Kaimiņos esošā Krievija Baltijas valstīm vienmēr ir likusi būt modrām par savu aizsardzību un drošību. 24. februāris parādīja, ka šīs bažas nav bijušas nepamatotas. Portāls “Sargs.lv” Baltijas Aizsardzības koledžas rīkotajā konferencē par Krieviju uz sarunu aicināja Igaunijas aizsardzības ministru Hanno Pevkuru (Hanno Pevkur), lai pārrunātu, kāds ir Igaunijas redzējums par Baltijas valstu kopējo aizsardzību, ko Latvijai mācīties no Igaunijas obligātā dienesta īstenošanas, kā arī par Baltijas valstu iespējamo sadarbību, lai veicinātu NATO paplašināšanu.
Pirms diviem gadiem tika pieņemts lēmums par Baltijas valstu operacionālā rajona izveidi, kas paredz bez liekiem šķēršļiem starp Baltijas valstīm pārvietot bruņotos spēkus uzbrukuma gadījumā. Cik tālu ir attīstīts šis plāns?
Pašlaik daudz svarīgāks ir NATO militārais plānošanas process par jauno reģionālās aizsardzības plānu, kuru, ja nemaldos, 14. aprīlī publiskos NATO Eiropas spēku (SACEUR) birojs un cerams, mēs varēsim šo plānu pieņemt Viļņas samitā jūlijā.
Ko šis plāns nozīmē Baltijas valstīm?
Pirmkārt, tas noteiks, kuras NATO vienības un spēki aizsargās mūsu valstis, kā arī, cik ātri NATO nosūtīts jebkurus citus resursus, kas mums ir nepieciešami, lai aizsargātu savu valsti. Šajā militārās plānošanas procesā mums ir skaidri jānosaka, ka mums Baltijas valstīm nav šādas greznības atdot kaut vienu kvadrātmetru no mūsu valsts teritorijas. Mums nav tik liels stratēģiskais dziļumus, kāds piemēram ir Ukrainai, kura zaudējot dažas no savām teritorijām vēlāk ir spējīga tās atgūt atpakaļ. Mums nav šādu iespēju, jo Igaunija, Latvija un Lietuva ir mazas valstis, mums ir jācīnās pret agresoru sākot jau pēc pirmā metra.
Ukrainas karš ir parādījis, ka Rietumu piegāžu ķēdes saskaras ar lieliem izaicinājumiem, lai apgādātu gan Ukrainu, gan Rietumvalstu noliktavas. Vai jūs redzat risinājumus šim jautājumam Baltijas valstu līmenī?
Jā, šim jautājumam ir vairāki risinājumi. Pirmkārt, Baltijas valstīs jau tagad izvietot visus nepieciešamos līdzekļus un munīciju, kas vajadzīgas valstu aizsardzībai, tas ir ļoti svarīgi. Šīs jautājums tiek skatīts arī NATO augstākajā līmenī, cik daudz ir iespējams izvietot mūsu valstīs.
Otrkārt, ļoti svarīgi ir jau Baltijas valstīs izvietotās NATO kaujas grupas jeb eFP.
Treškārt, nepieciešams spēcināt sadarbību ar NATO vadošajām valstīm Baltijas valstīs. Latvijā tā ir Kanāda, Lietuvā Vācija un Igaunijā tā ir Lielbritānija.
Ceturtkārt, iespējams, viena no nozīmīgākajām lietām, ir Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO, kuru dalība var pavērt durvis jaunām iespējām. Mēs visi zinām, ka draudus rada Suvalku koridors, taču Somijai un Zviedrijai pievienojoties NATO, Baltijas jūra kļūs par NATO iekšējo jūru, kas nozīmēs, ka mēs varēsim kontrolēt Baltijas jūru un tas ļoti palīdz. Tādējādi ir vairāki skaidri soļi, kas jādara, lai nodrošinātu nepieciešamo palīdzību Baltijas valstīm.
Vai esat domājuši par militārās industrijas sadarbību starp Igauniju un Latviju?
Mēs jau to darām. Viens ir industriju sadarbošanās, bet mēs arī veicam kopīgos iepirkumus. Pašlaik mēs kopīgi ar Latviju iepērkam vidēja attāluma pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas ir ļoti liels projekts. Es esmu priecīgs, ka Latvija ir piekritusi veltīt vairākus miljonus eiro šim iepirkumam. Iespējams, Latvija arī pievienosies mums maza attāluma pretgaisa aizsardzības iepirkumā ar Poliju. Mūsu valstis arī plāno veikt kopīgu transportlīdzekļu iepirkumu. Mums jau pastāv laba sadarbība ar Latvijas valdību un valsts kompānijām, bet šeit noteikti ir vieta uzlabojumiem.
Pašlaik Latvijas parlamentā tiek izskatīts valsts aizsardzības likumprojekts, taču jums jau kopš neatkarības atjaunošanas ir bijis obligātais dienests. Vai šajā laikā Igaunijas sabiedrības viedoklis par to ir mainījies?
Obligātais dienests Igaunijā ir jau vairākas dekādes un mēs visi saprotam, kādu spēku nodrošina šī sistēma. Tas nozīmē, ka mums ir rezervistu armija, mēs trenējam un gatavojam mūsu cilvēkus būt gataviem cīnīties nepieciešamības gadījumā un šādi mēs arī nodrošinām diezgan lielu Igaunijas kara laika personālu.
Vēl tikai vakar es nosūtīju valdībai piedāvājumu palielināt mūsu kara laika personālu no 27 000 karavīriem līdz 44 000. Mēs arī palielinām mūsu brīvprātīgo vienības. Viens ir obligātais dienests, kurā mēs sagatavojam mūsu rezervistus, taču svarīga ir arī Igaunijas brīvprātīgo “Aizsardzības līga”. Tajā ir vairāk nekā 10 000 cilvēku un tagad mūsu mērķis ir to palielināt līdz 20 000, lielāko daļu veidojot tieši no rezervistu rindām. Igaunijā nav bijušas lielas debates, vai tas ir vai nav pareizi. Visi apzinās, ka tā ir pareiza lieta, ko darīt. Es novēlu visu veiksmi Latvijai, veidojot savu obligāto dienestu.
Kādi būtu jūsu ieteikumi Latvijai, veidojot šo dienestu sistēmu?
Ir svarīgi būt atvērtiem un paskaidrot, kādēļ dienests ir nozīmīgs gan cilvēkam, gan valstij. Ir vairākas lietas, ko jūs varat darīt. Protams, ir jāsagatavo jūsu pašu cilvēki aizsargāt savu valsti, taču ir svarīgi paskaidrot, kā jaunie puiši un meitenes iegūs labākas zināšanas un izpratni par to, ko tas nozīmē aizsargāt savu valsti. Tiks apgūtas arī jaunas prasmes, ne tikai kļūstot fiziski spējīgākiem, bet arī kļūstot par labākiem cilvēkiem.
Ko Igaunija darīja, lai pārliecinātu savu sabiedrību par nepieciešamību dienēt obligātajā dienestā un aizsargāt savu valsti?
Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā visi skaidri saprata, cik brīvība ir svarīga, cik svarīgi brīvību aizsargāt un kādēļ nepieciešams obligātais dienests. Mēs pastāvīgi pieliekam lielas pūles, lai skaidrotu sabiedrībai šo nepieciešamību.
Kā arī tikko esam ieviesuši izmaiņas skolu mācību programmās. No šī gada pirmā septembra mums būs militārās stundas. Līdz šim tā bija brīvprātīga izvēle, bet tagad šis mācību priekšmets būs obligāts visām ģimnāzijām Igaunijā.
Vai Igaunijas jaunieši ir gatavi un vēlas dienēt obligātajā dienestā?
Mēs esam palielinājuši savu iesaucamo skaitu no trīsarpus tūkstošiem līdz četriem tūkstošiem, jo mēs esam secinājuši, ka nav nekādu problēmu gadā iesaukt četrus tūkstošus jauniešu. Protams, tas ir normāli, ka ir daži jaunieši, kas to nevēlas darīt, taču kopumā pastāv pozitīva attieksme par to.
Kā arī Igaunijas valdība veic papildu soļus, lai veicinātu pozitīvu attieksmi par dienestu. Nupat tika pieņemts likums, par tūkstoti eiro lielu kompensāciju tiem jauniešiem, kuri ir ieguvuši tiesības un dosies dienēt obligātajā dienestā. Mēs arī kompensēsim procentu likmi hipotekārajam kredītam tiem, kuri pabeiguši obligāto dienestu. Šīs ir mazās iespējas, ko mēs cenšamies nodrošināt iesaucamajiem.
Ir ļoti daudz lietu ko darīt, lai veicinātu jauniešu vēlmi – izskaidrot, parādīt, kā tas ir dienēt. Kā arī mums ir nepieciešams papildināt profesionālā dienesta karavīru rindas, tādēļ mums ir jābūt ļoti atvērtiem un radošiem, lai piesaistītu ne tikai iesaucamos, bet arī profesionālā dienesta karavīrus.
Kāda ir jūsu rezervistu kaujas gatavība?
Pēdējās “SNAPEX” militārajās mācībās bija ieradušies aptuveni 70% rezervistu, tik pat daudz ierodas arī uz parastajām mācībām. Maijā mums notiks regulārās “Spring Storm” mācības, kurā būs aptuveni 10 000 iesaucamie, kā arī no “Aizsardzības Līgas” ieradīsies vairāk nekā 10 000 brīvprātīgie, tādējādi šogad kaujas gatavībā mums būs aptuveni 25 000 karavīru, kas dosies uz dažādām mācībām.
Mums Baltijas valstīm ir ļoti svarīgi, lai Somija un Zviedrija pievienotos NATO. Vai mēs kā Baltijas valstis varētu sadarboties un pārliecināt Turciju ratificēt Somijas uz Zviedrijas iestāšanos?
Pašu svarīgāko soli jau mēs esam spēruši pirms vairākiem mēnešiem, kad mūsu parlamenti ratificēja Somijas un Zviedrijas pieņemšanu NATO. Protams, arī politiskā un diplomātiskā līmenī mēs veicam dažādus soļus, lai pārliecinātu Ungāriju un Turciju, bet skatoties uz situāciju mēs visi saprotam, ka tā būs Turcija ar kuru galu galā visas valstis runās. Protams, mēs turpināsim runāt ar Turcijas vēstniekiem un valsts amatpersonām. Šis ir parasts politiskais un diplomātiskais darbs, lai radītu spiedienu uz Turciju.
Ir jāņem vērā, ka NATO ir atvērto durvju politika, un, kad mums ir šāda politika, visām NATO dalībvalstīm tas ir jāpieņem, jo mēs visi to paši esam pieņēmuši, iestājoties NATO.
