Latvija pērnā gada sākumā bija ne tikai starp tām valstīm, kas Ukrainai pēc Krievijas iebrukuma viena no pirmajām sniedza militāro un humāno palīdzību, bet arī starp tām, kas sniedza atbalstu juridiskajā darbā, lai vāktu un apkopotu pierādījumus par krievu okupantu pastrādātajiem noziegumiem. Tagad Latvija līdz ar citām Baltijas un Austrumeiropas valstīm sākusi politisko darbu, virzot ideju par īpaša Ukrainā pastrādāto krievu iebrucēju kara noziegumu iztiesāšanas tribunāla izveidi. Viens no aktīvākajiem dalībniekiem šajā procesā ir arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš, līdztekus saviem tiešajiem darba pienākumiem kā augsta līmeņa starptautisko tiesību eksperts, piedalās darbā pie Krievijas kara noziegumu tribunāla izveides.
Šāds tribunāls dotu iespēju miljoniem karā cietušo ukraiņu gūt uzvaru arī juridiskajā frontē, saucot pie atbildības, tiesājot un piespriežot sodu tiem cilvēkiem, kuri vainojami lielākajā un asiņainākajā agresīvā kara izvēršanā Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Portāls “Sargs.lv” aicināja uz sarunu Valsts prezidentu, lai noskaidrotu, cik reāla ir Krievijas pastrādāto kara noziegumu starptautiskā tribunāla izveide un iespēja, ka par šiem noziegumiem uz apsūdzēto sola sēstos ne tikai kara noziegumos iesaistītie karavīri, instruktori un virsnieki, bet arī Krievijas politiskā vadība, Kremļa propagandisti, oligarhi un citi Krievijas sabiedrībā ietekmīgi cilvēki, kuri caur savām darbībām ir veicinājuši kara propagandu, tādējādi sekmējot arvien jaunu un jaunu krievu agresoru veiktu noziegumu pastrādāšanu.
Arvien vairāk un vairāk tiek runāts par nepieciešamību izveidot īpašu tribunālu Krievijas agresijas un kara noziegumu izmeklēšanai. Tomēr šis process nav vienkāršs. Krievija aizvien ir ANO Drošības padomes dalībvalsts, bloķējot visus lēmumus, tā ir izstājusies no visiem starptautiskajiem dokumentiem, līgumiem un organizācijām, kas paredzētu šāda tribunāla izveidi. Savukārt Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam kā valsts vadītājam aizvien ir tiesiskā imunitāte. Kā Jūs kā valsts vadītājs un augsta līmeņa jurists redzat to ietvaru, kā Krieviju un tās galvenos kara noziedzniekus saukt pie atbildības par pastrādāto?
Kopš 1945. gada, kad tika pieņemta ANO harta, jebkurš agresīvs karš, t. i., neattaisnots iebrukums svešā valstī, ir uzskatāms par noziegumu. Tas ir smagākais iespējamais starptautisko tiesību pārkāpums.
Diemžēl situācija ir tāda, ka no juridiskā viedokļa noziegums kā tāds gan ir definēts, taču nav tiesas, kuras jurisdikcijā ietilptu šī konkrētā Krievijas nozieguma iztiesāšana.
Līdz ar to no starptautisko tiesību viedokļa ir nepilnība – noziegums ir, bet tiesas nav. Tas nav vienīgais gadījums, jo starptautiskās tiesības nav tik perfektas, kā katras valsts nacionālās tiesības, kur vienmēr ir tiesa, un, ja ir pastrādāts kriminālnoziegums, par to ir atbildība. Starptautiskās tiesībās tas tā diemžēl nav.
Tai pašā laikā ir Starptautiskā krimināltiesa Hāgā, kur Ukraina ir iesūdzējusi Krieviju par Ukrainas teritorijā pastrādātajiem kara noziegumiem. Šī tiesa jau ir sākusi vākt pierādījumus. Latvija šajā starptautiskās krimināltiesas procesā ir iestājusies Ukrainas pusē. Taču Starptautiskās krimināltiesas gadījumā runa ir par kara noziegumiem, t. i., par noziegumiem, ko konkrētie karavīri izdara kara laikā. Savukārt agresīva kara uzsākšana un vešana ir pavisam cita veida noziegums. Tādējādi kara noziegumi un agresīva kara uzsākšana un vešana ir divi dažādi noziegumi.
Te varu paskaidrot – par kara noziegumu var uzskatīt situāciju, kad, piemēram, krievu karavīri nošauj ukraiņu civiliedzīvotājus. Par to ir vainojams gan konkrētais karavīrs, gan viņa komandieri, kuri devuši viņiem šo pavēli. Citiem vārdiem sakot, tie ir militārpersonu pastrādātie noziegumi. Šos noziegumus jau šobrīd izmeklē, un tie tiks skatīti Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā.
Turpretim agresīva kara plānošana, uzsākšana un vešana ir agresorvalsts vadības pastrādāts noziegums. Atšķirībā no klasiskajiem kara noziegumiem to nepastrādā karavīrs, bet gan agresorvalsts vadītāji. Diemžēl Starptautiskajai krimināltiesai par agresīva kara noziegumu šajā konkrētajā gadījumā nav jurisdikcijas.
Tomēr te ir iespējams izveidot speciālu tribunālu. Ir bijuši vairāki precedenti, kad atsevišķu konkrētu starptautisku noziegumu iztiesāšanai ir tikuši izveidoti starptautiski tribunāli, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas, Ruandas Libērijas, Sjerraleones, Kambodžas starptautiskie tribunāli. Katrs no tiem ir citādāks, jo katrs šāds tribunāls ir ticis izveidots konkrēta starptautiska nozieguma izmeklēšanai un iztiesāšanai. Līdz šim vienīgais speciālais tribunāls, kur ir ticis iztiesāts tieši agresijas noziegums, ir bijis Nirnbergas tribunāls.
Kā paspārnē būtu jāstrādā šim tribunālam?
Ir trīs principiālas iespējas. Pirmā: to izveido ANO Ģenerālā asambleja. Lai to paveiktu, nepieciešams ANO dalībvalstu vairākuma atbalsts. Pie tā patlaban tiek strādāts. Ir grupa valstu, kas ir pārliecinātas par šāda tribunāla nepieciešamību. Tomēr nav skaidrs, vai tam ANO Ģenerālās asamblejas balsojumā pietiek ar vienkāršu balsu vairākumam vai arī te nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums, ko būtu grūti sasniegt. Šis jautājums tagad tiek risināts, taču šāds tribunāls būtu ar vislielāko leģitimitāti.
Otra iespēja paredz, ka šādu tribunālu var izveidot jebkura cita starptautiskas organizācija, piemēram, Eiropas Padome vai Eiropas Savienība. Arī šāds risinājums ir teorētiski iespējams.
Trešais modelis tribunālu ļauj izveidot līdzīgi domājošām valstīm uz īpaša līguma pamata. Šeit visiem vislabāk zināmais ir Nirnbergas tribunāls, ko veidoja četras Otrajā pasaules karā uzvarējušās valstis – ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS, noslēdzot īpašu līgumu un vienojoties par šāda tribunāla izveidi. Toreiz tās bija tikai četras valstis, šim tribunālam bija milzīga nozīme starptautisko tiesību attīstībā.
Ir arī ceturtā iespēja, kas paredz sava veida hibrīdo modeli. Tādā gadījumā šis tribunāls darbotos saskaņā ar Ukrainas tiesībām, bet ar papildu starptautisku elementu, piemēram, starptautiskajiem tiesnešiem. Arī vainīgo tiesāšana varētu notikt kādā citā valstī.
Personīgi es uzskatu, ka jāsāk ar mēģinājumu panākt ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu par šādas tiesas izveidi. Jau nākamajos mēnešos mēs redzēsim, vai tas izdosies vai nē. Taču katrā ziņā mēs nevaram izslēgt arī pārējos modeļus, ja tomēr nenostrādā Ģenerālās asamblejas modelis.
Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas izteicās par šāda starptautiska tribunāla izveidi. Tagad arvien vairāku valstu politiķi izsakās atbalstoši. Šāda tribunāla izveidi pozitīvi vērtē Francija. Nesen par to Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā runāja arī Vācijas ārlietu ministre Annelēne Bērboka. Viņa stingri uzsvēra, ka šāds tribunāls ir nepieciešams.
Taču tā izveidei nepieciešama politiskā griba. Latvija pie tā strādā, piedaloties dažādos forumos, kur par to tiek spriests. Mūsu uzdevums ir pārliecināt par šo nepieciešamību arī citas valstis.
Galvenais arguments, kamdēļ tribunāls ir nepieciešams, ir tas, ka starptautiskajās tiesības ir sasniegts konkrēts standarts – 1945. gada ANO hartā ir noteikts, ka agresīvs karš ir aizliegts. Tas ir noziegums. Ja starptautiskā sabiedrība šobrīd uz šo Krievijas izdarīto pārkāpumu nereaģēs, tā de facto akceptētu šādu agresīvu karu, tādā veidā pēc būtības degradējot šo jau sasniegto starptautisko standartu. Tādā gadījumā arī citas valstis, kas jau šobrīd ir gatavas kādam uzbrukt, varētu to darīt. Ja agresīvs karš vairs nebūtu noziegums, atsevišķu valstu vēlme darīt ko tādu strauji palielinātos.
Lai gan Krievijai vairs nav daudz draugu, ANO iekšienē ir valstis, kas ir neitrālas pret Krievijas īstenoto agresiju. Piemēram, Ķīna, kurai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, savukārt Ģenerālās asamblejas sanāksmēs bieži atturas daudz Latīņamerikas, Āzijas un Āfrikas valstu. Cik, Jūsuprāt, sarežģīts būs darbs, lai pārliecinātu šīs valstis?
ANO nav pati efektīvākā organizācija, bet tā ir vienīgā globālā organizācija, kas aptver visas valstis. Kamēr mums nav citas organizācijas, mums jāstrādā ar ANO. Latvija jau 20 gadu iestājas par ANO reformu, bet tā nav iespējama bez Drošības padomes pastāvīgo locekļu, ieskaitot Krievijas un Ķīnas, piekrišanas.
Vai attiecīgo vairākumu par tribunāla izveidi var panākt? Mēs nevaram būt par to droši. Te vairāk būtu jāstrādā ar tā sauktajām Globālo Dienvidu valstīm, kas ir skeptiskas, uzskatot, ka Ukrainā notiekošais ir reģionāls karš, kas skar tikai Eiropu. Šajā izpratnē zināmu lomu spēlē šo valstu postkoloniālais sentiments, sabiedrībai klusībā domājot: “Redz, jums pašiem tagad ir problēmas.”
Tomēr šī argumentācija nav pareiza, jo runa ir par starptautiskajām tiesībām, kas attiecas uz pilnīgi visām ANO dalībvalstīm. Tālab mums jāmēģina pārliecināt, ka šī nostāja nav pareiza. Vai tas izdosies? To ir grūti paredzēt. Taču nesen pieņemtā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija, kas nosodīja Krievijas sākto agresiju, skaidri parādīja, ka 141 no 193 dalībvalstīm nosoda Krieviju. Tomēr to 35 valstu vidū, kuras atturējās, bija arī Ķīna un Indija. Priecē, ka “pret” šo rezolūciju, atbalstot Krieviju, balsoja vēl tikai sešas valstis – Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Eritreja, Sīrija, Mali un Nikaragva.
Vai līdz ar Krievijas politisko vadību būs iespējams tiesāt arī Kremļa režīma propagandistus, māksliniekus un oligarhus, bez kuriem šis karš nebūtu iespējams?
Pat ja tiktu izveidots šāds kara tribunāls, diez vai par pastrādātajiem noziegumiem atbildīgos cilvēkus varēs fiziski nogādāt tiesā, tādējādi jau tagad ir skaidrs, ka visdrīzāk šī tiesāšana būs aizmuguriska.
Kas attiecas uz Jūsu pieminētajiem cilvēkiem, varam atminēties Nirnbergas tribunālu, kur tiesāja nacistiskās Vācijas kara noziedzniekus. Tur tika tiesāts arī diktatora Ādolfa Hitlera valdības propagandas ministrs Jozefs Gēbelss, kurš bija atbildīgs par kara propagandas mašīnu. Es domāju, ka visi, kuri ir piedalījušies jebkāda veida agresīva kara plānu īstenošanā, pieder pie atbildīgo personu loka, tostarp arī propagandisti.
Kāda ir Latvijas loma, lai veicinātu par karu Ukrainā atbildīgo saukšanu pie atbildības? Ko mēs vēl varam darīt, lai sekmētu taisnīgumu nodrošināšanu?
Pirmkārt, Latvija jau kopš pagājušā gada piedalās pierādījumu vākšanā Starptautiskajai krimināltiesai Hāgā. Mums Latvijā ir vairāki desmiti tūkstošu ukraiņu bēgļu, kuri ir piedzīvojuši krievu pastrādātos kara noziegumus. Šie gadījumi tiek dokumentēti. To īsteno Latvijas prokuratūra, kas pēc tam nodod šos pierādījumus Starptautiskās krimināltiesas izmeklētājiem.
Otrkārt, mēs ANO Starptautiskās tiesas procesā esam iesaistījušies Ukrainas pusē, jo Ukraina jau ir iesūdzējusi Krieviju par to, ka Krievija ir nelietīgi interpretējusi Genocīda konvenciju pret Ukrainu. Tas ir Ukrainas process pret Krieviju, kā rezultātā divas nedēļas pēc kara sākšanās ANO Starptautiskā tiesa izdeva rīkojumu Krievijai pārtraukt šo agresiju. Krievija to, protams, ignorēja, tomēr šis process iet tālāk. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas juridiski iestājās atbalstam Ukrainas pusē.
Treškārt, Latvija aktīvi iesaistās īpašā starptautiskā tribunāla idejas virzīšanā. Tas ir politiskais jautājums, politisks process, kur mēs skaidrojam, kāpēc šāds tribunāls ir nepieciešams. Mēs redzam, ka daudzu valstu vidū politiskā griba par labu īpašam tribunālam kļūst spēcīgāka. Tas notiek, arī pateicoties Latvijas un citu līdzīgi domājošu valstu pūlēm.
Vai Jūs gan kā jurists, gan kā Valsts prezidents varat teikt, ka tie ukraiņi, kuri ir raduši patvērumu Latvijā, sagaidīs taisnīgumu?
To zaudējumu, ko ir piedzīvojuši šie cilvēki, neviens nevar atlīdzināt, bet taisnīgums ir ļoti būtisks. Šodien es varu teikt, ka starptautiskajās tiesībās izredzes panākt taisnīgumu ir krietni lielākas, nekā tas ir bijis visos iepriekšējo gadu desmitos. Šis Krievijas sāktais agresīvais karš ļoti skaidri parāda, kura puse ir agresors un kura – upuris. Šis gadījums burtiski kliedz pēc taisnīguma. Esmu pārliecināts, ka vienā vai otrā veidā tas tiks panākts.