Baltijas valstis ir ievainojamas iespējamas Krievijas agresijas gadījumā. Tā intervijā Lietuvas sabiedriskajam medijam “LRT.lt”, analizējot Krievijas sāktā kara pret Ukrainu pieredzi, norāda NATO ģenerālsekretāra vietnieks aizsardzības politikas un plānošanas jautājumos Anguss Lapslijs (Angus Lapsley).
Šovasar NATO samits notiks Viļņā. Lietuva vēlas, lai visi NATO sabiedrotie aizsardzībai atvēlētu vismaz 2% no IKP. Kādi plāni jums ir šim samitam?
Es domāju, ka tas būs ļoti svarīgs samits. Pagājušajā vasarā mēs tikāmies Madridē un pieņēmām ļoti svarīgu stratēģisku lēmumu pārorientēt NATO aliansi uz kolektīvo aizsardzību. Ir arī citas lietas, kas joprojām ir svarīgas, piemēram, terorisma apkarošana, taču ir ļoti skaidrs, ka galvenā prioritāte ir kolektīvā aizsardzība.
Es domāju, ka samitā Viļņā mums ir jāparāda, ka mēs pildām šīs saistības. Tas nav nekas jauns, mēs sākām šo pārmaiņu procesu jau 2014. gadā, kad Krievija pirmo reizi iebruka Ukrainā. Bet Madrides samits pieprasīja, lai mēs paātrinātu un pastiprinātu šo procesu. Un tas ir tas, ko mēs gatavojamies nodrošināt.
Mums ir jāsakārto visas šīs lietas, ir jāturpina modernizēt mūsu aizsardzību, jāturpina domāt un īstenot jaunas aizsardzības tehnoloģijas, domājot arī par Ķīnas ietekmi un Indijas Klusā okeāna reģiona pieaugošo nozīmi. Eiroatlantijas drošības jomā mums ir jādomā par noturību un jāsper daži svarīgi soļi uz priekšu.
Tāpēc ir jāsūta skaidrs vēstījums par aizsardzības izdevumiem. Kopš 2014. gada esam apņēmušies virzīties uz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Domāju, NATO samitā Viļņā valstu vadītāji vienosies par jaunu solījumu, taču viņiem būs jāizlemj, kas tieši tajā teikts. Skaidrs, ka daudzi sabiedrotie tagad domā, ka 2% ir pats minimums, kas jāiztērē, lai NATO būtu drošībā. Diezgan daudzi sabiedrotie pat pārsniegs 2% atzīmi. Un Baltijas valstis tam ir labs piemērs.
Viļņas samita būtībā būs par alianses pārmaiņu intensificēšanu un paātrināšanu, kas sākās jau 2014. gadā, bet paātrinājās 2022. gadā.
Arī Baltijas valstis uzskata, ka uzsvars jāliek uz alianses austrumu flanga stiprināšanu, apstiprinot arī Baltijas aizsardzības plānus. Vai jūs to plānojat? Un kādi šie plāni izskatīsies?
Ir vajadzīga spēcīgāka aizsardzība Baltijā, jo tā ir viens no NATO reģioniem, kas ir visneaizsargātākais pret iespējamo Krievijas uzbrukumu. Tāpēc NATO izstrādā jaunus militāros un aizsardzības plānus tieši tam, kā stāties pretī šiem izaicinājumiem. Šie plāni būs gatavi līdz Viļņas samitam. Cerams, ka mēs par tiem panāksim vienošanos, lai varētu sākt tos ieviest un pārliecināties, ka tie ir gatavi lietošanai, ja kādreiz būtu nepieciešams.
Piemēram, daļa gaisa spēku, kas tiktu izmantota Baltijas valstu aizsardzībai, varētu nākt no aviācijas bāzes kuģiem, kas atrodas Norvēģu jūrā. Tāpēc svarīgi ir ne tikai, kas atrodas Baltijas valstīs uz vietas, bet gan svarīgs ir visu iespēju klāsts, ko varat izmantot. Un tas ir tas, uz ko alianse pašlaik ir vērsta.
Tas, ko Baltijas valstis vēlas, ir šeit izvietotas tālas darbības aizsardzības sistēmas, kā arī NATO gaisa patrulēšanas operācijas pārveidošana par pretgaisa aizsardzības operāciju. Vai par to tiek domāts?
Tas ir militārs process, un tas sākas ar to, ko NATO Eiropas spēku virspavēlnieks ASV ģenerālis Kristofers Kavoli mums iesaka, lai sasniegtu uzdevumu apturēt iebrukumu jebkurā NATO teritorijas daļā. Un es domāju, ka viņš prasīs dažādas lietas, piemēram, iespēju veikt tālas darbības uzbrukumus. Viņš uzskatīs, ka vajag spēcīgāku un integrētāku pretgaisa un pretraķešu aizsardzību, it īpaši gar austrumu flangu.
Pagājušā gada NATO samitā Madridē Vācija un Lietuva vienojās par brigādes līmeņa vienības izvietošanu Lietuvu. Taču šobrīd ir daudz diskusiju par to, kurās valstīs būtu jāizvieto brigādes. Vai, jūsuprāt, pilnas brigādes izvietošana Lietuvā būtiski palielinātu Lietuvas drošību?
Madridē tika panākta vienošanās, ka mēs pāriesim no četrām uz astoņām NATO kaujas grupām un ka katru no šīm vienībām vajadzības gadījumā varētu ātri palielināt līdz brigādes līmenim. Lai to izdarītu efektīvi, tas ir jāpraktizē, jāparāda, ka to var izdarīt. Un es domāju, ka mēs to redzēsim laikā no šī brīža līdz Viļņas samitam.
Tad ir sarežģītāks militārais jautājums par to, cik daudz Lietuvā ir nepieciešams militārā spēka pastāvīgi? Un cik karavīriem vajadzētu atgriezties Vācijā? Tā būtībā ir militāra saruna par to, kas ir visefektīvākais veids, kā sasniegt vēlamo efektu. Tāpēc uzskatu, ka arī šajā jautājumā ir jāļauj militārajiem ekspertiem to atrisināt pašiem.
Manuprāt, ir ļoti skaidrs, ka pastāv apņemšanās starp Vāciju un Lietuvu, Apvienoto Karalisti un Igauniju un Kanādu un Latviju, ka spēki, kas ir šeit un kas var būt šeit ļoti īsā laikā, ir spēcīgāki un spējīgāki, nekā mēs to plānojām agrāk.
Taču ne tik sen dzirdējām dažādus paziņojumus, piemēram, no Igaunijas premjerministra, ka saskaņā ar pašreizējiem NATO plāniem Baltijas valstis tiktu iznīcinātas, ja tajās iebruktu Krievija. Vai, jūsuprāt, pašreizējie NATO plāni ir pietiekami, lai aizstāvētu Baltijas valstis?
Mēs esam ļoti pārliecināti, ka NATO spēja atturēt no jebkāda veida uzbrukumiem NATO teritorijai ir stabila. Un mēs esam redzējuši šajā karā ar Ukrainu, ka patiesībā Krievija ir ļoti uzmanījusies, lai nepieskartos NATO teritorijai.
Vai tas nozīmē, ka esam pašapmierināti? Vai mēs vienkārši domājam, ka mums vajadzētu atstāt lietas tā, kā tās ir? Nē! Mēs domājam, ka mums ir jāuzlabo mūsu plānošana, pozīcija, komandvadības struktūras, mums ir jāiegulda militārajās spējās, jo īpaši tāpēc, ka draudu raksturs nav statisks, tas mainās.
Dažreiz draudu būtība var būt Krievijas sauszemes spēki. Citreiz tās var būt Krievijas raķetes, lidmašīnas vai zemūdenes, un jums ir jāspēj reaģēt uz jebkādiem draudiem. Domāju, ka esam pārliecināti, ka varam atturēt un aizstāvēt Eiroatlantijas zonu. Taču esam arī ļoti reālistiski, ka mums ir jāturpina uzlabot savas spējas un jāturpina nostiprināties, lai apsteigtu draudus, ar kuriem saskaramies.
Kā karš Ukrainā ir mainījis NATO aizsardzības plānošanu? Vai ir pārvērtēti draudi, ko rada, piemēram, Krievija?
Karš Ukrainā turpinās. Un mēs visu laiku mācāmies no tā. Ir daudzas lietas, ko mēs zinājām jau Aukstā kara laikā, un tās ir atgriezušās. Piemēram, pretgaisa aizsardzības un pretraķešu aizsardzības nozīme, tas, cik grūti izdarāms reizēm var būt manevrs sarežģītā vidē. Nozīme ir tālās darbības precīzajai artilērijai, aizsargātai mobilitātes spējai. Mēs kā reizi šobrīd apgūstam vairākas mācības.
Ļoti liela ir elektroniskā kara nozīme, spēja ļoti ātri apstrādāt informāciju, lai varētu ātri reaģēt. Piemēram, jūsu mērķauditorijas atlases cikls — vai jūs varat kaut ko saprast par kaujas lauku un ļoti ātri pēc tam radīt efektus, reaģējot uz šo informāciju? Tas ir kaut kas, kas, manuprāt, ukraiņiem ir bijis labāks nekā krieviem.
Tātad šīs ir lietas, ko mēs mācāmies, taču tas ir kustīgs mērķis. Tas, kas mums acīmredzot ir jāvērtē – kādi Krievijas spēki būs palikuši pēc šī kara. Kādas spējas viņiem būs? Cik ātri viņi spēs aizstāt zudušās spējas? Un vai viņi tos darīs tāpat kā iepriekš vai citādāk? Tātad šis ir dinamisks process.
Kā jūs vērtējat Ukrainas iespējas kļūt par NATO dalībvalsti?
NATO ārlietu ministri tikās Bukarestē īsi pirms Ziemassvētkiem. Viņi ļoti skaidri apstiprināja atvērto durvju politiku Ukrainai un arī Gruzijai. Tikai uz jautājumu, kad un vai mums vajadzētu virzīties tālāk, šobrīd nav atbildes. Es domāju, ka pašlaik alianse ir vērsta uz to, kas sabiedrotajiem ir jādara, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt šajā karā. Uzvarot šo karu, daudzas no šīm debatēm kļūs skaidrākas.