Lai stiprinātu valsts aizsardzību nepietiek vien ar jaunu ieroču piegādēm, nepieciešama arī vēl aktīvāka Latvijas sabiedrības iesaiste, kur katrs cilvēks zina savu lomu krīzes situācijā. Tomēr tas nav iespējams bez pašu pašvaldību un cilvēku vēlmes iesaistīties valsts aizsardzībā, pašiem gatavojoties un izstrādājot rīcības plānus krīzes situācijām. Lai to paveiktu, Latvijas sabiedrībai ir daudz nopietnāk jāpievēršas civilajai aizsardzībai un beidzot jāvēršas ilgtermiņa stratēģiskās domāšanas virzienā, šādu viedokli pauž eksperti diskusijā “Latvijas aizsardzības stiprināšana: ko vēl varam darīt?”. Viņi arī atzīmē – aizsardzības spēju stiprināšanā liela loma ir arī militārajai industrijai, un šajā jomā Latvija pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi.
Biznesa augstskolas “Turība” rīkotajā ekspertu diskusijā piedalījās aizsardzības ministrs Artis Pabriks, atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku (NBS) brigādes ģenerālis Gundars Ābols, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Dr.sc.pol. Ieva Bērziņa, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, Biznesa augstskola Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis. Savukārt diskusiju vadīja Haralds Burkovskis.
Vaicāts – Latvija, tāpat kā citas valstis, ir sniegušas militāro palīdzību Ukrainai karā ar Krieviju, bet, kas šobrīd tiek darīts Latvijas aizsardzības labā, aizsardzības ministrs A. Pabriks norādīja, ka Ukrainai sniegtais atbalsts no Latvijas armijas noliktavām visnotaļ neatstās iztrūkumu pašu spējās. “Šobrīd norit darbs pie piegādēm, darbs pie sarunām, kurš un kāda veida palīglīdzekļi tiks piegādāti. Mēs ukraiņiem neesam atdevuši pilnīgi visu – tā neviens nedarītu un tas nebūtu prātīgi, un mūsu krājumi tiks papildināti,” sacīja ministrs.
Viņš gan norādīja – tā gan nav pati galvenā problēma, un aizsardzības resors strādā īpaši pie tā, lai piegādes kā tādas notiktu iespējami raitāk, tāpat kā ražošana. Tikmēr galvenā uzmanība tiek vērsta uz militārās industrijas attīstību, sniedzot Latvijā izstrādātu produkciju, kas domāta aizsardzības nozarei.
Tikmēr atvaļinātais NBS brigādes ģenerālis G. Ābols, daloties savā skatījumā pat Latvijas aizsardzības spējām, uzsvēra, ka pats svarīgākais valsts armijas spēka punkts ir Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kaujas gatavība un tās kaujas spējas, ko tā spētu darīt scenārijos, kādi redzami līdz šim Ukrainā. Viņaprāt, lai stiprinātu valsts aizsardzības spējas, nepieciešamas pretraķešu aizsardzības sistēmas, iespējams, daudz vairāk artilērijas ieroču, tāldarbības artilērija. Atvaļinātais brigādes ģenerālis gan atzīmēja – viss nav tikai un vienīgi Latvijas rokās.
Tomēr, kā papildināja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece I. Bērziņa – skaidrs, ka militārā komponente ir ārkārtīgi svarīga, bet tikpat būtiski ir virkne nemilitāro aspektu, kā sabiedrības griba aizstāvēt valsti.
“Piemēram, Ukrainas gadījumā izšķiroša bijusi gan militārās kaujas spējas, gan arī sabiedrības fenomenālā griba aizstāvēt savu valsti. Skaidrs, ka piemērots, moderns bruņojums ir ārkārtīgi svarīgs un vajadzīgs, bet otrs punkts ir sabiedrības domāšana un attieksme, un tajā iekļaujas virkne sociālu, ekonomisku aspektu, par kuriem ir jādomā, lai cilvēkiem būtu griba aizstāvēt valsti,” norādīja pētniece.
Savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, Biznesa augstskola Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs A. Rostokski, sniedzot savu komentāru par militārās industrijas darbību Latvijā, atzīmēja – pēdējo gadu laikā tā ir būtiski attīstījusies un, pateicoties arī Aizsardzības ministrijai, izpratne par industrijas nepieciešamību ir, kamēr darbs tajā ir būtiski audzis.
Tikmēr, viņaprāt, vairāk uzmanības jāvērš uz vēl dziļāku sabiedrības iesaisti. “Pozitīvi, ka cilvēki pievienojas Zemessardzei, un tā ir ļoti laba tendence, tomēr, un, par ko arī runā Ukraina teritoriālās aizsardzības kontekstā, tur ir potenciāls, jo arī sabiedrība iedalās grupās – ir profesionāļi, kas ir armija, tad ir Zemessardze un tad ir pārējie, kuri, neesot dienestā, ir gatavi iesaistīties valsts aizsardzībā šajā tā saucamajā “x” stundā, kuriem tiek iedotas kādas militārās pamatzināšanas. Es to redzu arī kā sabiedrības konsolidēšanu, kur latvieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi – visi, kuri esam par savu valsti, ir kopā. Tas arī būtu signāls – lai arī šeit teritorijas zemju ziņā nav daudz, bet visi Baltijas valstu cilvēki cīnīsies līdz pēdējam. Tā ir tā totālā aizsardzība, kur mums vēl ciešākā sadarbībā, nekā līdz šim, ir jāiet uz priekšu,” sacīja A. Rostovskis.
Savukārt atvaļinātais brigādes ģenerālis G. Ābols atzīmē, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar vēl viens paramilitāra veidojuma izveidi, jo resursu, kuru jau tā ir par maz, sadalīšana nebūtu apdomīgi. Viņaprāt, drīzāk nepieciešama padziļināta Zemessardzes analīze un spēju stiprināšana.
Viņam piekrīt arī aizsardzības ministrs, norādot – ja vēlamies efektīvus un spēcīgus bruņotos spēkus, tad iedot cilvēkam ieroci, kurš nekad nav bijis armijā, nebūs pareizais veids, jo viņš ilgi neizdzīvos nekur. Tiesa, ir ar otra lieta, skatoties uz Ukrainas pieredzi, kur cilvēki, kuri īsti neatbilda dienestam armijā, bet bija ar militāro pieredzi, izveidoja tādas kā kaimiņu apsardzes vienības, uzraudzīja, lai nebūtu marodierisma, zagšanu, sniedza atbalstu ugunsgrēku dzēšanā. Ministrs uzsver – arī Latvija šādā gatavības ziņā ir daudz ieguldījusi un darījusi jau pirms aptuveni četriem gadiem, runājot par totālo aizsardzību.
Viņš arī piebilst – tāpēc būtiski, ka pašvaldība apzina savus resursus, tāpat arī privātam uzņēmumam, rūpnīcai ir jāzina, kā ražošana tiks nodrošināta kara apstākļos, cik daudz viņiem būs resursu, vai viņu darbinieki ir iepazīstināti ar rīcību krīzes apstākļos, un to Aizsardzības cenšas aktivizēt visā sabiedrībā jau aptuveni četrus gadus.
Savukārt pētniece I. Bērziņa, papildinot ministra sacīto, norāda, ka, viņasprāt, ideāla sistēma būtu, kad katrs iedzīvotājs zinātu savu lomu atbilstoši savām spējām, prasmēm, vajadzībām. Tādējādi katrs zina, kurš sargā ielu, kurš gatavos, un šīs lomas tiek apzinātas kopienu līmenī.
Tikmēr A. Rostovskis pauž viedokli, ka, viņaprāt, aizsardzības resoram vajadzētu vairāk pievērsties mazajiem uzņēmumiem, tādējādi mijiedarbotos visi Latvijas uzņēmumi, apzinot, ko katrs uzņēmums spēj piedāvāt, cik cilvēki iesaistās.
“Es domāju, ka ir būtiski apzināt katra cilvēka spējas, pēc kā arī nosaka, kur viņam krīzes situācijā ir jāierodas, kas jādara – vai nu jāvāra zupa, vai jārok pagrabs. Katrs cilvēks uzreiz zina savu lomu. Protams, šādā situācijā cilvēku jebkurā gadījumā sāks pašorganizēties, bet, ja to iepriekš jau sagatavo, tas notiks ātrāk un profesionālāk, un šādās situācijās katra stunda ir svarīga,” viņš dalās viedoklī.
A. Pabriks gan piebilst – būtiski, ka cilvēki šo rīcību krīzes situācijā praktizē, iziet cauri rīcības plānam, un to dara gan pašvaldības, gan uzņēmumi, gan cilvēki individuāli.
Līdzīgi, arī I. Bērziņa norāda, ka sabiedrībai šai civilās aizsardzības sistēmai jāpievēršas daudz nopietnāk, jo, kā viņa atzīmē – viena lieta ir 72 stundu soma, bet cita ir patvertnes, kur nepietiek vien ar to esamību, tām ir arī jābūt aprīkotām ar ūdeni, pārtiku, elektrību, ventilāciju, kanalizāciju.
Viņa gan piebilst – Krievijas uzsāktais karš Ukrainā un Ukrainas spēja pretoties parādīja, ka visaptverošā jeb totālā aizsardzība strādā. Latvija ceļu uz visaptverošu valsts aizsardzību uzsāka jau 2018. gadā. Tajā pašā laikā – lai arī Latviju sargā NATO lietussargs un šī kolektīvā aizsardzība, tā ir jāpapildina arī ar pašu aizsardzības spējām, un tā ir visaptverošā valsts aizsardzība, kurā ir gan militārā, gan civilā komponente.
