2022.gada 24.februārī Vladimirs Putins iebruka Ukrainā un brīdināja Rietumus, ja tie uzdrošināsies palīdzēt Ukrainai, piedzīvos tādas sekas, “kādas vēsturē vēl nav piedzīvotas”, skaidri norādot uz atomieroču izmantošanu, ja nepieciešams. Kā vērtēt Krievijas diktatora lēmumus un retoriku, ja ierasts uzskatīt, ka visi līderi pieņem racionālus lēmumus. Žurnāls “Foreign Affairs” skaidro V.Putina rīcību pēc kognitīvajiem pētījumiem par cilvēku domāšanu, norādot kādi varētu būt nākamie diktatora soļi saistībā ar kodolieroču izmantošanu un kāda varētu būt Rietumu reakcija.
Jau kopš Otrā pasaules kara beigām pasaules kārtība ir balstījusies uz apziņu, ka nevienas valsts līderis racionāli nevarētu pieņemt lēmumu uzsākt kodolkaru. Tomēr aizvien biežāk Krievija izmanto kodolretoriku, lai iebiedētu Rietumus neiesaistīties karā un vieglā ceļā ieņemtu Ukrainu. Taču karš nav gājis pēc V.Putina plāna. Jau pirmajās dienās Krievijas armijas vājais sniegums un ukraiņu spēcīgā pretošanās ir aizkaitinājusi Krievijas diktatoru.
Jau vairākas reizes Krievijas diktators ir brīdinājis, ka sasniegs savus mērķus ar visiem iespējamiem līdzekļiem, pat draudot ar atomkaru. Lai gan iespējamība ir zema, taču NATO nevar ignorēt šādu retoriku.
Taču cilvēki ne vienmēr ir tik racionāli kā gribētos, to pierāda gan vēstures notikumi, gan mūsdienu kognitīvie pētījumi. Viens no šādiem pētījumiem atklāj, ja tiek aprēķināti ieguvumi, riski, izmaksas, cilvēki parasti ir mazāk gatavi riskēt, lai iegūtu to, kas viņiem nepieder, nekā zaudēt līdzīgā vērtībā to, kas viņiem jau pieder. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir gatavi riskēt vairāk ja ir iespēja zaudēt to, kas viņiem jau ir.
Taču šeit pastāv āķis, cilvēks ir gatavs riskēt ja apzinās, ka tas likumīgi pieder viņam, šajā gadījumā – Ukraina. V.Putins to uzskata par Krievijas provinci, kas ir jāatgūst. Savukārt Ukraiņi un NATO to uzskata par neatkarīgu valsti, kuru nepieciešams aizsargāt no Kremļa agresijas. Tādējādi abas puses ir gatavas uzņemties relatīvu risku, lai iegūtu to, kas, viņuprāt, pieder viņiem.
Kognitīvie pētījumi atklāj vēl vienu īpašību, kas pastāv politiskajiem līderiem – pārvērtēt savas pozīcijas “optimisma aizspriedumu” dēļ. Bieži līderiem ir palielināta pārliecība par savu spēju kontrolēt notikumus, padarot viņos spējīgus uzņemties lielāku risku. Šī pārliecība pati par sevi jau viņus pakļauj neveiksmēm, uzņemoties lielāku risku, neapzinot savus zaudējumus.
Šis šķiet arī ir Vladimira Putina gadījumus. Tā vietā, lai meklētu izeju no kara, viņš tikai turpina saasināt konfliktu, realizējot daļējo mobilizāciju, anektējot četrus Ukrainas apgabalus un paplašinot raķešu uzbrukumu apjomu, uzbrūkot tieši Ukrainas kritiskajai enerģētikas infrastruktūrai. Šis savukārt pierāda, ka V.Putins ir gatavs uzņemties lielāku risku par teritorijām, kas, viņaprāt, pieder viņam.
Līderi var šķist neracionāli ja raugās no aprēķina puses, taču jāņem vērā arī viņu vēlme sasniegt goda un taisnīguma. V.Putina gadījumā viņš šo karu uzskatu, kā misiju, kurā atjaunot Krievijas nacionālo godu, atpestot valsti no pazemojuma, kas sekoja pēc Aukstā kara beigām un PSRS sabrukšanas.
Diemžēl V.Putins var sasniegt to punktu, kurā viņš uzskata, ka viņam nav ko zaudēt, jo iespējams karš nākamajos mēnešos tikai pasliktinās viņa pozīcijas. Eiropa var turpināt piemērot sankcijas un nepakļauties Kremļa spiedienam.
Tikmēr pieaugošās Krievijas ekonomiskās grūtības var izraisīt iekšējos nemierus. Nākamā gada pavasaris var nest vēl spēcīgāku Ukrainas ofensīvu, kas pakāpeniski sagrautu Krievijas kontroli pār Ukrainas austrumiem, pat iespējams ukraiņiem atbrīvojot Krimu, var sekot liela mēroga dezertēšana no Krievijas armijas. Tas viss var novest Vladimiru Putinu veikt nepārdomātus, riskantus lēmumus.
Ņemot vērā visus šos faktorus, Rietumi nevar izslēgt iespēju, ka V.Putins vērsīsies pēc kodolieročiem, lai piespiestu Ukrainu un NATO meklēt mieru ar viņam labvēlīgiem nosacījumiem.
Ir neskaitāmi scenāriji, kādos V.Putins būs gatavs izmantot kodolieročus. Viņš var uzspridzināt vienu atombumbu, lai demonstrētu Krievijas spējas, ja viņa noteiktumi netiks pildīti. Šāda atombumba var tikt uzspridzināta gaisā vai pret Ukrainas karakuģiem Melnajā jūrā, neradot lielas sekas, taču parādot savu spēku gan Ukrainai, gan NATO.
Kremlis var iet vēl tālāk un uzspridzināt vienu no Ukrainas kodolreaktoriem, radot vēl vienu “Černobiļu”.
Ja V.Putins izmantotu atombumbu, Rietumu valdības varētu izdarīt spiedienu uz Ukrainu un noslēgtu mūsdienu Minhenes vienošanos. Tas bija Rietumu mēģinājums nomierināt nacistisko Vāciju 1938.gadā, atdodot daļu no Čehoslovākijas, taču kā zināms, Ādolfa Hitlera apetīti tas nenomierināja.
Tātad viens no Rietumu risinājumiem būtu atdot Krievijai daļu no Ukrainas, lai nepieļautu tālāku situācijas eskalāciju. Taču šāds lēmums radītu drastiskas sekas uz kodolieroču atturēšanās politiku. V.Putins parādītu, ka ar atombumbas palīdzību ir iespējams sasniegt savus mērķus un pamudinātu arī cita valstis veikt līdzīgas šantāžas, kā piemēram Ķīna varētu ar šādu kodoldemonstrējumu iegūt Taivānu un likt tās sabiedrotajiem atkāpties.
Taču ja arī viena atombumba neatturētu sabiedrotos un Ukrainu, V.Putins varētu sākt izmantot atomieročus kaujas laukā. Tomēr, pat tad, ja šādi triecieni radītu lielus karavīru zaudējumu, nav skaidrs, kā militārais līdzsvars izšķirtos par labu V.Putinam.
Šajā situācijā ASV varētu iesaistīties, veicot gaisa telpas operācijas virs Ukrainas teritorijas. Jau iepriekš ir pierādījies, ka ASV bruņotie spēki ar konvencionālajām gaisa spēku operācijām var apturēt sauszemes spēkus.
Vēsture un pieaugošā izpratne par to kā darbojas cilvēka prāts, liecina, ka valstu vadītājiem nevajadzētu pieņemt, ka atturēšanās politika būs spēcīga un tā novērsīs kodolieroču izmantošanu. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad ir runa par tādiem līderiem kā Vladimiru Putinu, kurš ir pārliecinās par savu lēmumu taisnīgumu, kurš cīnās par savas valsts godu un kritiskā situācijā var pieņemt izmisīgu lēmumu.
