Rietumiem un Ukrainai jābūt vērīgiem un jāspēj pamanīt iespēja, kad Krievijas karaspēks Ukrainā ir savā vājākajā pozīcijā. Tad Ukrainai jāveic spēcīga ofensīva, īpaši sagraujot tos Krievijas formējumus, ko tā cenšas atjaunot. Labi būtu arī triecieni pret militārajiem objektiem un resursu noliktavām Krievijas teritorijā. Šādu viedokli intervijā “Sargs.lv” pauž Eiropas politikas un analīzes centra (CEPA) pētnieks un bijušais ASV armijas komandieris Eiropā atvaļināts ģenerālleitnants Bens Hodžs (Ben Hodges). Tiesa, lai Ukraina būtu gana spēcīga, nepietiek tikai ar Rietumu sniegto atbalstu, sūtot ieročus un smago artilēriju, tai nepieciešams arī Rietumu atbalsts to piegādē, vajadzīgo nogādājot Ukrainā. Tikmēr, spekulējot, kas varētu būt sagaidāms no Krievijas 9. maijā, viņš saka – Krievijas diktators Vladimirs Putins vismazāk vēlas reālu karu ar NATO, tāpēc maz ticams, ka viņš pasludinās Trešo pasaules karu, kura realizācijai viņam tāpat nav militārās kapacitātes. Tiesa, joprojām pastāv iespēja par vispārēju mobilizāciju Krievijā, kas kara gaitu Ukrainā varētu mainīt.
Aprīļa sākumā sacījāt – nākamās nedēļas var būt izšķirīgas Krievijas karaspēkam un tas ir laiks, kad ukraiņi var sakaut krievus, bet, lai to izdarītu, sabiedrotajiem ir jāpalīdz Ukrainai, tai sūtot vairāk smago ieroču. Kāds ir Jūsu viedoklis tagad? Vai ukraiņi joprojām atrodas šajā kritiskajā kara punktā ar šo iespēju sakaut krievu karaspēku?
Pirmkārt, gribu uzsvērt – nav šaubu, ka Ukraina šajā karā uzvarēs un Krievijas karaspēks tiks atgrūsts pozīcijās, kuras tas ieņēma pirms 24. februāra. Es ceru, ka mēs visi [Eiropa, ASV] turēsimies kopā šajās ilgtermiņa saistībās, līdz visa Ukrainas teritorija tiks atbrīvota, ieskaitot Donbasu un Krimu.
Savos izteikumos aprīlī es centos iedrošināt Amerikas Savienotās Valstis un citus sabiedrotos pasteigties un piegādāt Ukrainai nepieciešamo tieši tajā brīdī, lai tādējādi Ukraina un arī mēs [Eiropa, ASV] varētu izmantot mirkli, kad Krievija bija ļoti ievainojamā un vājā stāvoklī.
Esmu priecīgs, ka ASV, Vācija un Lielbritānija dara krietni vairāk nekā iepriekš, tomēr pašlaik šķiet, ka Ukrainas iespējas sagraut Krievijas karaspēku diemžēl prasīs vairāk laika.
Jāatzīmē gan, ka ir arī daudz labu ziņu. Krievijas Jūras spēki 2. maijā zaudēja vēl divus patruļkuģus, neilgi pirms tam krievi zaudēja vēl vienu ģenerāli, un katrs Krievijas zaudējums ir neaizstājams.
Tāpat Turcija joprojām ir slēgusi jūras šaurumu, līdz ar to papildus Krievijas karakuģi nevar iekļūt Melnajā jūrā, arī krievu karavīru trūkums ir vērā ņemams, un nav tā, ka viņi karavīrus spēj piegādāt bezgalīgi. Lai gan, iespējams, tieši 9. maija nedēļā Krievijas diktators Vladimirs Putins varētu pasludināt vispārēju mobilizāciju, kas daudz arī varētu mainīt. Vai tā patiesi notiks, redzēsim. Tāpat jāatzīmē, ka arī pret Krieviju pieņemtās sankcijas rada manāmu efektu, īpaši Krievijas aizsardzības industrijas spējai būvēt jaunas lietas – viņi nevar vairs izgatavot raķetes un cita veida precīzi vadāmo munīciju, jo to detaļas ir jāieved no ārvalstīm, un tās Krievijai vairs netiek piegādātas. Balstoties uz to visu, es neticu, ka viņiem ir tādas spējas, īpaši, lai dotos atpakaļ uz Kijivu.
Tas nozīmē, ka Ukrainai un Rietumiem jāgaida jauns “logs”, kad Krievija atkal būs savā vājākajā punktā?
Tas ir interesants veids, kā to formulēt. Protams, Krievijas spēki tagad izdara spiedienu uz aptuveni 300 kilometru garu frontes līniju, bet, atkal, tas norāda uz viņu kļūdu, jo Krievijai nav tādu resursu, lai to paveiktu. Tā vietā, lai koncentrētos uz vienu lokāciju, šobrīd krievi cenšas izdarīt spiedienu uz plašām teritorijām, un tā ir iespēja ukraiņus nodrošināt ar arvien vairāk artilēriju un munīciju, lai okupantus atsistu atpakaļ. Paskatieties, Mariupole joprojām turas pretī, kas ir neticami!
Tas nozīmē, ka Ukrainai ir labas iespējas. Es vēlētos redzētu viņus [Ukrainas bruņotos spēkus] sagraujam tos krievu formējumus, ko tie joprojām cenšas atjaunot, un joprojām pastāv iespējas to izdarīt.
Piezīme par jaunu logu jeb iespēju ir laba, un tāda būs, iespējams, pēc pāris mēnešiem vai mēneša, neesmu drošs, bet tas būs brīdis, kad Krievijai nebūs nekā, lai veiktu uzbrukuma operācijas. Ja mēs [Ukraina, Rietumi] būsim spējīgi pamanīt šo iespēju, tad Ukrainai būs, un ceru, ka tā arī notiks, jāveic spēcīga ofensīva, lai atsistu krievus.
Ja atkal parādīsies šī atvērtā “loga” iespēja, bet Ukrainai nebūs gana efektīvu ieroču, tā atkal tiks pazaudēta. Vai ASV un Eiropas atbalsts ir pietiekams un kādas spējas un ieroči Ukrainai ir nepieciešami?
Pagājušajā nedēļā ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins sacīja – ASV un sabiedroto mērķis ir Ukrainas uzvara karā un Krievijas spēju novājināšana, lai tā nespētu turpināt apdraudēt kaimiņvalstis un citas valstis. Tāpat ASV prezidents Džo Baidens lūdzis Kongresam apstiprināt vēl 33 miljardus dolāru papildus palīdzībai Ukrainai nākamajiem pieciem mēnešiem. Jāatzīmē arī, ka nesen ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, apmeklējot Kijivu, tikās arī ASV parlamenta spīkere Nensija Pelosi. Šie ir ļoti spēcīgi vēstījumi no ASV puses, demonstrējot ne tikai administrācijas, bet visa Kongresa atbalstu Ukrainai.
Tikmēr izaicinājums ir loģistikas ķēdes Ukrainas iekšienē, lai visu nepieciešamo nogādātu Ukrainas karavīriem. Piegādes lielākoties notiek caur Poliju, dažkārt arī caur Slovākiju un Rumāniju. Tas, ko es vēlētos redzēt no mūsu [ASV, Eiropa] puses, ir lielāka palīdzība ar piegādēm Ukrainas iekšpusē – pat, ja tie ir strādnieki, nevis vīri formās. Tas patiešām sagādā izaicinājumus, ir grūti, jo ukraiņiem jāpiegādā smagā bruņutehnika, munīcija, lietas, kuras ir grūti transportēt – tas nav kaut kas, ar ko nodarbojas “Amazon”. Tas būtu ļoti nozīmīgi, ja varētu sniegt šāda veida atbalstu.
Jūsuprāt, Krievija ir mācījusies no savām kļūdām?
Pirmkārt, Krievija nav stulba. Tas nebūtu gudri, ja mēs [Rietumi] pieņemtu, ka Krievija neiemācās neko. Tajā pašā laikā es nedomāju, ka Krievijai ir mācīšanās kultūra, jo mācoties, ir jāatzīst kļūdas un tad jāizdomā, kurš ir atbildīgs un kā tās labot. Un es neesmu redzējis gana daudz pierādījumu, kur Krievijas valdība atzītu, ka ir izdarījusi kļūdu, kas jālabo – vai tas ir loģistikas jomā, plānošanā vai citā sfērā.
Runājot par loģistikas problēmām – tās gan kļuvušas nedaudz mazākas, jo jāveic īsākas distances. Tā ir cita situācija, tomēr sistēma, pārvietojot visu šo munīciju un degvielu, joprojām ir ļoti ievainojama. Ja Krievija censtos veikt lielāku uzbrukumu, šīm visām lietām vajadzētu sekot līdzi. Līdz ar to neesmu tik drošs, ka viņi pēkšņi ir apguvuši un attīstījuši šo loģistikas spēju.
Jāatzīmē arī, ka nav nekādu pierādījumu, ka Krievijas karaspēks būtu apguvuši, kā izpildīt vienotus uzdevumus, kad vienoti strādā gaisa, jūras un sauszemes spēki, kas, protams, ir labi gan sabiedrotajiem, gan mūsu ukraiņu draugiem. Tomēr, ja Krievijas bruņotie spēki kādreiz to apgūtu vai arī izvirzītu kā prioritāti kļūt vienotākiem, tad krievi varētu savā labā izmantot visas savas skaitliskās priekšrocības, tostarp gaisa kuģu un karavīru skaitlisko pārākumu. Tik ilgi, kamēr viņiem tas neizdodas, Ukraina būs spējīga turpināt apturēt Krievijas uzbrukumus.
Jūsuprāt, Krievija izlēma koncentrēt spēkus Ukrainas Austrumos un okupētajās teritorijās ne tikai tāpēc, ka nespēja ieņemt Kijivu, bet arī šo Jūsu minēto apsvērumu dēļ?
Jā, un jāpiebilst, ka krievi nekad nebūtu spējuši ieņemt Kijivu. Šī pilsēta ir par lielu, bet Krievijas bruņotajiem spēkiem nav pietiekami daudz vienību. Pat, ja tur nebūtu Ukrainas karavīru, es šaubos, ka 150 000 cilvēku varētu ieņemt Kijivu – tā vienkārši ir pārāk liela.
Manuprāt, Krievijas lēmums atgriezties pie Donbasa un fokusēties uz valsts Austrumiem un Dienvidiem daļēji bija šāds, jo krievi saprata, ka citi uzbrukumi nebūs sekmīgi.
Kas ir lielākie riski, ko Ukraina un pasaule var sagaidīt no Krievijas?
Protams, vienmēr pastāv kodoluzbrukuma draudi. Tiesa, man ir ļoti grūti noticēt, ka Krievija to patiešām varētu izdarīt, un nevis humāno iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka no tā Krievijai netiks nekāds labums. Un nav tā, ka kodolieroču uzbrukums Ukrainai radītu vēl lielākus zaudējumus – kodolieroči situāciju Mariupolē nepadarītu vēl sliktāku, kāda tā ir šobrīd. Tāpat šāds solis padarītu iespējamu ASV un citām valstīm iesaistīties, kas pavisam mainītu šobrīd notiekošā raksturojumu.
Tajā pašā laikā – ļoti daudz cilvēku spekulē ar to, ko varam sagaidīt 9. maijā. Vai to V. Putins atkal izmantos kā iespēju visiem atgādināt, ka šis karš ir par Dievu, nacistu apkarošanu un centīsies radīt cita veida karu, mobilizējot Krievijas iedzīvotājus. Es, protams, to patiesi nezinu, bet esmu drošs, ka viņš 9. maijā neteiks, ka pieļāvis kaut kādas kļūdas.
Tāpat ir arī spekulācijas, ka Krievija varētu īstenot manevru, ko sauc par horizontālo eskalāciju. Tas nozīmē – radīt problēmu kaut kur citur, piemēram, Kazahstānā. Ir runāts arī par Moldovu. Tiesa, maz ticams, ka krievi veiks kādas provokācijas vai uzbrukumus pret kādu no NATO dalībvalstīm. Kā jau minēju – pēdējais, ko Krievija grib, ir reāls konflikts ar NATO.
Vienlaikus neviens līdz galam neticēja, ka Krievija patiešām uzsāks pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
Jā, tas gan. Tāpēc ir teiciens “Nekad nesaki nekad”.
Runājot par 9. maiju – “Uzvaras dienu” – V. Putinam šajā dienā būs nepieciešama kaut kāda uzvara, par kuru pavēstīt Krievijas iedzīvotājiem. Jūsuprāt, kas varētu būt šī “uzvara” un ko Krievija varētu darīt, lai to panāktu?
Tās gan ir tikai manas spekulācijas, bet, manuprāt, V. Putins savai tautai teiks, cik daudzi tūkstoši ukraiņu ir atbrīvoti no nacisma un kā šis karš ir ieņēmis pozīciju, kurā patiesībā Krievija cīnās pret NATO. Es domāju, ka tas būs galvenais Krievijas naratīvs, vēstot, cik daudzi Ukrainas ciemati ir atbrīvoti, ka tagad Krievija ir cienīta. Viņi arīdzan varētu teikt, ka ir “atbrīvojuši” Mariupoli, tiesa – to viņi vairākkārt teikuši jau iepriekš. Es patiesi nezinu. Kremlis varētu arī pievērsties 1949. gada vēsturei, lai atgādinātu un stiprinātu vēstījumu, ka karš ir par nacisma, fašisma apkarošanu, kā arī Dieva uzdevumu Krievijai.
Es domāju, ka viņi [Krievijas valdība] varētu nepasludināt kaut kādu uzvaru. Tas pat būtu savādi, ja kāds uzskatītu, ka pēc desmit nedēļām šī “speciālā operācija” joprojām nav sasniegusi nevienu no tās mērķiem, zaudējot vismaz 15 000 Krievijas karavīru.
Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless kādā intervijā sacījis – ja V. Putins Ukrainā neko nepanāks, tad viņš varētu pieteikt jaunu pasaules karu, attaisnojot to kā cīņu pret vispasaules nacismu. Kāds ir Jūsu viedoklis? Vai viņš patiesi varētu pieteikt Trešo pasaules karu?
Lai arī es Krievijas valdības teikto uztveru nopietni, tas automātiski nenozīmē, ka tā patiešām notiks. Krievijas runas par Trešo pasaules karu dzirdamas jau gadiem ilgi, bet es nedomāju, ka krieviem ir pietiekama spēju kapacitāte. Kremlis varētu paziņot par to, bet Krievijai nav tādas kapacitātes. Galu galā – Krievija zaudē Ukrainai. Tad kādas tai iespējas būtu pasaules karā?
Manuprāt, tie būtu tikai kārtējie draudi, jo tas ir tas, ko Krievija dara un pieprot vislabāk. Neskaitot kodoluzbrukumu, ko gan Krievija vēl varētu vēl izdarīt? Un, ja Krievija veiks kodoluzbrukumu, atgādināšu, ka kodolieroči ir arī Lielbritānijai, Francijai un ASV.
Ukrainas prezidenta biroja vadītājs ir izteicies, ka Ukraina, lai aizstāvētos, varētu raidīt uguni pret Krievijas militārajiem objektiem un noliktavām. Jūsuprāt, vai tā patiešām varētu notikt un vai to maz vajadzētu darīt?
Jā, Ukrainai vajadzētu raidīt uguni pret Krievijas degvielas un munīcijas glabātuvēm un, ja Ukrainas bruņotie spēki varētu trāpīt pa Krievijas lidlauku, no kura paceļas Krievijas militārie gaisa kuģi – tas būtu labi. Protams, Ukrainai to vajadzētu darīt – iznīcināt Krievijas militārās bāzes, militāros objektus, lai krievi nevarētu veikt uzbrukumus pret Ukrainu, un tas būtu pilnīgi saprotami.
