24. augusts bija gan Ukrainas neatkarības diena, gan diena, kas šogad iegāja vēsturē ar visai drūmu pieskaņu – aprit pusgads kopš agresorvalsts Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā. Lai gan sākumā nedz Krievija, nedz arī Ukrainu atbalstošās Rietumvalstis neticēja tam, ka Ukrainas bruņotie spēki spēs noturēt savas valsts neatkarību, aizvadītajos sešos mēnešos tie pierādījuši pretējo. Ukrainas bruņotie spēki ne tikai apturējuši okupantu virzību, bet pat atkarojuši tā iepriekš kontrolētās teritorijas un nu gatavojas valsts Dienvidu reģionu deokupācijai. Sarunā ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri Baibu Bļodnieci par to, kādas mācības no Ukrainas aizstāvjiem ņemt vērā Latvijai, O. Arestovičs norāda – nemāniet sevi un atzīstiet, ka karš agri vai vēlu gaidāms arī pie jums. Viņš uzsver – tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot gan augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir atturēt pretinieku jau no pašas vēlmes iebrukt, gan nezaudēt modrību, grimstot ilūzijās, ka brīvība ir pašsaprotama.
Kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma Krievijā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja ārštata padomnieks O. Arestovičs ir kļuvis par sava veida Ukrainas vēstnesi. Viņa ikvakara “Youtube” tiešraides Krievijas opozīcijas aktīvista Marka Feigina kanālā “Feigin Live” tiešraidē vien skatās vidēji 400 tūkstoši cilvēku ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet arī citviet pasaulē. Savukārt videoierakstu auditorija regulāri pārsniedz miljona skatījuma robežu. Par šādiem popularitātes skaitļiem O. Arestoviču varētu apskaust jebkura Rietumu pasaules estrādes vai šovbiznesa zvaigzne.
Tomēr O. Arestovičs nav vienkāršs šovmenis, kas popularitāti veido ar politikas palīdzību. Viņš ir karavīrs – Ukrainas militārā izlūkdienesta rezerves pulkvežleitnants, kurš savu karjeru bruņotajos spēkos sācis kopš 2014. gada, kad Krievija veica pirmo iebrukumu Ukrainā, anektējot Krimu un izraisot karu Ukrainas Austrumos. Tieši šis valsts reģions O. Arestovičam ir īpaši labi pazīstams, jo kopš Krievijas iebrukuma O. Arestovičs ir bijis viens no tiem virsniekiem, kurš līdz pat 2019. gadam karojis Donbasā.
Sākotnējai karadarbībai nedaudz nomierinoties, O. Arestovičs kļuva par Minskas formāta trīspusējās kontaktgrupas Ukrainas puses delegācijas locekli, cenšoties sarunu formā noregulēt karadarbību Ukrainas Austrumos.
Zīmīgi, ka īsi pēc Krievijas iebrukuma sākuma sociālajos tīklos un video straumēšanas platformā “YouTube” pēkšņi atkal strauju popularitāti piedzīvoja kāda sen aizmirsta 2019. gada intervija ar O. Arestoviču, kurā viņš trīs gadus pirms Krievijas iebrukuma precīzi soli pa solim detalizēti aprakstīja, kā izskatīsies agresija. Tolaik vaicāts, kāpēc Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam vispār tas ir nepieciešams, O. Arestovičs sacīja – gūt revanšu par zaudējumu Aukstajā karā un atjaunot padomju impēriju. Lai gan tolaik daudziem šāds secinājums likās absurds, 2022. gada V. Putina runa pirms iebrukuma, kā arī vēlākie Kremļa diktatora tuvākās kliķes pārstāvju publiskie paziņojumi faktiski apstiprina šo O. Arestoviča hipotēzi.
Kādā no intervijām M. Feiginam O. Arestovičs reiz atzinis – kara pirmajās dienās viņš neticēja, ka Kijivu izdosies nosargāt, tomēr tagad viņš stāsta par Ukrainas gaidāmo pretuzbrukumu un analizē faktorus, kāpēc Krievijas agresoru karaspēkam ik dienas samazinās jebkāds konvencionālā uzbrukuma potenciāls.
Karš noteikti būs. Gatavojieties!
“Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs!”. Tik skarba ir galvenā atziņa, kādu pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā pirmā pusgada Latvijas sabiedrībai nodod O. Arestovičs. Viņš atgādina – Ukrainai šajā ziņā bijusi visai drūma pieredze. Pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā un tai sekojošajām attiecībām ar Krieviju Ukrainas virzienā skanējis ne viens vien trauksmes zvans, taču toreiz netika izdarīti nedz vajadzīgie secinājumi, nedz sperti soļi agresora savaldīšanai.
Viņš atgādina, ka Krievijas un Ukrainas Attiecību saasinājumi bijuši kopš 1993. gada, kad Ukraina un Krievija savā starpā dalīja tolaik iespaidīgo PSRS Melnās jūras floti. Ik pa brīdim attiecības iekarsušas tiktāl, ka abas puses mīnējušas savā starpā nesadalītos kuģus.
Pēcāk sekoja gan tā sauktie Krievijas “gāzes kari”, gan slavenā Krievijas diktatora V. Putina runa Minhenes drošības konferencē, nosaucot PSRS sabrukumu par lielāko ģeopolitisko katastrofu, gan Krievijas iebrukums Gruzijā. Lai gan brīdinājuma pazīmes krājās, Ukrainas tā laika valdība, vadoties no domas, ka “karš noteikti nebūs”, izpārdeva gan apjomīgās no PSRS laikiem mantotās Ukrainas bruņojuma rezerves, gan degradēja dienestu bruņotajos spēkos tiktāl, ka tas vairs nebija prestižs.
Viņš piebilst – šajā ziņā Ukraina noteikti nav izņēmums. Līdzīgas kļūdas 1973. gadā pirms “Yom-Kipur” kara pieļāva Izraēla, nepareizi novērtējot savu arābu pretinieku militāros nodomus un iespējas. Ar līdzīgu sakāvi 1982. gadā riskēja Lielbritānijas Aizsardzības ministrija, steidzoties virzīt likumprojektu par atteikšanos no saviem aviācijas bāzes kuģiem un tālāku militāro izdevumu samazināšanu. Ja Argentīnas uzbrukums būtu noticis trīs mēnešus vēlāk – brīdī, kad Lielbritānija jau sāktu griezt metāllūžņos savus bāzes kuģus, kara iznākums Folklendu salās būtu pavisam cits.
Arī Latvijas armijai būtu pa spēkam apturēt Krievijas iebrukumu
Kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma sākuma Ukrainā ik pa laikam militāro ekspertu vidū izskan doma, ka Krievijas iebrucēju vizrību Ukrainā ļāvusi apturēt ne tikai Ukrainas aizstāvju varonīgā pretestība, bet arī tā sauktais “operatīvais dziļums”, proti, Ukrainas valsts lielais izmērs, kas ļauj tai uz laiku pretiniekam atļaut okupēt daļu teritoriju, pārgrupējot spēkus un pēcāk tās atkarojot.
Vienlaikus eksperts atzīst – Krievijas armija vēl aizvien karo pēc tās pašas sistēmas, kā to darīja PSRS karaspēks, cenšoties panākt uzvaru kaujas laukā ar brutālu skaitlisku pārspēku. Taču, kā pierādīja daudzu kauju iznākums, iebrucēju bruņoto spēku vadība izrādījusies vāja, savukārt komandieru prasmes - neatbilstošas.
O. Arestoviča ieskatā pie šāda iznākuma Krievijas agresorus noveda sistēmisku kļūdu kopums. Cerot uz strauju uzvaru, krievu iebrucēji piepildīja ceļus ar savu smago kaujas tehniku, lielās kolonnās virzoties uz priekšu. Taču, tiklīdz Krievijas bruņotie spēki sastapās ar dabīgajiem šķēršļiem, to kustība apstājās.
Kā stāsta O. Arestovičs, pat salīdzinoši mazu upīšu vai apūdeņošanas kanālu šķērsošana krieviem izrādījās pamatīgs šķērslis. Turklāt, līdz ko Ukrainas aizstāvji pa šādām pārblīvētām kolonnām atklāja uguni, iznīcinot tikai dažus transportlīdzekļus, kas pārējiem vairs neļāva nedz apgriezties, nedz mainīt virzienu, kolonnas kustība faktiski tika paralizēta.
Problēmas iebrucējiem sagādāja arī neefektīvā komandvadība. “Krievijas armijas vadība ir centralizēta. Tās bataljonu komandieri nevar nozīmēt kādu atsevišķu rotu vai vadu veikt kādu ļoti specifisku uzdevumu. Arī šo vienību komandierus neviens neciena. Iedomājieties, kā uz 22-23 gadus vecu un militāro akadēmiju pabeigušu virsnieku skatās šo vienību karavīri, kuru kodolu veido 30 gadus sasnieguši un vecāki algotņi. Viņiem autoritāte drīzāk ir pulka komandieris vai brigādes komandieris, nevis rotas vai vada komandieris,” skaidro O. Arestovičs.
Tomēr lielākais Ahileja papēdis Krievijas armijā aizvien ir loģistika. Kā atzīst O. Arestovičs, agresorvalsts armijas aizmugures vienības ir ļoti neaizsargātas, tāpēc jau kopš pirmajām kara dienām Ukrainas aizstāvji savus uzbrukumus primāri vērsa pret apgādes vienībām.
Kā izskatītos iebrukums Latvijā un ko tam likt pretim?
Kā uzskata O. Arestovičs, Krievijas armija pat pēc vairāk nekā simt gadiem turpina izmantot Sarkanarmijas kara vešanas veidu, kas balstās uz principu “šoks un apjukums”. Kā atzīst eksperts, šādi PSRS 1968. gadā iebruka Čehoslovākijā, bet vēlāk – 1979. gadā arī Afganistānā. Deviņdesmitajos gados šī prakse tika atkārtota arī abos Čečenijas karos.
“Tikai stundu pēc tam, kad karš bija sācies, pilsētā parādījās zaļie cilvēciņi. Jāteic, ka uz sabiedrību tas atstāja ļoti paliekošu un graujošu psiholoģisko efektu. Iedomājieties, pagājusi tikai stunda pēc kara sākuma, bet viņi jau bija izsēdušies Gostomeļā. Saskaņā ar plānu pirmajam desantam vajadzēja sekot arī otrajam un trešajam vilnim. Šādi viņi psiholoģiski cenšas radīt iespaidu, ka karš jau ir zaudēts, valsts pārvaldes sistēma ir sagrauta un jebkāda pretošanās ir bezjēdzīga,” stāsta O. Arestovičs.
Tomēr šādai taktikai ir pretlīdzekļi. Ukrainas kara pieredze liecina, ka šādos gadījumos nepieciešamas ātrās reaģēšanas vienības, kas pretinieku tūdaļ ierautu kaujās, līdz palīgā piesteidzas mehanizētās vienības, kas ar ievērojamu uguns pārspēku iznīcina ienaidnieku.
Viņaprāt, arī gadījumā, ja Krievija iebruktu Latvijā, tās primārie uzbrukumi būtu vērsti pret lidlaukiem, jūras ostām un dzelzceļa mezgliem, jo, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, Krievijas armijā apgāde ir attīstīta ļoti vāji, turklāt, ja apgāde tiek veikta ar automašīnām, tā kļūst vēl vājāk. “Viņiem ir ļoti ierobežota loģistikas spēja, kas nozīmē, ka visa karadarbība notiek gar dzelzceļa līnijām, pa kurām iespējams pārsviest lielu dzīvā spēka, kaujas tehnikas un apgādes kravu daudzumu,” saka eksperts.
Savukārt masīvo krievu okupantu tehnikas kolonnu apturēšanai jāizmanto dabīgie šķēršļi - īpaši upes, kas arī iepriekš sagādājušas lielākās galvassāpes krievu armijai. Te atslēga slēpjas efektīvā tiltu iznīcināšanā. Lai cīnītos ar šo spēku kustību, pēc O. Arestoviča vērtējuma pilnībā pietiek ar atsevišķu speciālo uzdevumu vienību karavīriem un ar prettanku ieročiem un mīnām apgādātiem teritoriālās aizsardzības spēku karotājiem, kuri ātri sagrautu tiltus, pēcāk tehnikas kolonnu virzienā vadot smagās artilērijas uzbrukumu.
“Visur, kur Ukrainā bija kanāli vai upes, tur pretinieka armija uz priekšu tā arī netika. Arī jums ir šāds apvidus, kas ir pilns ar mazām upītēm,” saka O.Arestovičs, norādot, ka arī katru nākamo aizsardzības līniju nepieciešams ierīkot gar dabīgajiem šķēršļiem, tādējādi vēl vairāk palēninot pretinieka virzību.
“Atcerieties, ka Jums nav tiešā veidā jāuzvar Krievijas armija. Jums vajag efektīvi apturēt tās virzību, lai iegūtu laiku tālākai NATO spēku izvietošanai un tai sekojošajām NATO operācijām. Pat tam kontingentam, kas jau šobrīd ir Baltijas valstīs, būs vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai izvērstos. Savukārt pareizi rīkojoties, pa šīm trim dienām ienaidnieka aizmugures vienības tiks itin pamatīgi noplicinātas,” atzīst eksperts.
O. Arestovičs skaidro, ka, atšķirībā no Latvijas, Ukrainai jau bija astoņu gadu ilga kaujas pieredze pret Krievijas agresoriem, kas Ukrainas sabiedrībā mazināja sākotnējo šoku par šādu Krievijas rīcību. Latvijā šādas pieredzes nav, tādēļ sabiedrības psiholoģiskā reakcija uz agresiju varētu būt grūtāk pārvarama.
Kā efektīvi likvidēt diversantus?
Kā liecina Ukrainas pieredze, Krievija vēl pirms visaptverošā iebrukuma sākuma Ukrainas teritorijā bija iesūtījusi vairākas diversantu grupas, kuru uzdevums bija sēt haosu valstī, rīkot uzbrukumus, kā arī veikt potenciālajiem uzbrukumiem pakļauto objektu marķēšanu. Tā izpaudās kā atsevišķu cilvēku grupu darbība, kas uz brauktuvēm, ietvēm vai ēkām ar krāsas baloniņu zīmēja specifiskus krustiņus. Citi diversanti savukārt iesaistījās tiešās kaujās ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Fiksēti pat gadījumi, kur krievu agresoru diversanti pat pārģērbās Ukrainas karavīru formas tērpā.
Kā stāsta O. Arestovočs, identificēt īstos diversantus bija grūti, jo, piemēram, Harkivā tā sauktajā “krustiņu zīmēšanā” Krievija iesaistīja ap 500 cilvēku, no kuriem īstie diversanti izrādījās vien 30. Pārējo aktivitātes bija drīzāk raksturojama kā pēdu jaukšana Ukrainas drošības dienestiem.
Cīņā ar šiem pretiniekiem visspējīgākie izrādījās Ukrainas policijas iecirkņu inspektori, kuri vēl pirms kara tika apmācīti pretizlūkošanas pamatzināšanās.
Kā atzīst eksperts, ja policija savus priekšdarbus ir sekmīgi veikusi, īsi pirms ienaidnieka iebrukuma tā kopā ar citiem valsts dienestiem, kas atbildīgi par pretizlūkošanu, cīņu ar diversantiem un spiegiem, spēs aizturēt visus kolaborantus. Turklāt izšķirīga policijas rīcība nepieciešama kritiskajās trīs dienās pirms ienaidnieka iebrukuma, kad valdībai un valsts dienestiem ir skaidrs, ka iebrukums ir nenovēršams.
“Šobrīd mums par krieviem Ukrainā ir pilna informācija. Mūsu cilvēki ir tik motivēti, ka viņus pat pa telefonu bija iespējams apmācīt, kā ko vajag darīt, kādus ziņojumus sagatavot. Tas ļauj visai valstij pēkšņi kļūt par masveida filtru, kas ātri atpazīst nedraudzīgos elementus,” atzina O. Arestovičs.
Pretinde Krievijas “piektās kolonnas” izveides centieniem
Ne vienā vien Krievijas ārpolitikas doktrinālajā dokumentā kā viens no Krievijas ietekmes instrumentiem ārvalstīs ir krievu etniskā diaspora. Kā pierādījusi prakse, potenciālo ietekmes aģentu vervēšanai visplašāk tiek izmantota sadarbība kultūras jomā.
O. Arestovičs atzīst - Kremlis savu ietekmes aģentu tīklu veido caur Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu, tādām organizācijām kā “Rossotrudņičistvo” un dažādiem kultūras projektiem, kam ir ideoloģisks pamats. Kā novērojis eksperts, Krievijas režīms primāri potenciālai sadarbībai cenšas vervēt tieši krievu izcelsmes iedzīvotājus.
Kā vienu no potenciāli riskantākajām auditorijām iespējamai vervēšanai no Kremļa režīma puses O. Arestovičs min padomju militāros pensionārus, kuri vēl kopš padomju laikiem ir ideoloģiski uzlādēti ar krievu šovinisma lādiņu. Lai gan daļa no vecākā gadu gājuma šīs grupas pensionāriem pamazām izmirst, problēmas var radīt vidējā paaudze. “Šo grupu tā vienkārši nedrīkst atstāt nepieskatītu,” piebilst O. Arestovičs.
Tāpat O. Arestoviča ieskatā valsts drošības stiprināšanā būtiska ir arī izglītības sistēma. Šajā ziņā viņš Latvijai iesaka iespējami ātri pabeigt ilgu laiku atlikto izglītības reformu, pilnībā pārejot uz izglītību latviešu valodā. Savukārt ikviena skolotāja galvenais uzdevums ir iestāstīt jauniešiem, ka viņu nākotne ir Latvijā, nevis Krievijā.
Šādi, viņaprāt, skolotāji varētu veikt sekmīgu profilakses darbu, mazinot iespēju jauniešiem nonākt Kremļa propagandētās ideoloģijas un vērtību paspārnē. Turklāt, kā uzskata eksperts, Latvijā tas ir daudz vieglāk paveicams, jo, atšķirībā no Ukrainas, Krievija ar Latviju nekonkurē par kulturāli vēsturisko mantojumu.
“Mēs ar Krieviju konkurējam par Kijivas Krievzemes vēsturisko un kulturālo mantojumu. Mūsu abu valstu valstiskums ceļas no vienas un tās pašas vietas. Šī situācija ir līdzīga arābiem un ebrejiem, kuri cīnās par Jeruzalemi un Svēto kalnu. Mums cīņa ir par Kijivas katedrāli,” sacīja O. Arestovičs.
Pēc viņa skaidrojuma, šī vēsturiski kulturālā tuvība rada pamatotus riskus, kas jau īstenojušies dzīvē. Šādi, prasmīgi izspēlējot kulturāli vēsturiskā mantojuma sajūtas, Ukrainā ir radies gana daudz cilvēku, kas savā vērtību orientācijā pēkšņi sāk ticēt Krievijas vēstures traktātam.
“Eiropā neviens nestrīdas par Kārļa Lielā vēsturisko mantojumu. Mums gan ir šī vēsturiskā cīņa,” atzina O. Arestovičs.
O. Arestoviča ieskatā pašreizējā Krievijas piedāvātā attīstības perspektīva nav spējīga uzrunāt Latvijas jauno paaudzi, taču profilakses darbs vērtību nostiprināšanā nepieciešams arī no skolotājiem, skaidrojot, ka Latvijas un etnisko Latvijas krievu vieta patiesībā ir kolektīvajos Rietumos ar to sniegtajām izglītības, karjeras, labklājības un personiskās izaugsmes iespējām, nevis Krievijas impērijā, kurā valda despotija, beztiesiskums un personības apspiešana.
