Vairāk nekā gada laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pieaugušas bažas par Eiropas drošību, ar to pamatojot nepieciešamību apturēt agresoru Ukrainā, lai tas neizvērstu invāziju Eiropas virzienā. Volfgangs Išingers, kurš bija Minhenes Drošības konferences priekšsēdētājs no 2008. līdz 2022. gadam, sarunā ar žurnālistiem no Baltijas un Polijas uzsvēra, ka Eiropai ir jādomā par kopēju aizsardzību, vienotiem ekipējuma un bruņojuma iepirkumiem, galu galā izveidojot vienotu armiju.
Kādām, jūsuprāt, nākotnē jābūt attiecībām starp Vāciju vai ES un Krieviju?
Jebkādām attiecībām, ko varu iztēloties ar Krieviju pēc šī kara beigām, jābūt tādām, kas balstītas uz “veco, labo” Harmela doktrīnu. Tā bija NATO doktrīna Aukstā kara laikā, visnotaļ garš dokuments, taču to iespējams raksturot vienā teikumā: “mums ir jādara viss iespējamais, lai sevi aizsargātu, un jāpiedāvā tik liela sadarbība un dialoga iespējas, cik iespējams.”
Pateicoties Harmela doktrīnai, NATO itin veiksmīgi pārdzīvoja Aukstā kara laiku. Mēs uzvarējām Aukstajā karā un Padomju Savienība izbeidza pastāvēt. Tāpēc mums ir jādara daudz vairāk ne tikai kā NATO dalībvalstīm, bet arī ES dalībvalstīm, lai sasniegtu mūsu kopīgo aizsardzību.
Minimums, kas mums jāizdara, ir jāizpilda solījums par aizsardzības budžetu vismaz 2% no IKP apmērā. Taču, kas ir būtiski, manā skatījumā Eiropas valstis ārkārtīgi neefektīvi tērē naudu, kas paredzēta aizsardzībai.
Teiksim, ASV ir sešas lielas ieroču sistēmas, mums 27 dalībvalstīs ir 36 lielas ieroču sistēmas. Citiem vārdiem sakot, ja mēs spētu strādāt kopā un mums būtu vienots iepirkums – mēs kopā iegādātos vienus un tos pašus tankus, raķetes, lidmašīnas – mēs varētu maksāt par katru tehnikas vienību ievērojami mazāk.
Mums ir jāpanāk, ka mūsu karavīri tiek apmācīti un apgādāti vienotā sistēmā, laika gaitā mums vienkārši jātiek vaļā no 27 atsevišķām armijām. Tas ir grūti, taču viss sākas ar iepirkumiem, un mums vajadzētu sākt tūlīt.
Tā ir viena no mācībām, ko mums devis karš Ukrainā: diemžēl mēs kā ES dalībvalstis nebūtu spējīgas sevi aizsargāt, ja aiz mums nestāvētu “lielais brālis” ASV. Tāpēc mums jāsāk virzība uz to, ka ES patiešām var sevi aizsargāt, savas robežas un teritorijas.
Krievija anektēja Krimu 2014. gadā. Kāpēc Krieviju jau tolaik neizdevās apturēt?
Šķiet, ka pēc Krimas aneksijas un agrīnajiem notikumiem Donbasā ES un NATO līderiem radās pārliecība, ka varbūt izdosies apturēt Krieviju pie sarunu galda, un tieši to mēģināja Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele Minskas sarunu laikā 2014.-2015. gadā. Tiesa, bez īpašiem panākumiem.
Otrkārt, ASV tolaik vairs nebija intereses par Eiropu. Kopš Suecas krīzes 1956. gadā līdz pat tam brīdim Amerika vienmēr ir uzstājusi, ka tai jākontrolē jebkurš karš vai militārās aktivitātes Eiropā. Atcerieties, ka Bosnijas kara laikā 90. gados Eiropa nespēja atrisināt šo problēmu, tad ieradās amerikāņi un pārņēma vadību.
Prezidents Baraks Obama 2014. gadā tajā nebija ieinteresēts, viņš pat nepiedalījās Minskas sarunās. Mums nebija ASV līderības un mēs, atskatoties pagātnē, visdrīzāk aplami ticējām, ka varam veiksmīgi vienoties ar Krieviju. Tā izrādījās kļūda, taču es gribētu aizstāvēt to līderu nodomus, kuri iesaistījās Minskas procesā, kā patiesus centienus izvairīties no lielāka konflikta, cerībā, kā Putins nepieņems iracionālus lēmumus. Protams, atskatoties pagātnē, arī Krimas aneksija bija iracionāls lēmums. Tagad mēs esam daudz gudrāki nekā 2014. gadā.
Vai tiešām mēs esam gudrāki? Vācijā izskan viedoklis, ka līdz ar politiskās vadības maiņu Krievijā situācija varētu mainīties. Vai jūs tiešām ticat, ka politiskās vadības maiņa kaut ko ietekmēs?
Man ir jautājums: kāda ir alternatīva? Vai mēs dzīvosim blakus agresīvai Krievijai nākamos 200 gadus? Vai arī pastāv alternatīva? Krievija pati par sevi visdrīzāk nekur nepazudīs, ja vien mēs neuzskatām, ka tā sadalīsies. Taču es neredzu, ka Vašingtona un Ķīna būtu ieinteresētas sadalītā Krievijā. Pārāk liels risks, ka sāksies nemieri, izcelsies konflikti Kazahstānas, Uzbekistānas, Čečenijas kontrolētajos reģionos, un iespējamās sekas ir grūti prognozēt.
Tāpēc uzskatu, ka vēlme pēc tāda Krievijas jautājuma risinājuma, kas dotu priekšroku šīs valsts sabrukšanai, ir ļoti niecīga. Turklāt lielākā daļa ES dalībvalstu vēlas stabilitāti. Bet sadalīšanās ir pilnīgs pretstats stabilitātei.
Tātad, vai mēs varam sadzīvot ar nesadalītu Krieviju? Un kādā veidā? Mana atbilde: Ukrainai būs lielākā, vislabāk ekipētā, apmācītā un spējīgākā armija Eiropā, un tai pa pēdām sekos Polijas armija. Mums būs vērā ņemamas aizsardzības spējas, ja reiz pat mana valsts ir sākusi tērēt vairāk aizsardzībai, un citas valstis dara to pašu. Tas nozīmē, ka mums būs pilnībā atšķirīga drošības vide, un tā būs redzama arī no Krievijas perspektīvas.
Vai tas nozīmē, ka varēsim iztikt bez ASV? Nē, ne tuvākajā nākotnē. Tieši tāpēc, manuprāt, labākā recepte Krievijas atturēšanai ir ASV bruņoto spēku izvietošana Eiropā. Un ir vairākas lietas, ko mēs varam darīt, un vairākas lietas, ko mums noteikti nevajag darīt, ja gribam, lai amerikāņu vēlētāji nākamajā gadā balso par eiropeiski noskaņotu prezidentu, nevis izolacionisma politikas piekritēju.
Mums, eiropiešiem, tas ir pilnībā jauns izaicinājums. Iepriekš nebija lielas starpības, vai Baltajā namā ir republikāņu vai demokrātu prezidents. Tagad tam ir liela nozīme. Ja mēs tiksim pie nākamā Donalda Trampa tipa izolacionista, tad Eiropa var palikt pati par sevi. Un es neesmu pārliecināts, vai mēs tiksim ar to galā, īpaši jau tuvākajā nākotnē.
Kā ar Ukrainas nākotni Eiropā?
Man jāatzīstas, ka esmu iesaistīts grupā, kas cenšas palīdzēt Ukrainai ar virzību šajā virzienā, un darbojos kopā ar kādreizējo Polijas prezidentu Aleksandru Kvasņevski, bijušo Zviedrijas premjeru un kādreizējo Igaunijas prezidentu. Esam uzsākuši lobiju par labvēlīgu Eiropas Savienības lēmumu, kas vēl nav pieņemts, lai uzņemtu Ukrainu.
Esmu skeptisks par to, kādā ātrumā šis process attīstīsies. Ļoti svarīgi, lai cenšoties paātrināt Ukrainas iestāšanos ES, mēs nepazaudētu kandidātvalstis Rietumbalkānos, kurām jau 2003. gadā tika solīta uzņemšana Eiropas Savienībā. Tas bija tieši pirms 20 gadiem.
Tas ir liels izaicinājums Eiropas Savienībai. Dažas valstis uzskata, ka ES nav gatava šādai paplašināšanai. Īpaši, ja runa ir par tik lielu valsti kā Ukraina. Tā nav Igaunija vai Portugāle. Ja Ukraina kļūs par ES dalībvalsti, tā būs līdz šim lielākā dalībvalsts teritorijas ziņā. Un, manuprāt, Vācija ļoti atbalsta to, ko cenšas panākt Ursula fon der Leiena, respektīvi, paātrināt šo procesu, cik vien iespējams.
Taču mēs nedrīkstam nenovērtēt izaicinājumus. Jūs visi esat no valstīm, kas nav bijušas ES dibinātājvalstu sastāvā, no Polijas un Baltijas, jums bija jāsasniedz atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem, jūs zināt, cik daudz likumu ir jāpielāgo, jāveic reformas un modernizācija. Tas ir ilgs process, ko nedrīkst nenovērtēt. Svarīgākais ir nesamazināt tempu.
Visbeidzot: ES līdz šim ir uzstājusi, ka kandidātvalsts var kļūt par dalībvalsti tikai pēc visa procesa pabeigšanas. Mums ir jādomā ārpus ierastajiem rāmjiem. Kāpēc mēs nevaram uzaicināt Ukrainu pie vēstnieku galda Briselē, kad tiek apspriesti ārpolitikas un drošības jautājumi? Tā nebūtu pilnvērtīga dalība, taču vismaz sniegtu ukraiņiem sajūtu, ka viņi jau piedalās. Tas varētu būt viens veids, kā paātrināt procesu un parādīt ukraiņiem, ka viņiem nebūs jāgaida vēl septiņi astoņi gadi, lai kļūtu par dalībvalsti.
Ukrainā un arī mūsu reģionā uzskata, ja Ukraina zaudēs un Krievija uzvarēs, šis nebūs pēdējais karš. Vai piekrītat šādam skatījumam?
Jā, es tam visnotaļ piekrītu. Eiropas drošībai tā būtu katastrofa, ja Krievija varētu uzstāties kā uzvarētāja un pārņemt kontrolē ja ne gluži visu Ukrainu, tad ievērojamus tās reģionus.
Tāpēc mums ir jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai atbrīvot maksimāli daudz okupētās teritorijas. Cik tālu sniedzas šīs robežas, tas ir jālemj ukraiņiem. Taču mums ir jābūt drošiem, ka neviens mums nepārmetīs nepietiekamu iesaistīšanos un no tās izrietošu Ukrainas zaudējumu. Tas ir jānovērš.
Taču nevēlos, lai mani pārprot. Kā diplomāts es uzskatu, ka galu galā ir jāmeklē kāds saprātīgs diplomātisks risinājums. Pat ja mēs šobrīd neuzticamies Krievijai un jebkurš tās parakstīts dokuments nav neko vērts. Manā skatījumā bez šī dokumenta mēs būsim vēl neaizsargātāki. Un mēs esam apliecinājuši citās diplomātiskā darba jomās, teiksim, ieroču kontrolē, ka, ja jūs neuzticaties, jūs vienmēr varat veikt pārbaudi.
Kā mēs varam būt droši, ka mūs vairs nepārsteigs tāpat kā 24. februārī, jo mēs vienkārši neticējām izlūkdienestiem par Krievijas uzbrukuma neizbēgamību. No šīs pieredzes mums ir daudz lietu, ko mācīties. Taču es uzskatu, ka mēs esam uz pareizā ceļa mācību procesā.
Īpaši mana valsts, kas ir piedzīvojusi dramatiskas pārmaiņas, es vēl pirms gada nebūtu varējis pat iztēloties, ka mēs vairs neimportēsim ne kubikmetra gāzes. Pirms gada es uzskatīju, ka Vācijas dogma nepiegādāt ieročus konfliktu zonām ir iekalta kā Bībelē. Esam to atmetuši. Šodien esam kopā ar Poliju un Lielbritāniju starp nozīmīgākajiem ieroču un militārā aprīkojuma piegāžu partneriem Ukrainai. Tās ir bijušas milzīgas pārmaiņas, un tieši mums tās ir lielākas nekā jebkuram citam.