Sešu mēnešu laikā, kopš Krievija iebruka tās kaimiņvalstī Ukrainā, Ukrainas karaspēks veicis spēcīgu aizsardzību, radot lielus zaudējumus Krievijas vienībām un cīnoties par katru savas zemes centimetru. Par spīti ilgstošiem izaicinājumiem, Ukrainai izdevās aizstāvēt tās galvaspilsētu Kijivu, kā arī tās otro lielāko pilsētu Harkivu. Tas ir piespiedis Krieviju atteikties no sava mērķa ātri ieņemt valsti. Tiesa, atturēties no sakāves nav tas pats, kas uzvarēt. Krievijas spēki šodien kontrolē aptuveni 20% Ukrainas teritorijas, tostarp lielus apgabalus austrumos un dienvidos. Kas Ukrainai vajadzīgs, lai uzvarētu karā? Analīzē ASV domnīcas “Atlantic Council” nerezidējošais pētnieks, bijušais NATO Aizsardzības koledžas dekāns, ASV prezidenta īpašais palīgs un Nacionālās drošības padomes vecākais direktors Eiropas un Krievijas jautājumos Ričards D. Hukers jaunākais (Richard D. Hooker Jr.).
Pirmais solis ir novērst gaisa spēku samēra atšķirības. Panākumi modernā, augstas intensitātes karadarbībā ir gandrīz neiespējami bez aptuveni vienlīdzīgām spējām gaisā. Ukraina šo “sacensību” sāka, esot nožēlojami tālu aiz starta līnijas – ar, iespējams, 100 kaujas gaisa kuģiem. Tikmēr Krievija sāka karu ar vairāk nekā 1500 gaisa kuģu. Tur, kur Krievija ir spējusi veikt 100-200 uzlidojumus dienā, daudz mazākie Ukrainas gaisa spēki var tikt galā ar aptuveni 10 līdz 20.
Attiecīgi Ukraina kopumā nav spējusi nodrošināt gaisa atbalstu saviem sauszemes spēkiem, baidoties zaudēt jau tā nelielo augstas veiktspējas lidmašīnu krājumu, kuru vidū galvenokārt ir iznīcinātāji “MIG-29” un “SU-27” un kaujas lidmašīnas “Su-24” un “SU-25”. Tā vietā tās pieeja ir bijusi gaisa kuģus izmantot tikai selektīvi.
No otras puses, Ukraina ir guvusi izcilus panākumus, liedzot Krievijai gaisa pārākumu ar ārkārtīgi efektīvu pretgaisa aizsardzību un “gaisa telpas pieejas liegšanas” stratēģiju.
Ukrainas pretgaisa aizsardzība, kur izmantots arī liels skaits ASV piegādātās no pleca šaujamās pretgaisa raķetes “Stinger”, ir notriekusi desmitiem Krievijas lidmašīnu un helikopretu, sekmīgi noplucinot. Šajā ziņā būtiska ir atbilstoša pretgaisa aizsardzības raķešu piegāde Ukrainas armijai, un piegādēm ir jānāk no ārējiem avotiem tādā daudzumā, lai Ukraina gūtu virsroku.
Ukraina arīdzan izmantojusi kaujas bezpilota lidaparātus. Galvenās militārās platformas ir bijušas Turcijas “Bayraktar TB2”, kas spēj nogādāt ar lāzeru vadāmas bumbas, un ASV piegādātais bezpilota lidaparāts “Phoenix Ghost”, kā arī “Switchblade”, kas ir t.s. kamikadzes tipa bezpilota lidaparāts aprīkots ar sprāgstvielām, kuru var tieši ietriekt mērķī.
Šo militāro bezpilota lidaparātu spējas papildina tūkstoši lētāku komerciālu bezpilota lidaparātu, kurus izmanto artilērijas novērošanai un izlūkdatu vākšanai. Tiesa, Krievijas spēki ir pielāgojušies, un Ukrainas bezpilota lidaparātu zaudējumu līmenis ir augsts, taču salīdzinoši mazās izmaksas un ērtā pieejamība nozīmē, ka bezpilota lidaparātiem arī turpmāk būs svarīga loma. Savienoti ar artilērijas vienībām, bezpilota lidaparāti nodrošina ātru mērķu iegūšanu un precīzas apšaudes, Ukrainas ierobežotos artilērijas resursus izmantojot iespējami maksimāli.
Šo palīdzības sūtījumu piepildīšana ar ASV ceturtās paaudzes lidmašīnām, piemēram, “F-16”, arī Centrāleiropas NATO dalībvalstīs paātrinātu pāreju no padomju laika reaktīvajām lidmašīnām uz sadarbspējīgākiem Rietumu gaisa kuģiem. Pat 50 papildu iznīcinātāji ar saistīto munīciju un rezerves daļām varētu būtiski mainīt Ukrainas pozīciju. Bez gaisa atbalsta palielināšanas Ukrainas uzvara joprojām var būt iespējama, protams, ja “gaisa aizliegšanas” stratēģija izturēs, taču tas prasīs vairāk no sauszemes spēkiem.
Tikpat svarīgs, cik gaisa spēku atbalsts, ir arī artilērija, kas Ukrainā līdz šim bijusi trīs veidos – lielgabali, artilērijas raķetes un vadāmās raķetes. Ukraina karu iesāka ar skaitā iespaidīgu, taču novecojušu padomju laika stobru artilērijas arsenālu. Šo problēmu vēl vairāk saasināja šīm iekārtām nepieciešamās munīcijas trūkums. Krievijas pusē bija 2000 artilērijas iekārtu, kamēr Ukrainai tikai 500. Krievijas artilēristiem bija ne tikai daudz vairāk ieroču, bet tie bija arī modernāki un spēcīgāki, turklāt Krievijas spēku artilērijas izšautais munīcijas daudzums ik dienu bija 10 reizes lielāks nekā Ukrainas pusei.
Tāpat kā pretgaisa aizsardzību, arī ierobežoto artilērijas arsenālu Ukraina izmantojusi ļoti saprātīgi, ātri pārvietojoties pēc apšaudes operācijām, neiesaistoties pretbateriju cīņā, un paļaujoties uz bezpilota lidaparātu atbalsta nodrošināto precīzo mērķēšanu. Pievienojot velkamās 155 milimetru haubices no ASV un mazāku skaitu 155 milimetru pašgājējhaubices no Vācijas, Francijas un citām valstīm, Ukrainas lielgabalu artilērijas pozīcijas ir ievērojami nostiprinājušās, taču Krievijas priekšrocības joprojām ir lielākas.
Šajā ziņā varētu palīdzēt ASV, Ukrainai piegādājot “M109A6” 155 mm pašgājējhaubices, kuras nesen nomainīja jaunākais “M109A7” modelis. “M109A6” ir bruņots, kāpurķēžu transportlīdzeklis, kas ir izturīgāks pret bateriju uguni, ātrāk pārvietojams un tam nepieciešams mazāks skaits apkalpes. Tas ir precīzs, nāvējošs un izturīgs, tāpēc tas ir labi piemērots Ukrainas reljefam un darbības videi. Aptuveni 320 šādu sistēmu Ukrainai sniegtu četras papildu artilērijas brigādes [red. piez.: pa vienai katrā no četriem reģionālajiem štābiem], kā arī papildu bataljonu vispārējam atbalstam katrā divīzijā, atstājot apmēram 10% apmācībai un rezerves daļām.
Pagaidām politisku apsvērumu dēļ ASV prezizdenta Džo Baidena administrācija ir aizturējusi tālās darbības rādiusa “ATACMS” munīcijas piegādes Ukrainai, kas var trāpīt mērķiem līdz pat gandrīz 500 kilometru attālumā. Lai izlīdzinātu “spēles noteikumus” un pārietu uz uzbrukumu ar zināmām cerībām uz panākumiem, Ukrainai, iespējams, ir vajadzīgas apmēram 50 “HIMARS” vai “MLRS” sistēmas, un tai ir nepieciešama “ATACMS” munīcija. Šīs spējas ļaus Ukrainas spēkiem uzbrukt daudz nozīmīgākiem mērķiem, piemēram, komandpunktiem, lidlaukiem, loģistikas centriem, pretgaisa aizsardzības kompleksiem un ballistisko raķešu palaišanas ierīcēm. Ņemot vērā Ukrainas Gaisa spēku nepietiekošos resursus, tāla darbības rādiusa raķešu artilērijai ir potenciāls mainīt kauju gaitu un virzīt Ukrainu uz galīgo panākumu ceļa. Bez tā uzvara paliks nenotverama.
Spēcīgāka gaisa jauda un modernāka raķešu artilērija ievērojami uzlabos izredzes, taču jāstiprina arī Ukrainas tanku spējas. Kad sākās karš, Ukrainas standarta tanks bija “T-64B”, kas ir novecojusi un nepietiekami jaudīga padomju laika kaujas mašīna, kas nav aprīkota ar modernām aktīvi reaktīvām bruņām, termisko tēmēkļu un modernu munīciju. Kamēr Ukraina ir nodarījusi lielus zaudējumus Krievijas bruņutehnikai, bieži izmantojot rokas vadāmos prettanku ieročus, tās tanku spēki ir izsmelti, līdz ar to nav iespējami uzbrukuma izrāvieni ar tanku smagajiem spēkiem.
Polija ir apņēmusies nodrošināt Ukrainu ar 240 kaujas tankiem “PT-91” un nelielu skaitu čehu “T-72”. Lai aprīkotu Ukrainas armiju uzbrukuma operācijām 2023. gadā, ASV būtu jāapsver iespēja nodrošināt līdzīgu skaitu “M1A1” tanku no saviem lielajiem rezerves krājumiem. Lai gan tas nav pats jaunākais modelis, “M1A1” ir vairāk nekā atbilstošs, lai stātos pretī lielākajai daļai Krievijas tanku, kā arī ir pieejams lielā skaitā.
Lai palīdzētu Ukrainai, NATO būtu jāapsver iespēja izveidot NATO Apmācības misiju Ukrainā (NTM-U), kas bāzētos Polijā un būtu izstrādāta līdzīgā mērogā kā spēcīgākās apmācību atbalsta misijas Irākā un Afganistānā. NTM-U, kuru vadītu ASV trīszvaigžņu ģenerālis ar augstākā līmeņa pārstāvniecību un personālu no Apvienotās Karalistes, Francijas, Polijas un Vācijas, NTM-U varētu nodrošināt ekspertīzi, tehnisko palīdzību un “saistaudus”, kas ir ļoti nepieciešami, Ukrainai cīnoties par savu nacionālo eksistence. Šī organizācija varētu kalpot par kanālu atpakaļ uz apmācību bāzēm un aizsardzības nozarēm iesaistīto valstu vidū, kā arī par skolu Ukrainas komandieriem un štāba virsniekiem.
Rietumu līderi var būt pārliecināti, ka Krievijas panākumi Ukrainā, pat par lielām izmaksām, nostādīs tādus NATO sabiedrotos kā Baltijas valstis V. Putina krustpunktā. Turklāt ASV un Eiropas nevēlēšanās palielināt atbalstu Ukrainai tikai pārliecinās V. Putinu, ka Rietumi baidās no konfrontācijas un pielikt pūles, lai no tās izvairītos. Šī nav recepte, lai atturētu agresiju nākotnē.
Tāpat Rietumiem nevajadzētu baidīties no Krievijas retorikas par kodolieroču izmantošanu. Būtībā tas nozīmē kodoluzbrukumu draudus, ja Krievijai neļaus iebrukt un okupēt savus kaimiņus. Kodolatturēšanas režīms, kas pastāv kopš 1950. gadiem, noteikti ir pietiekami spēcīgs, lai atturētu no šāda mežonīga avantūrisma.
Rietumu līderu pastāvīgie paziņojumi, apgalvojot, ka “mēs nevaram riskēt izraisīt Trešo pasaules karu”, tikai mudina V. Putinu noticēt, ka neapdomīgi draudi par kodolieročiem darbojas. Lai gan nevar pilnībā izslēgt kodoluzbrukumu, ko Krievija varētu īstenot kādā attālā vietā, lai iebiedētu Rietumus, kodolieroču izmantošana kaujā, kamēr pastāv Krievijas valsts, ir ļoti maz ticama.
Lielākoties Krievijas agresija Gruzijā, Krimā, Donbasā un plašāk Ukrainā nav saskārusies ar pārliecinošu un stingru apņēmību to apturēt. Tā vietā Rietumu reakcija sastāvēja no sankcijām, retorikas un izteiktas nevēlēšanās riskēt ar konfrontāciju. Šeit mēs nedrīkstam sevi mānīt, jo pārāk daudz kas ir likts uz spēles.
Karam turpinoties, Ukrainai ir priekšrocības, ko tā var izmantot, tostarp izglītotu un augsti motivētu militārpersonu un pilsoņu kopumu, labi vadītu un efektīvu dzelzceļa sistēmu, labu izpratni par modernajām tehnoloģijām, kā arī adaptīvu un inovatīvu pieeju mūsdienu augstas intensitātes karadarbības problēmām.
Tomēr, neskatoties uz to, Ukraina ir pārspēta, un tai jāsniedz spēcīgāka palīdzība, lai izvairītos no valsts sadalīšanas un nepārtrauktas okupācijas. ASV un Eiropai nav nepieciešams ievest savus sauszemes karaspēkus, lai nodrošinātu Ukrainas panākumus. Lieliskā Ukrainas pretestība ir smagi ievainojusi Krievijas bruņotos spēkus. Tagad pastāv iespēja izbeigt turpmāku Krievijas agresiju Eiropā, dodot mieru vismaz paaudzei, vai, iespējams, pat uz visiem laikiem.
Ukraina var uzvarēt karu, bet uzvara ir atkarīga no Rietumu atbalsta, kam vajadzētu ievērojami pārsniegt pašreizējo līmeni. Mēs nevaram ignorēt, ka arī Ukraina ir cietusi sāpīgus karaspēka un materiālos zaudējumus, tajā pašā laikā Ukraina ir bijusi konsekventa un skaidra par savām vajadzībām. Miers Eiropā un, iespējams, arī pasaulē, ir atkarīgs no to sasniegšanas.
