, kinorežisors Aleksandrs Sokurovs tiešraidē pirms dažiem mēnešiem uzdeva prezidentam jautājumu – varbūt Ziemeļkaukāza tautām ir jāļauj iet? Saņēma rājienu no vadoņa, tādus jautājumus publiski nedrīkstot uzdot, tas esot bezatbildīgi. Nenovēlu valstij izjukt, bet noteikti novēlu Putina režīmam nobrukt, tāpat kā 1941. gadā novēlētu Hitlera režīmam krist. Pēc Džo Baidena teikuma par Putina režīma pastāvēšanu ASV prezidenta administrācijas cilvēki steidzās skaidrot, ka prezidents nav domājis to, ko teica. Ceru, ka domāja gan, un priecājos, ka pateica. Tikai palīdzības ir par maz, putinisti ukraiņus slaktē vienu pēc otra.
Vai centīsimies pierunāt Krievijas pusi apstāties? Putins un viņa padomnieks – Staļina apoloģēts – bijušais kultūras (te nopūšos…) ministrs Vladimirs Medinskis sarunās pieprasa Ukrainai parakstīt papīru, kurā teikts, ka ukraiņi nekaros tagadnē un nākotnē par Krimu. Šo varētu salīdzināt ar situāciju, kurā tēvam ir nolaupīta meita, tā ir izvarota, un varmāka prasa parakstīt dokumentu, ka tēvs neceļ pretenzijas un meitu neatprasa. Tā ir ciniska ņirgāšanās par ukraiņiem. Cik ilgi vēl?!
Cik ilgi Rietumu varenie kavēsies ar Putina apstādināšanu? Atgādinu, ka karš sākās nevis 2022., bet 2014. gadā. Varenie pievēra acis – taisnība nav svarīga, ka tikai miers Rietumeiropā… Makrona telefonsarunas ar Putinu (kuru viņš reiz ne tikai draudzīgi sveicināja, bet cieši apkampa) jau kļuvušas par traģisku anekdoti. Atceros no skolas laikiem: “Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: dzird par grūtdienīšu raudām, tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu – nēzdodziņu…”
Kas vadonim Krievijā ir jādara, lai iegūtu popularitāti?
Nesenā intervijā, Putinu aiz rokas Kremlī ievedušais uzņēmējs, Francijā dzīvojošais multimiljonārs (pirms konflikta ar Putina draugiem – miljardieris) Sergejs Pugačovs teica, ka Putina galvenā motivācija, uzsākot karus, esot vienkārša – tā ir vēlme palikt pie varas un uzturēt reitingus augstā atzīmē. Kā iet ar reitingiem kara laikā? Levadas Centrs 30. un 31. martā publicēja jaunāko aptauju datus par Krievijas iedzīvotāju attieksmi pret karu Ukrainā un Putinu. Iegūtie dati liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta savas valsts Bruņoto spēku darbību Ukrainā, motivējot savu atbildes izvēli ar “krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvību”.[1]
Starp tiem, kuri atbalsta Vladimira Putina darbību, ir arī liels atbalsts Krievijas Bruņoto spēku darbībai Ukrainā – 89%(!). Savukārt, starp tiem, kuri kopumā neatbalsta Putina darbību, arī atbalsts Krievijas spēkiem ir zemāks – 32% (57% no Putinu neatbalstošajiem neatbalsta arī Krievijas armijas rīcību). Tie, kuri neatbalsta iebrukumu Ukrainā, motivē savu nostāju ar vārdiem: “iet bojā cilvēki”, “cieš miermīlīgie iedzīvotāji”(43%), kā arī “tā ir cita valsts” un “nedrīkst līst citā valstī” (19%).[2] Ne visiem Krievijā ir izskalotas smadzenes.
Levadas Centra jaunākās aptaujas dati liecina, ka Krievijas iedzīvotāju dominējošās sajūtas, kas saistītas ar Krievijas militāro rīcību Ukrainā ir “lepnums par Krieviju”(51%), “trauksme, bailes, šausmas” (31%), “šoks” (12%). Turklāt “trauksme, bailes, šausmas” dominē tikai jauniešu grupā, 18-24 g., (37%). Tomēr, katrs trešais jaunietis (33%) lepojas ar Krievijas rīcību Ukrainā. Viedokļi par to, kāpēc tik daudz valstu ir nosodījušas Krievijas rīcību atšķiras: trešdaļa respondentu uzskata, ka “ASV un NATO pakļāva savai gribai” Krieviju kritizējošas valstis. 29% domā, ka “viņus dezinformēja Rietumu mediji”, 27% — ka “pasaule vienmēr ir bijusi pret Krieviju”. 16% redz iemeslu tajā, ka šīs valstis “uzskata, ka Krievija ir pārkāpusi starptautiskās tiesības un Ukrainas tiesības”. Pēdējo atbildi bieži izvelējās Krievijas jaunieši.[3]
Martā ir pieaudzis atbalsts Krievijas valsts institūcijām un Vladimiram Putinam. Tātad, karš un kara propaganda patīk Krievijā. Te gan ir jāatgādina, ka daudzi krievi par Ukrainu “ziņas” saņem no Kremļa kontrolētiem TV kanāliem. Krievijas prezidenta (agresora) darbību atbalsta 83%(!).[4] Tādējādi, ir sasniegts 2017. gada rādītājs, kas nokrita pēc pensionēšanās vecuma palielināšanas.
Valdību atbalsta 70%, bet Valsts domi – 59%. Tas ir ļoti augsts rādītājs, ņemot vērā parlamenta darbības fiktīvo raksturu. Ir pieaugusi to daļa, kuri uzskata, ka “valstī lietas iet pareizajā virzienā”, šādu atbildi martā izvēlējās 69% (februārī — 52%). Pat “Saskaņas” agrākās sadarbības partijas “Vienotā Krievija” reitings ir pieaudzis līdz 54%. Kuriem Krievijas politiķiem uzticaties? – uz šo jautājumu Putinu izvēlējās 44%.[5] Salīdzinājumam, pirms mēneša tie bija 34%. Sergeja Pugačova teiktais par karu kā reitingu pacelšanas instrumentu, rāda, ka vismaz šis mērķis ir sasniegts. Kā būs ar citiem mērķiem? Putins grauj ne tikai Ukrainu, bet arī Krieviju. Reitingu pieaugums ir īstermiņa ieguvums, kad ballīte beigsies, pienāks liels rēķins, ko maksās daudzi jo daudzi Krievijas iedzīvotāji, turklāt ilgi. Te gan ir jautājums, vai Rietumi (mēs) būs pietiekami izlēmīgi, lai tiešām sodītu agresorvalsti un kara noziedzniekus?
Nobeigumā: mūžīgie upuri?
Krievijas ciniķi skaidro, ka Buča neesot Krievijas atbildība. Vai sarkanie saudzēja poļu virsniekus Katiņā, un no kurienes tie slepkavas bija radušies? Vai PSRS arī ilgstoši nenoliedza savu atbildību par poļu virsnieku nāvi? Mēs redzam padomju režīma turpinājumu Putina un viņa atbalstītāju veidolā. Krievijas krieviem dažkārt patīk sevi pasniegt par upuriem, sak’ visi citi ir vainīgi, tikai ne mēs! Staļins un Berija bija gruzīni, Ļeņinam palīdzēja latvieši, Dzeržinskis bija polis; no Staļina režīma krievi cieta visvairāk, golodomors sita ne tikai ukraiņus utt. Un tagad daļa Krievijas opozīcijas politiķu turpina teikt, ka Putins viens pats ir slikts, visi (pat Krievijas bagātnieki) esot viņa ķīlnieki, saka veiksmīgais, Londonā dzīvojošais krievu uzņēmējs Jevgēņijs Čičvarkins. Ap 2005. gadu Sanktpēterburgā kāds jaunais krievu politiķis man teica par Putinu aptuveni sekojošo: beidzot mums ir krievs pie varas! Nu gan būs labi, jo tie iepriekšējie neesot bijuši īsti krievi (gruzīni, ukraiņi u.c.). Labprāt tam politiķim šodien pajautātu – nu, vai ir labi tagad? Piecēlāties no ceļiem un apvienojāt “Krievu pasauli”, kā Putins to savā runā uzsvēra 2014. gada 18. martā? Kremļa zālē esošie deputāti un reģionu pārstāvji ar spīdīgām acīm un Georgija lentu pušķiem pie krūts jūsmīgi aplaudēja.
Kāpēc tieši Krievijā notiek tik daudz nejēdzību 20. un 21. gs., un kāpēc tieši Krievijas kaimiņvalstīm ir tik daudz jācieš savas ģeogrāfijas dēļ? Varbūt krieviem (un citiem Krievijas pilsoņiem) ir vērts beidzot atmest upura lomu un uzņemties atbildību par savu valsti? Un vēl – vai Bučā slepkavoja indivīds Putins? Bučas civilo iedzīvotāju asinis brēc uz Debesīm, ticu, ka tās tiks sadzirdētas.
* (tulkoj. no angļu valodas) Zombij, kas ir tavā galvā?
