Ukrainas izlūkdienesti bijuši pārliecināti, ka Baltkrievijas karaspēks, visticamāk, nepievienosies Krievijas agresijas karam, un to nedarīs pamatota iemesla dēļ – lai gan Krievija ir izvietojusi savus bruņotos spēkus Baltkrievijā, kopš februāra tās teritoriju izmantojot kā placdarmu uzbruku īstenošanai pret Ukrainu, ar apvienotiem Krievijas un Baltkrievijas spēkiem nepietiks, lai gūtu stratēģiski nozīmīgus ieguvumus. Arī neatkarīgā Baltkrievijas militārā uzraudzības grupa “Belaruski Hajuns” nav ziņojusi par nozīmīgu Krievijas-Baltkrievijas karaspēka palielināšanos pie robežas. Kijivā arīdzan atgriežas arvien lielāks februārī aizbēgušo iedzīvotāju skaits, pieļaujot mazu iespējamību, ka varētu notikt vēl kāds vērienīgs uzbrukums no ziemeļiem. Tomēr, ja Krievijas diktators Vladimirs Putins Baltkrievijas pašpasludinātajam vadonim Aleksandram Lukašenko, kurš gadiem ilgi žonglē starp Rietumiem un Krieviju, atņemtu vadības grožus, Krievijai būtu pilnīga kontrole pār Ukrainas ziemeļu robežu, kā arī tieša piekļuve Latvijai, Lietuvai un Polijai, analizē Eiropas politikas analīzes centrs (CEPA).
Šāds solis – Baltkrievijas anektēšana – piedāvātu Krievijas režīmam veidu, kā izglābties no Ukrainas sabrukuma. Tas imperiālistiskajam prezidentam, kurš līdz šim Ukrainā cietis apkaunojošas neveiksmes, varētu šķist arī kā ātrs ieguvums. Tādējādi viņš sevi atkal varētu attēlot kā galveno stratēģi, kuram tagad ir tieša piekļuve stratēģiski svarīgajam Suvalku koridoram – mazai NATO teritorijas sauszemes strēlei starp Poliju un Lietuvu no Dienvidiem un Ziemeļiem un atdala Kaļiņingradu no Baltkrievijas no Rietumiem un Austrumiem.
Baltkrievija ir lieliska balva Putina ģeopolitiskajām ambīcijām, kamēr krieviem, kuru lielākā daļa, saskaņā ar oficiālajām aptaujām, atbalsta Krievijas diktatora noziedzīgo karagājienu, tiks pasniegts jauns papildinājums Putina veidotajai “Russkiy Mir” jeb “Krievu pasaulei”.
Lai gan Lukašenko lielākoties šķitis vien kā Krievijas diktatora marionete, Baltkrievija šādai bīstamai Kremļa pakļaušanai pietuvojusies tikai nesen. Situācijas pārbīde notika pēc tam, kad Baltkrievijas diktators pēc 2020. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, kurās viņš zaudēja, faktiski nozaga varu no viņa demokrātiskās opozīcijas konkurentes Svjatlanas Cihanouskas. Saskaroties ar masu protestiem un riskam zaudēt savu personisko varu, viņš lūdza Putinam “drošības” palīdzību, lai apspiestu lielākos mītiņus Baltkrievijā pēc t.s. “perestroikas” astoņdesmito gadu beigās. Apmaiņā pret to Krievijai tika atļauts Baltkrievijā izvietot karaspēku un citus militāros līdzekļus, tostarp arī kodolgalviņas.
Pirms tam Lukašenko ik pa laikam izbaudīja Putina publisku noraidīšanu un pat kritizēšanu, tādējādi demonstrējot viņa neatkarību un spēju risināt sarunas kā starpniekam. Taču tagad Baltkrievija no Kremļa anektēšanas iespējamības ir neaizsargātāka nekā jebkad, jo Lukašenko ir neizsakāmi atkarīgs no Putina attiecībā uz visu – sākot no gāzes līdz skaidrai naudai.
Lai arī Baltkrievijas armijā ir aptuveni 45 000 cilvēku, Lukašenko nevar paļauties uz tās nelokāmo lojalitāti. Gandrīz 90% baltkrievu iebilst pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, kamēr domnīcas “Chatham House” martā veiktā aptauja liecina, ka tikai 3% atbalsta Baltkrievijas iesaistīšanos Krievijas pus’e karā Ukrainā. Savukārt tikai 16% atbalsta Baltkrievijas teritorijas izmantošanu Krievijas uzbrukumu veikšanai pret Ukrainu. Jāatzīmē, ka Krievijas viltus karoga operācijas, kuru mērķis ir iegūt atbalstu karam, līdz šim nav spējušas mainīt baltkrievu domas.
Starptautiski Lukašenko un viņa autoritārais režīms ticis smagi noniecināts un pēc tam, kad viņš aizturēja disidentu žurnālistu no starptautiskā lidojuma, izraisīja migrantu krīzi un atļāva Krievijai iebrukt Ukrainā no Baltkrievijas teritorijas. Rezultātā viņš ir iedarbinājis sankcijas pret Baltkrieviju un izsaucis dziļu naidu no saviem dienvidu kaimiņiem.
Saskaroties ar lielu risku savai dzīvībai un statusam, ja Lukašenko atkāptos no savas pašreizējās pozīcijas, viņš lielākoties ir piekritis Krievijas kolēģa lūgumiem. Bez Baltkrievijas Krievijai nebūtu stratēģiskas piekļuves Ukrainas ziemeļu punktam, kā arī teritorijas raķešu palaišanai un militārā lidlauka savu uzbrukumu veikšanai.
Vismaz publiski Lukašenko ir teicis, ka, lai arī cik lielu militāro atbalstu Kijiva saņemtu no Rietumiem, Putins uzvarēs karā pret Ukrainu. Iespējams, ka viņš tā patiesībā nemaz nedomā, to sako, lai glaimotu Putinam, bet līdz šim Lukašenko rīcība liecina, ka viņš joprojām ir Krievijas despota pusē.
Rietumiem būtu jāpiedāvā Lukašenko vienošanās – vai nu sadarboties ar Rietumiem un gūt labumu no pakāpeniskas sankciju atcelšanas, vai arī turpināt iet pa pašreizējo ceļu un riskēt ar visu.
Krievijas piekļuves Ukrainai pārtraukšana caur Baltkrieviju varētu palīdzēt izbeigt Putina karu. Ja Krievijas vienīgais apņēmīgais Austrumeiropas sabiedrotais nolemtu atturēties no sadarbības, tas demonstrētu Putina vājumu. Tas ir, ja Putins nerīkosies pirmais.
